Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trevors Gārts Fennels. Kas viņš ir?

Pārdomas par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa T. G. Fenneļa grāmatu ar sirsnīgu smaidu

Laikraksts Latvietis Nr. 629, 2020. g. 22. dec.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jaunā grāmata.

Trevors Gārts Fennels grāmatas atvēršanā 2018. gada 15. jūnijā LU Akadēmiskajā bibliotēkā. FOTO Roberts Svižeņecs.

LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesors Pēteris Vanags. Ekrānā T. G. Fennela portrets. FOTO Roberts Svižeņecs.

Lai potenciālo lasītāju nenogurdinātu ar aprakstāmās personības goda nosaukumiem visa rakstiņa garumā, minēšu tos uzreiz un secībā, kāda tā lasāma titullapā grāmatā, par ko šeit būs runa: Parīzes Universitātes doktors, Austrālijas Humanitāro zinātņu akadēmijas loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Latvijas Universitātes Goda doktors, Dienvidaustrālijas Flindersa Universitātes emeritētais profesors.

Pirmie – obligātie pateicības vārdi – par Fennela dzīves gājuma apkopošanu un izdošanu pienākas vairākiem tautiešiem: tulkotājam Pēterim Vanagam, apgāda Zinātne komandai un literārai redaktorei Ievai Jansonei. Un it īpaši – grāmatas sastādītājai Ventai Kocerei. Ventu visā Latvijā pazīst kā LU Akadēmiskās bibliotēkas (nosaukumi laika gaitā mainījušies) ilggadēju darbinieci un direktori. Par viņu pašu vajadzētu stāstīt atsevišķu stāstu, jo Latvijā, nudien, nav daudz tādu cilvēku, kuru darbība ar citu valstu augstām goda zīmēm novērtēta ne protokola rāmjos, bet par ļoti svarīgiem nopelniem – daudz plašākiem par amata uzdevumos noteiktajiem. Ventai Kocerei skats uz pasauli ir globāls, un šim skatam allaž sekojis asais prāts un siltā sirds. (Esmu pārliecināta, ka šim cildenajam kolēģes portretējumam pievienosies arī T. G. Fennels.)

Tagad mierīgu sirdi varētu sākt runāt par cilvēku, kura dzīvē latviešiem un Latvijai ir pat neticami liela loma. Sākšu ar pārskrējienu biogrāfijas faktiem (visā tekstā un visos veidos izcēlumi un pasvītrojumi mani – A.M.). Patiesībā viss šeit lasāmais būs pārskrējiens, jo domāts vien ieinteresēta lasītāja iekārdināšanai, lai grāmatu dabūtu rokās un izlasītu. Trevoram no tēva puses nav izcilu radu, arīdzan no mātes, bet, acīmredzot, pūrā ielikta muzikalitāte gan, bez kuras daudzas valodas sekmīgi neliek galvā pat ļoti mērķtiecīgiem censoņām. Ļoti daudz puiša dzīvē nosaka ne tik vien apstākļu sakritība, bet vēlme būt par tiem stiprākam un gudrākam.

„...diezgan nejauši mani vecāki bija man nopirkuši bērnu enciklopēdiju, kur katras nodaļas beigās bija ministunda franču valodas pamatos, ar piebildi: Jūs nevarat iemācīties Franču valodu, tikai un vienīgi mācoties no šīm stundām pastāvīgi. (..)Protams, es uzņēmu virzienu, lai censtos pierādīt enciklopēdijas sastādītājiem, ka viņiem nav taisnība. Laimīgā kārtā nebija ilgi jāgaida, līdz es nokļuvu vidusskolā, kur patiešām bija attiecīgi strukturētas franču un arī latīņu valodas stundas!“

Arī skolotāji zēna priekšā stājās ne tikai tādi, kuriem būtu vēlme līdzināties, nereti tas bija tieši pretēja rakstura piemērs.

