No Adelaides uz Ārkarūlu (Arkaroola) (4)

Palielināt / Enlarge

Arkarūlas pirmais skatpunkts. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Ceļā uz virsotni. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Marija un Pēteris kalna virsotnē. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Zilās sejiņas. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Tuksneša ziedi. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Dzeltenpēdu klinšu valabiji. FOTO Marija Perejma.

Trešais turpinājums. Sākums LL623, LL626, LL628.

8. oktobrī

Piecēlāmies un nedzirdējām lietus simfoniju. Atļauja izbraukt vēl nebija, jo ūdens līmeņi upēs draudīgi.

Pēc brokastīm mūs informēja, ka mēģināsim tikt uz kalna kori un ieteica vilkt gan siltas drēbes, gan kaut ko pret vējiem. Laiks man modelēt vakardienas plastmasas plēvi. Ekspedīcijā bija trīs mašīnas, un mūsu grupiņai norīkoja pirmo vāģi. Vāģis bija bez logiem, un, neskaitot šofera kabīni, bija 10 sēdvietas, sēžot viens otram pretī. Labi, ka šoferis bija ar humoru, un, lietojot skaļruni likās, ka esam tik kādā parastā svētdienas izbraukumā.

Ieštrapējamies ar drošības jostām un braucām uz pirmo skatupunktu, pēc kura tad ierēdņi diskutēja, vai bija droši turpināt līdz pašai augšai? Būtu labāk, ja būtu kazas, jo zemes ceļš, patiesībā – šaura taka, bija neiedomājami stāva un līkumaina. Apkārt tik kalna aizas un akmeņi, bet kas pa skatiem! Es tik fotografēju un cerēju, ka ar pilnlaiku kratīšanos tomēr kaut kas iznāks. Pieturējāmies pie mašīnas dzelzs malas rungām, daži pat aiztaisīja acis, kamēr pārējie baudīja ainavas.

Redzējām emu, melnausainos Euro ķengurus un ziedu klēpjus. Viss bija zaļš un neparastā kārtā bez neviena puteklīša. Redzēt spinifeks (Spinifex), valabī ēdienu ar zaļiem jaundzinumiem bija neparasti.

Pēc pirmā skatupunkta nolēma, ka uz augšu varēšot tikt arī tad, ja daļa ceļa būtu dubļaina. Nu tad sākās īstais brauciens. Neiedomājami stāvs, bet arī neiedomājami skaists. Pēdējo posmu būtu bijusi priecīgāka uzrāpot, bet ne braukt!

Pēc divām stundām un nobrauktiem 20 km tikām pašā kalna virsotnē. Gandrīz kā pasakā, kur jātnieks ar dimanta zirgu pārvar stikla kalnu, lai tikt pie mīļās. Princeses vietā mūs sagaidīja tēja, kafija un austrāliešu lamingtona kūciņas.

Cik priecīga biju, ka plastmasas plēve mani sargāja no lielā vēja. Apbrīnoju šoferus un apburošo apkārtni. Mašīnu riepas maina katrus 2000 km, un, lai uzturētu ceļu, to bieži labo. Te bez algota šofera nav atļauts braukt, un to nodrošina slēgtie vārti ceļa sākumā.

Kamēr visi iesildījās ar dzērieniem, ģeologs kalna galā sniedza apkārtnes pārskatu un atbildēja uz jautājumiem.

Lejā braukšana bija ar savu prieci. Šoreiz bijām pēdējā mašīna, un tikām uzlūgti piedalīties Arkarūlas tūrisma video. Šad un tad video kompānija deva šoferim instrukcijas, kā viņi vēlas skatus uzņemt. Piemēram, vislielākā peļķē paātrināt braukšanu, lai ūdens augstāk šļakstās gar mašīnas sāniem, vai arī ātrāk ap kādu stūri... utt. Visi izturējām ar daudz smiekliem.

Gaidījām ceļa ziņas, bet – nekas pozitīvs. Nākamais precizējums būšot rītdienā plkst. 9.00.

Pie vakariņu mielasta ievērojām, ka salvešu vietā bija glīti salocītas kosmētiskās salvetes.. Pēteris devās nopirkt Korona alu, bet bārmenis teica, ka viss izdzerts! Parunājos ar bāra personālu un uzzināju, ka bārā nebija vairs arī ne ruma, ne džina.

Pēc vakariņām es ar fotoaparātu soļoju, lai vērotu dzeltenpēdu klinšu valabijus. Lietus jau bija pārgājis, un daži atnāca ciemoties. Šie valabiji bija apdraudēti, jo ne tikai tos medīja iedzimto maltītēm, bet arī baltie ļaudis tos vēlējās medīt un pārdot unikālās kažokādas krāsas dēļ.

Es sēdēju pavisam klusi tīrumā, līdz iestājās nakts gaisma un novēroju viņus brīvā dabā. Cerēju redzēt tos atpūtas pozās, jo tie var sēdēt ar asti starp kājām, ko ķenguri nevar, bet man nebija laime šo redzēt. Skaistos momentus pieliku savai atmiņu krātuvei.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl