Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dieva izredzētie (2)

Laimīgas sagadīšanās

Laikraksts Latvietis Nr. 630, 2020. g. 24. dec.
Jānis Priedkalns -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Noslēgums. Sākums LL629.

Mūsu universa trīspadsmit ar pus miljardu gadu vēsture un cilvēka eksistence mūsu pasaulē iekļauj gandrīz neticami lielu skaitu laimīgu sagadīšanos. Jau pirmatnējā iesākuma eksplozijā, ja sekojošā izplešanās vienu sekundi pēc lielā sprādziena (Big Bang) būtu bijusi tikai par vienu simtmiljardo daļu mazāka, tad mūsu universs jau būtu beidzis eksistēt un kollapsējis singulāritātē.

Hokings secina: ja elektrona lādiņš būtu tikai mazliet mazāks nekā esošais, zvaigznes vai nu nevarētu degt un dot mums gaismu, vai arī tās nevarētu eksplodēt kā supernovas un izmest atpakaļ Visumā izejmateriālus jaunu zvaigžņu veidošanai. Tad nevarētu izveidoties tādas zvaigznes kā mūsu Saule, nedz arī Zemei līdzīgas planētas. Ja gravitācijas spēks būtu tikai nedaudz vājāks nekā tas ir, viela nevarētu koncentrēties zvaigznēs un galaktikās. Galaktikas un saules sistēmas savukārt nevarētu izveidoties, ja gravitācija tai pašā laikā arī nebūtu vājākais no četriem fundamentālajiem mūsu Visuma spēkiem. Neviena no eksistējošām teorijām nespēj prognozēt gravitācijas spēka vai elektrona elektriskā lādiņa lielumu. Tie ir lielumi, kurus var noteikt tikai ar novērojumiem, bet liekas, ka tie ir precīzi noteikti un saskaņoti, lai nodrošinātu uz mūsu planētas pazīstamo dzīvības formu attīstību.

Laimīgas sagadīšanās redzam uz ik soļa arī mūsu Piena ceļa galaktikas un mūsu Saules sistēmas attīstībā. Daudz zvaigžņu atrodas binārās sistēmās, kurās planētām ir sarežģītākas orbītas ap divām vai pat vairākām zvaigznēm. Kad planētas pietuvojas vai attālinās no vienas vai otras zvaigznes, to klimati kļūst par karstiem vai par aukstiem dzīvības uzturēšanai. Mūsu Zeme ir laimīgā attālumā no mūsu Saules, ar gandrīz apaļu orbītu – ar tikai ap 2% elliptisku ekscentricitāti. Klimatu un gadalaiku temperatūras maiņas gan primāri nosaka Zemes liekums (23½ grādi) attiecībā pret tās orbītas plakni ap Sauli, nevis tās attāluma izmaiņas ceļā ap Sauli. Atkal, laimīga sagadīšanās!

Mūsu Zemei ir arī paveicies, iemantojot optimālu Saules masas attiecību pret Zemes attālumu no Saules. Masīvāka Saule mūsu klimatu uzkarsētu līdzīgu Venērai, kamēr mazāka Saules masa to tuvinātu Marsa caurmērā vēsajai temperatūrai.

Svarīgi, ka uz Zemes ir šķidrs ūdens, kas nepieciešams augstāku dzīvības formu attīstībai. Tikpat nepieciešams ir elements ogleklis (carbon), jo cilvēki ir oglekli saturošas dzīvības formas. Oglekļa sintēze notiek supernovu karstajās krāsnīs, ūdeņraža atomiem savienojoties hēlija atomos un tālāk berilija atomos, tikai tad radot oglekļa atomus (triple alpha procesā). Šo procesu kontrolē un tas ir atkarīgs no mūsu Visumā pastāvošām dabas fundamentālajām konstantēm: tikai 0,5% izmaiņa atomkodola stiprajā spēkā vai 4% izmaiņa atoma elektromagnētiskajā spēkā iznīcinātu turpat visu oglekli visās zvaigznēs mūsu Visumā un līdz ar to mums pazīstamās dzīvības formas.

Arī atoma vājais spēks ir kritiski svarīgs mūsu eksistencei. Ja tas būtu mazliet vājāks, viss ūdeņradis mūs kosmosā būtu pārvērstos hēlijā un normālas zvaigznes nevarētu attīstīties; ja tas būtu stiprāks, supernovu eksplozijas neizmestu telpā vajadzīgos smagos elementus jaunu zvaigžņu un planētu radīšanai. Mūsu Solārā sistēma tad vispār nebūtu radusies. Ja protoni būtu tikai par 0,2% smagāki, tie sabruktu neitronos, destabilizējot atomus.

Arī Visuma telpas dimensijas nosaka dzīvības iespējas: tikai trīs stabilas telpas dimensijas pieļauj stabilu eliptisku orbītu veidošanos ap Sauli, kas savukārt pieļauj stabilu klimatu piemērotu dzīvības attīstībai, kā tas ir uz mūsu Zemes. Orbītu nestabilitāte citu telpas dimensiju variantos varētu planētu ievirzīt Saulē, vai projām no tās izplatījumā. Arī Saule vairāk nekā trīs dimensiju telpā zaudētu stabilitāti, tās iekšējam termonukleāram spiedienam uz āru vairs nelīdzsvarojot ar gravitāciju – un tā sabruktu; atomu līmenī vairāk nekā trīs dimensiju telpā elektroni tiktu ierauti kodolā vai no atoma izbēgtu.