„Tas, ko es ieguvu no pamatskolas, bija daudz nozīmīgāks un saistīts ar manu personības attīstību. Tieši šeit es ieliku pamatus savai personas identitātei, sadzīvojot ar vidi, kas bija vienaldzīga pret manām dziņām, mācoties priecāties par savu plaukstošo grāmatu tārpa stāvokli, ignorējot vairākuma gaidas un tik tiešām baudīt pretošanos savā klusajā veidā. Iemācījies izdzīvot, es sāku attīstīties un biju vairāk nekā apmierināts ar savu likteni.“

Vietu, kur varēs mācīties svešvalodas, Trevors izjuta kā savu Eldorado, un nav no šīs skaistās, bet gana sarežģītās garīgās teritorijas emigrējis līdz pat šodienai un saviem šovasar godam nosvinētajiem 80 gadiem.

Sava veida garīgās pateicības alga reiz Trevoram tiek izsniegta tieši mūsu valsts dzimšanas dienas svinībās Kanādā. „...dažādi mācībspēki dažādos laikos ielūdza mani uz maltītēm, tostarp smalkās pusdienās rotējošā Niagāras ūdenskrituma restorānā, bet manā grafikā dominēja galvenokārt latviešu ielūgumi. Toronto galu galā bija lielākā latviešu koncentrācija Kanādā, un es īpaši atceros ielūgumu uzstāties Latvijas Valsts svētku dienā (18. novembrī). Es runāju varbūt piecas vai sešas minūtes, bet tiku atlīdzināts ar tikpat ilgām ovācijām 1000 līdz 1500 cilvēku lielā auditorijā: sajūtas, kas pilnīgi noteikti bija svešas lielākai daļai no jaunajiem austrāliešu akadēmiķiem, bet es tās izbaudīju.“

Pēdējos vidusskolas gados Trevors apmeklē vakara skolas nodarbības vācu un itāļu valodā, nezaudējot interesi par latviešu valodu, ko sekmē latviešu meiteņu pievilcība.

„... sāku lūkot pēc kādas mācību grāmatas angļu valodā. ...pirms Budiņas-Lazdiņas 1966.g. izdotās mācību grāmatas ir bijis tikai viens šāds darbs (Prince, 1925)... par laimi Dienvidaustrālijas publiskajā bibliotēkā bija viens šī izdevuma eksemplārs. Es aizņēmos šo grāmatu vairākkārt, pirms galu galā to pilnībā pārrakstīju ar roku, kādas 95 lapaspuses.“

Tātad, manās rokās ir ļoti konservatīva izskata grāmata. (Kā jau laikam pienākas sērijai Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka. Latvijas zinātnieki, ar mirstīgam lasītājam vēl neinteresantāku apakšvirsrakstu Bibliogrāfija, kura Fennela gadījumā ietver viņa „publicēto darbu, rediģēto, recenzēto, konsultēto un tulkoto izdevumu bibliogrāfiskos aprakstus.“ Protams, uzreiz var ieinteresēt personu rādītājs.) Ja man par šo izdevumu ar neviltotu sajūsmu nebūtu stāstījusi pati Venta Kocere, tad izdevumu apbrīnotu vienīgi apjoma dēļ – 400 lapaspuses! (Man gadījies redzēt, ka vairumā šo izdevumu „LZ“ ir stipri paplāni – saturoši gandrīz vienīgi bibliogrāfiju ar tai pieplusotu pasausu biogrāfiju.)

Kālab gan ārpus valodnieku aprindām gandrīz nepazīstamais austrālietis Fennels izpelnījies tādu biezas grāmatas godu? Kad grāmata izlasīta, viena no atbildēm pavisam vienkārša – valodnieka dzīvesstāsts ir ļoti interesants, pat neatkarīgi no tā, ka viņš kopā ar latviešiem apēdis daudzus sāls pudus. Un tā sāls sākta ēst jau pusaudža gados.

„Tas bija 1956. gads, kad es pirmo reizi nonācu saskarē ar latviešiem. Klasē, kurā mācījos, bija latvieši, un vēl pāris – klasi zemāk. Viņi bija daļa no plašās imigrācijas programmas, ko realizēja Austrālijas valdība pēckara gados.“... „Es iepazinos ar vienu vai diviem no viņiem skolas dramatiskajā pulciņā, un, tā kā es izrādīju ieinteresētību par viņu pagātni un valodu, mani iepazīstināja arī citiem.“ „...viņi bieži izrādīja stipru nacionālismu, ieskaitot (kļūdaino) apgalvojumu, ka latviešu valoda ir sena valoda, kas tieši cēlusies no sanskrita. Šajā gadījumā varbūt nostrādāja kultūras cietokšņa mentalitāte, jo viņi nebeidza samērā lepni apgalvot, ka neviens sveštautietis nevar pilnībā iemācīties runāt latviski – valoda esot pārāk atšķirīga. Lai gan viņi nepieminēja, ka tā ir daudz vienkāršāka un regulārāka nekā tās tiešo kaimiņu – lietuviešu, igauņu un krievu – valodas. Es nezinu, vai viņi centās man atņemt drosmi un iznīcināt mani, bet es to pilnīgi noteikti uztvēru kā izaicinājumu.“

Šis ir citāts no 46. lpp, priekšā vēl diemžēl tikai (!) pusotra simta (puse grāmatas adekvātu tekstu ir angļu valodā). Gandrīz vai katrā lapaspusē esmu kaut ko ar zīmulīti atzīmējusi, vēlēdamies skaļi vai rakstiski nocitēt kādam, kas vien būtu gatavs klausīties.

Fennela stāstījuma stils ir asprātīgs un sirsnīgs, tālab šo grāmatu gribētu ieteikt izlasīt ikvienam, neatkarīgi no motivācijas. Kādēļ austrālietim piešķir Triju Zvaigžņu ordeni? Kā Austrālijā klājas vidusskolas un augstskolu skolotājam? Ko gan mēs no tā profesora varam mācīties? Un tādā garā. Savos pārdomu komentāros neslēpju smaidu, un būtu ļoti priecīga, ja tas rotātu arī lasītāju sejas.

Protams, tiem, kas grāmatās lasa priekšvārdus (netrūkst tādi, kas tiem met līkumu), Fennela labie darbi uzreiz taps zināmi Latvijas Universitātes un Stokholmas Universitātes profesora Pētera Vanaga ievadvārdos: „Letonistu vidū viņam ir savdabīga, īpaša vieta. Viņu noteikti varētu salīdzināt ar pagātnes izcilajām latviešu valodas pētītāju personībām – Kristoforu Fīrekeru, Gothardu Frīdrihu Stenderu, Augustu Bīlenšteinu, taču Fennela unikalitāte ir tajā, ka viņš nekad nav dzīvojis Latvijā, bet visus savus darbus izstrādājis otrā zemeslodes malā – Austrālijā. Protams, viņš jau daudzus gadus regulāri ierodas Rīgā, ir biežs viesis bibliotēkās, konferencēs, pētniecības centros un kolēģu mājokļos. Profesors Trevors Fennels dzimis 1940. g. 16. jūlijā Portaugustā, Dienvidaustrālijas pavalstī. Turpmākā viņa pamata dzīves vieta ir bijusi nemainīga – Adelaides pilsēta, kur viņš gājis skolā, 1957. g. beidzis vidusskolu, 1958.–1961. g. studējis franču valodu un literatūru Adelaides Universitātē. Tad ar šīs universitātes stipendiju Fennels devies uz Franciju, lai rakstītu doktora darbu. Darbs La morphologie du futur en moyen français aizstāvēts 1965. g. Parīzē, bet izdots 1975. g. Šveicē. Kopš 1966. gada līdz pat šim brīdim Trevors Fennels strādā par franču valodas mācībspēku Dienvidaustrālijas Flindersa Universitātē Adelaidē. Vispirms viņš bija lektors, tad kopš 1970. g. vecākais lektors, kopš 1975. g. docents (Reader), bet kopš 1994. g. profesors, sākotnēji ar personālu profesūru. Būdams franču valodas pasniedzējs, viņš tomēr pētnieciskā laukā tai veltījis samērā maz uzmanības (viena grāmata un daži īsāki raksti), bet galveno vērību pievērsis latviešu valodas un tās vēstures izpētei. Pirmais raksts par latviešu valodu parādījās jau 1968. g., turklāt latviešu valodā – Latviešu gramatika un cittautu skolnieks: tradicionālā apraksta piemērotība. Arī turpmākajos gados Fennels vispirms pievēršas problēmām, kas saistītas ar sinhronu latviešu valodas izpratni, ar jautājumiem, kas nodarbina gan tos, kas latviešu valodu māca, gan tos, kas to mācās. Viņš raksta par piedēkli -nieks, par šauro un plato e, par noteikto adjektīvu, atgriezenisko lietvārdu un darbības vārdu atvasināšanu, par pirmās konjugācijas verbu klasifikāciju, par posesīvu konstrukciju sintaksi, pievēršas pat tik asi diskutētiem jautājumiem kā subjekts debitīva konstrukcijās un instrumentāļa problemātika, pirmo reizi nopietni izvērsdams argumentāciju pret šī locījuma postulēšanas nepieciešamību sinhronā latviešu valodas gramatikā.“