Kad Alberts Einšteins 1915. gadā formulēja Vispārējās relativitātes teoriju, viņš tajā iekļāva kosmoloģisku antigravitatīvu konstanti, lai saskaņotu teoriju ar novērojumiem par Visuma izplešanos. Nezinām šā konstanta vērtību, nedz arī mūsu Visuma izplešanās ātrumu, jo gaismas signāliem, kas par to liecinātu, ir vairāku miljardu gaismas gadu ceļš mērojams.

Redzams, ka uz mūsu Zemes dabas likumi ir veiksmīgi saskaņoti, ka mūsu Zeme ir piedzīvojusi laimīgu sagadīšanos, lai pieļautu dzīvības attīstīšanos.

Vai tik daudz laimīgu sagadīšanos Visuma attīstībā varētu būt noticis bez noteiktas inteliģentas virzības, bez augstāka spēka vadības, lai panāktu dzīvības un cilvēces attīstīšanos?

Redzot ļoti daudzo apstākļu sakritību, kas nepieciešama dzīvības attīstībai un cilvēces radīšanai, jautājam Stīvenam Hokingam – vai cilvēces radība ir notikusi Augstāka Spēka – Dieva – labvēlīgā vadībā? Vai esam Dieva izredzēta radība?

Hokings vispirms norāda uz daudzu miljardu lielo galaktiku skaitu un vēl lielāku zvaigžņu skaits galaktikās, Mūsu Visumā. Turklāt Visumu skaits, iespējams, ir bezgalīgi liels un šodienas kosmologi jau konceptuāli iekļauj multiversu savos aprēķinos. Vai tieši šis lielais skaits varētu būt atslēga atbildei uz jautājumu Hokingam – vai Visuma attīstība un evolūcija notiek Dieva vadībā, labvēlīgi pieļaujot cilvēces radību? Vai cilvēce ir Dieva īpaši izredzēta? Vai pretēji – vai cilvēces radība mūsu Visuma attīstībā ir nejauša, viens veiksmīgs starp gandrīz neierobežota skaita neveiksmīgiem mēģinājumiem, tukšām loterijas biļetēm

Hokinga pārliecībā tieši lielais galaktiku un zvaigžņu skaits un gandrīz neierobežotais dažādu attīstības mēģinājumu skaits, kuri gandrīz visi izrādījušies nepiemēroti dzīvības attīstībai, padara cilvēces attīstību mūsu Solārā sistemā uz mūsu Zemes par statistiski maz iespējamu, bet tomēr iespējamu, arī bez dievišķas vadības – par vienu veiksmīgo daudzo neveiksmīgo attīstības mēģinājumu vidū.

Zinātnieki vairumā atturas no atbildes meklēšanas uz šiem jautājumiem, jo trūkst konkrētu pierādījumu, ir tikai varbūtības. Kad dzīvās un nedzīvās dabas neizskaidrotus fenomenus nespējam izprast, tad bieži atsaucamies uz mistisku elementu un atbildi meklējam ticībā. Un ne jau tādēļ, ka pilnīgas atbildes nebūtu, bet gan mūsu ierobežotās smadzeņu iztēles dēļ. Ir taisnība, ka ar gadījuma varbūtību vien ir grūti izskaidrot gan dzīvās, gan nedzīvās dabas rašanos un kārtību, tādēļ aizgājušajos gadsimtos cilvēku reliģiskās izjūtas un pārliecība bieži atradās uz robežas, aiz kuras dabas brīnumi bija nesaprasti un skaidrojumi pieņemti un atbilde meklēta ticībā.

Ir tomēr nepareizi atklāsmi par Dievu nolikt uz robežas tai vietā, kur mūsu tā laika prāta saprašana un zināšanas beidzas. Pašreizējie zinātniskie atklājumi par mikro- un makro- universu, piemēram, ir cilvēka prātam grūti aptverami, bet ar kvantu fizikas pielietojumu tie kļūst arvien saprotamāki. Pazīstam elektrona dažādās dabas – tā kvantu mehānikas mākoņa dabu, tā elektromagnētisko viļņa dabu, tā fizisko dabu ar masu, lādiņu un dimensijām, bet, mūsu prāta ierobežoto spēju un zināšanu trūkuma dēļ, šīs dažādās dabas vēl nespējam savienot vienā patiesā elektrona dabā.

Dieva atklāsme mums nav jāmeklē neizskaidrotos dabas brīnumos; izskaidrojumiem rodoties, mūsu ticība var sabrukt. Ticībai ir jāpamatojas augstākos jēdzienos, nekā dabas mistēriju neizprašanā. Kristīgajā reliģijā augstākie jēdzieni un principi ir patiesība un mīlestība. To klātienē Dievs mums sūta savu Svēto Garu, sargājot un svētījot cilvēku, kurš savu sirdi Garam ir atvēris.

Autora slēdziens: CILVĒKS IR DIEVA IZREDZĒTA RADĪBA.

Prāvests Jānis Priedkalns,
Adelaides latviešu evaņģeliski-luteriskās draudzes mācītājs
2020. g. decembrī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com