Lai mani pārāk nekritizē tie, kuri par valodniecību neinteresējas un (tāpat kā es) no augstāk minētā nesaprot ne pusi, – drīz sekos arī daudz saprotamāki citāti. Mazliet pacietības.

„Fennela agrīnās darbības vainagojums ir kopā ar savu skolotāju Henriku Gelsenu sagatavotā latviešu valodas mācību grāmata trīs sējumos, kas vienlaikus ir arī gramatika – A Grammar of Modern Latvian (The Hague: Mouton, 1980). Gandrīz divos tūkstošos lappušu un 244 stundās ir izskaidrota visa latviešu valodas gramatika, kas papildināta ar plašiem vingrinājumiem, kuros netrūkst arī humora, kas tik raksturīgs pašam autoram.

Turpmākajā pētniecībā Trevors Fennels pievēršas latviešu valodas apraksta agrīnajam posmam, kur viņš var gan smelties iedvesmu par latviešu valodas izpratni, gan izmantot savas lieliskās latīņu un vācu valodas zināšanas. Darbu pie 17. gadsimta latviešu gramatikām Fennels sāk no pašiem pamatiem un dara to ļoti konsekventi,“ – tā mūs lieliski apgaismo Pēteris Vanags.

Uzreiz citēšu arī Fennela rakstīto par viņa pāragri mūžībā aizgājušo draugu – aizrautīgo valodnieku un dīpīšu izcelsmes baltvācieti – Henriku Gelsenu.

„Adelaides Latviešu kopienas pārstāvji... būtu gribējuši, lai es mācos pie kāda tradicionāla skolotāja, kāda, kurš turētos pie 20.gs. 20. un 30. gadu normatīvās doktrīnas latviešu gramatikā, kāda, kurš būtu latviešu... izcelsmes, un kurš ciešāk turētos pie viņu viedokļa par pieņemamu buržuāzisku uzvedību, pēc viņu uzskatiem, pieklājīgā sabiedrībā.“ ... „...viņš ir arī atbildīgs par manām pretenzijām un apustulistisko pēctecību Latvijas valodnieku starpā. Henriks bija mācījies Erdmaņa Fīrhufa Kuldīgas ģimnāzijā, bet pats Fīrhufs bija dievam pielīdzinātā Jāņa Endzelīna students. No šī viedokļa es, iespējams, nemaz neesmu tāds ārpusnieks kā pirmajā brīdī varētu likties.“

„Henriks bija arī samērā apdāvināts raksturlomu aktieris, kuram pāreja no privātās sarunas uz publisko uzstāšanos (vai arī tas bija otrādi?) visādā ziņā neprasīja nekādu piepūli.“ ... „Likumsakarīgi, ka tad, kad Adelaides latvieši 50. gadu sākumā nodibināja teātra grupu, viņš bija viens no pirmajiem, kas pievienojās, tēlojot komiskās un raksturlomas. Es īpaši labi atceros viņa Ābrama tēlojumu Blaumaņa lugā „Skroderdienas Silmačos“. Jau no pašām pirmajām mūsu attiecību dienām viņš mani aicināja uz (...) izrādēm pat tad, kad viņš pats tajās nepiedalījās. Vēloties praktizēties valodā, es uz tām devos labprāt. Praksi es ieguvu ne tikai no pašām izrādēm, bet arī (un vismaz tikpat lielā mērā) no aktieru ballītēm, kas tām sekoja.“

Fennels nekautrējas aprakstīt ar mūsu tautiešiem un citu tautu tautiešiem kopā pavadītā laika neformālās blaknes, kas viņa stāstīto ne tikai pušķo, bet padara aizvien dokumentālāku.

„Bija 1981. gada marta vidus, kad es saņēmu sava darba „A Grammar of Modern Latvian“ autoreksemplārus.“... „...priecājos par iespēju izklīdināt šaubu mākoņus, kas jau no paša projekta sākuma bija radušiem dažiem latviešu kopienā, kā arī pašā universitātē.“ „Manai pacilātībai bija arī praktisks iemesls – grāmatas publicēšana nozīmēja, ka kopš šī brīža es varēju atteikties no ārkārtīgi liela apjoma mašīnraksta versijas, kuru līdz šim bija spiesti lietot mani studenti un es pats.“

Droši vien, ne tikai man nācies sajūsmināties – ar kādām darba spējām un interesēm Fennels ir apveltīts, dabūjot gatavus lielformāta darbus dažādās valodās, it kā rakstīšanai viņš izmantotu abas rokas un uz pleciem būtu vairākas galvas (angliskā, franciskā, latīniskā, latviskā, vāciskā u.c.) vienlaikus. Turklāt viņa pārdomu un atziņu fokusi vērsti ne tikai uz tīro valodniecību, bet pieredzi zināšanu apguvē Austrālijas vidusskolās un augstskolās. Piemēram, atkal daži citāti (man gan to ir ļoti daudz, bet pats Fennels raksta, ka viņa pamatprincips sarežģītos gadījumos ir Labāk par daudz nekā par maz, un Fennela likteņa un grāmatas aprakstīšana noteikti ieskaitāma diezgan sarežģītu gadījumu iedaļā).

„Dienvidaustrālijas vidusskolas skolotāju liktenis nebija no tiem laimīgākajiem, un tas tik tiešām kļuva aizvien nelaimīgāks līdz ar sociāli iedvesmotas nemākulības ienākšanu administratīvajā apritē gan publiskās, gan privātās izglītības sektorā, kuras ietvaros tika atrasts ikviens iegansts, lai pretotos akadēmiskajai precizitātei un intelektuālajam pamatam, kas tika izteikts caur kredo par (nepelnītām un nenopelnītām) skolēnu tiesībām – tiesībām slinkot un/vai būt nepaklausīgam, un/vai tiesībām iejaukties... un sarakstu var vēl turpināt.“... „...mācīšana vidusskolas vidējās klasēs ir necilvēcisks zīdaiņu auklēšanas un lauvu dresēšanas apvienojums.“... „...vidusskolas nevēlamais iespaids kļūst arvien redzamāks pirmā gada jaunuzņemto studentu vidū.“ (Vai tas viss nav sakāms arī par izglītību LV?...)

Tālāk – tīra vēsture latvietības virzienā. „1968. gadā ikgadējo latviešu rakstnieku dienu organizatori mani bija uzaicinājuši uzstāties ar priekšlasījumu Sidnejā. No šī notikuma man visspilgtāk atmiņā palikusi mana pirmā tikšanās ar Baibu Metuzāli (vēlāk profesori Baibu Metuzāli-Kangeri) (...) Mani aizrāva izvilkums, ko viņa mums nolasīja, it īpaši tā nepiespiestais tonis un saturs, tā inteliģentā oriģinalitāte.“ ... „Es arī piekritu uzaicinājumiem nolasīt referātus divās konferencēs Padomju Savienībā: trešajā un ceturtajā Vissavienības baltistikas konferencē (1975. g. Viļņā un 1980. g. Rīgā.) Mana samērā regulārā viesošanās Baltijā radīja zināmas aizdomas abās dzelzs priekškara pusēs. Austrālijā bija tādi, kas sliecās uzskatīt, ka es simpatizēju Padomju Savienībai (šis uzskats, cik man zināms, nebija izplatīts trimdas sabiedrībā Ziemeļamerikā un Skandināvijā), turpretim varas iestādes Baltijā novēroja manas aktivitātes gadījumam, ja izrādītos, ka man ir kādi pretpadomju plāni. No loģikas viedokļa nav iespējams, ka abām pusēm vienlaikus būtu taisnība, lai gan ir ļoti iespējams, ka abas puses var vienlaikus kļūdīties, kā tas šajā gadījumā patiešām arī bija. Es biju un palieku vienkārši valodnieks: akadēmiskajos centienos nav vietas tiem, kuri tiecas pēc personīga labuma vai kurus vada slēpti motīvi.“ ... „Septiņdesmitie gadi bija arī laiks, kad latviešu kopiena Adelaidē sāka aktīvi darboties, lai panāktu latviešu valodas kā izvēles priekšmeta atzīšanu 12. klases gala (vidusskolas beigu) eksāmenos, uz kura pamata tika noteikti universitātes iestāšanās punkti.“ ... „Dienvidaustrālijā pastāvēja ilggadīga prasība, ka galvenajam eksaminētājam jebkurā gala eksāmenā bija jābūt universitātes pārstāvim.“

Ar laiku Fennels kļūst par galveno eksaminētāju arī lietuviešu, krievu un ukraiņu valodā.

„Es attiecos no visiem četriem posteņiem, tiklīdz likums tika mainīts dažus gadus vēlāk.“

Neskaitāmos piemēros Autors pierāda, ka dzīvu valodu valodnieks var apgūt un iemīlēt tieši dzīvu cilvēku kopībā, kāda tik pateicīgi dažādos formātos (mūsdienu modernais apzīmējums) Fennelam iznirst priekšā it kā uz labvēlīga Valodas burvju mājiena. Un mūsu tautiešu pulciņā. Par to lepnums un prieks.

Bet kālab tieši vēsturiskā valodniecība? Un tieši tajā jomā, kurai nopietnu pētītāju un pētījumu garos gados trūcis pat valodas mītnes zemē Latvijā? Iemesli? „Viens no tiem bija tas, kā senie teksti. Tādi kā Rēhehūzena un Eiborna traktāti, bija nepieejami padomju zinātniekiem; cits iemesls bija Padomju Savienībā valdošais uzskats par agrīnajiem baltvācu darbiem kā savā būtībā pret latviešiem vērstiem; vēl viens faktors bija arī tas, ka vienlaikus bija pavājinājusies prasme šifrēt faktūras rokrakstus, kā arī latīņu valodai bija ierādīts tikai palīgvalodas statuss jaunās paaudzes latviešu valodnieku izglītībā. Daudzējādā veidā es uzskatīju, ka mans ārpusnieka statuss varētu man dot iespēju uzlabot seno tekstu pētniecību, padarot šos tekstus daudz vieglāk pieejamus un tik tiešām saprotamus.“

Te nav divu domu – viens uzņēmīgs austrālietis, sadarbojoties ar latviešiem visā pasaulē, paveica to, ko gadiem nespēja LV augstskolas un zinātniskie institūti. Patiess prieks, ka par šo fanātisko darbu un tā rezultātiem jau 2001. gadā Fennels tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Pārdomu rakstu ļoti ieteicami nobeigt apļveida kompozīcijā, lai rakstītājam pašam beidzot iemesls pielikt punktu. Jā, arī Ventai Kocerei ir Triju Zvaigžņu ordenis. Bet nedz viņai, nedz Trevoram Gārtam Fennelam nav laika ar tiem palepoties. Jo viņi pieder pie cilvēkiem, kuru lepnums ir jaunas un realizētas idejas, no kurām neizbēgami dzimst atkal jaunas.

(Kad biju savu pārdomu melnrakstu pabeigusi, to aši nosūtīju dažiem draugiem – grāmattārpiem. Un kā pirmo saņēmu atzinumu – jā, šis cilvēks, nudien, ir LV augstākā apbalvojuma cienīgs! Neizbēgami uzpeldēja jautājums: vai tiešām Fennelam nav nekādu latvisku sakņu?! Savukārt viens patiesi gudrais konsultants man delikāti pārjautāja: vai es pārlieku neaizraujoties ar citātu pielietošanu? Citāti taču tikai paspilgtinot aprakstnieka izteikto domu... Jāatvainojas, manu autonomu domu te praktiski nav, visu informāciju iznes Fennela paša teiktais. Tālab mierīgu sirdi, kad no Ventas saņēmu grāmatu elektroniskā formātā (https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/40675) un vairs nebija jāpūlas citātus pārrakstīt pašai, pievienoju vēl vienu nozīmīgu citātu. „Nevarētu jau teikt, ka pasniegt ap 300 lekciju apmēram divdesmit gadu laikā Melburnā bija viegls darbs. Man bija ievērojama darāmo darbu slodze (kaut pats biju sev tos uzkrāvis), kas bija jāpaveic pirms jauna lekciju kursa uzsākšanas, un studentu darbi, kuri bieži vien tika iesniegti tikai dažas dienas pirms izlabošanas termiņa. Un tad bija ceļošana, kas ar kursiem bija nesaraujami saistīta. Lidojums starp Adelaidi un Melburnu gan ilgst tikai vienu stundu, bet, lai nolasītu savas lekcijas no 9.00 līdz 12.30, man nācās izlidot 6.30, un tas savukārt nozīmēja celšanos ap 4.30 no rīta deviņas vai desmit reizes akadēmiskā gada laikā. Nekas nevarētu būt vēl vairāk pretstatā manam vispārējam paradumam „celties vēlu un strādāt vēlu“, bet kaut kā man izdevās nekad nenokavēt nevienu lidojumu. Pilotu streiki un miglā tītas lidostas ir cita lieta, tomēr šādu, no manis neatkarīgu, neveiksmju bija maz un reti, un mums ļoti sekmīgi izdevās izpildīt 127 programmu, kā bija plānots.

Pēc pusdienām domubiedru lokā (13.00–15.00) mani aizveda atpakaļ uz Melburnas lidostu, uz lidojumu 16.30, kura laikā viena vai otra iemesla dēļ man regulāri izdevās aizmigt. It kā ar to jau nebūtu pietiekami, Sidnejas latviešu kopiena vērsās pie manis ar lūgumu pēc līdzīgas programmas tai, ko es vadīju Melburnā. Finansējums, liekas, nebija problēma, un notika tā, ka es pievienoju Sidneju savam nedēļas nogales maršrutam laikā no 1985. līdz 1990. gadam. Beigušās (vismaz uz šiem sešiem gadiem) bija domubiedru pusdienas Melburnā, lai gan vēlāk šī tradīcija tika atjaunota. Pēc rīta lekcijām Melburnā es ātri steidzos uz lidostu, lai noķertu lidojumu 14.00 uz Sidneju, kur lasīju lekcijas no 16.00 līdz 19.30 Sidnejas Latviešu namā, pēc tam pavadīju nakti tuvējā motelī un lidoju atpakaļ uz Adelaidi nākamajā rītā. Tas ievērojami ietekmēja manu darāmo darbu apjomu, īpaši sākumā, kad Sidnejā uzņemto studentu skaits bija krietni lielāks nekā Melburnā – pirmajā gadā Sidnejā pieteicās divdesmit studentu, lai gan seši no tiem gada laikā pazuda. Un atkal man paveicās ar palīdzību – mg. phil. Lūcija Bērziņa-Felsberga un Ausma Medne bez samaksas nolasīja vairākas lekcijas par literatūras un kultūras jautājumiem, tādējādi nodrošinot īpaši noderīgu papildinājumu tam materiālam, ko spēju piedāvāt es.“

Paldies visiem, kuri bija pateicīga augsne, lai Trevors Gārts Fennels izdarītu to, ko līdz šim nav izdarījis neviens cits. Un lai tiktu arī no mūsu, tautiešu, puses novērtēts.

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com