Māra Branča skatījums

Grāmatas „Indriķis Zeberiņš. Kuldīga. Kurzeme“ vāks.

„Indriķis Zeberiņš. Kuldīga. Kurzeme“. Sastādītāja un māksliniece Katrīna Vasiļevska. Teksta autore Ingrīda Burāne. Kuldīgas novada dome, 2020. 160 lpp.

Vērtīgas grāmatas izdod ne tikai Rīgas izdevniecības. Arīdzan daža laba pašvaldība (un ne tikai tās, bet, piemēram, arī provinces muzeji) sarūpē un laiž klajā vērā liekamas grāmatas. Tiesa gan, parasti pilsētas vai novada domes parūpējas, lai būtu iespēja uzdāvināt ciemiņiem un saviem labiem cilvēkiem kādu nozīmīgu un acīm tīkamu grāmatu, bet tās pārdošanā parasti nekad nenonāk.

Šajā sakarā varu palielīties, ka arī Jelgavas pilsētas dome izdevusi ne vienu vien manis sarakstītu izdevumu par Jelgavas māksliniekiem vai Jelgavas starptautiskajiem ledus vai smilšu skulptūru festivāliem, kas līdz veikaliem nav tikuši.

Pagājušā gada nogalē Kuldīgas novada dome ir finansējusi albuma Indriķis Zeberiņš. Kuldīga. Kurzeme izdošanu. Izdevumu esmu dabūjis ar Ingrīdas Burānes svēto roku tikai tādēļ, ka ilgstoši draudzējamies un esam uz viena garuma viļņa Latvijas kultūras apzināšanā, vērtēšanā, popularizēšanā un aprakstīšanā.

Nezinu, cik Indriķis Zeberiņš (1882-1969) bija pazīstams latviešu trimdas sabiedrībā, bet mana paaudze dzimtenē, kura dzīves takas sāka tūlīt pēc pēdējā kara, ar šī mākslinieka vārdu saskārās daudzkārt. Skolā lasījām Ernesta Birznieka-Upīša Pelēkā akmens stāstus, tāpat ļoti populāri bija Andreja Upīša Sūnu ciema zēni, nerunājot par pasakām, kuru ilustrācijas bija zīmējis viņš. Vidusskolā bija jālasa Andreja Upīša Zaļā zeme ar izteiksmīgajām Indriķa Zeberiņa bildēm. Pēc kara lauku māju bēniņos glabājās vecās Atpūtas un citi Latvijas I brīvvalsts žurnāli, tur arvien parādījās Indriķa Zeberiņa ilustrācijas, karikatūras, šarži un gleznu reprodukcijas. Šos izdevumus kāri pētījām. Vienā otrā lauku sētā vai privātā bibliotēkā sastapāmies ar viņa izteiksmīgajiem zīmējumiem Annas Brigaderes romānam Dievs, daba, darbs.

Nu jau ilgāku laiku šī mākslinieka vārdu piemin reti. Vienīgi galerijas, kuras nodarbojas ar antikvāru mākslas darbu tirdzniecību, ar viņa darbiem, galvenokārt gleznām, sastopas biežāk. Citādāk jau arī nevar būt, ja nesen izdotajā Latvijas mākslas vēstures V sējumā Indriķi Zeberiņu kā gleznotāju piemin tikai garāmejot. Labi, ka nav aizmirstas viņa grāmatu ilustrācijas.

Tādēļ vēl jo vairāk apsveicami, ka Kuldīgas novada muzejs ir varējis vienā albumā apkopot tās Indriķa Zeberiņa gleznas, grafikas un zīmējumus, kā arī foto attēlus, kas glabājas tā krājumos. Mākslinieks nāk no Kuldīgas apriņķa Snēpeles pagasta Sprincsaldeniekiem, mācījies gan Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā, beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Jāņa Roberta Tillberga vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Bet jau ilgi pirms tam – kopš 1905. gada – visdažādākajos izdevumos tika publicētas viņa vinjetes, zīmējumi un karikatūras. Tās ātri ieguva visplašāko sabiedrības slāņu ievērību un mīlestību. Indriķis Zeberiņš bieži devis tik raksturīgas ilustrācijas, ka lasītāji izlasījuši grāmatu, tās varoņus redz tādus, kādus devis šis vērīgais talantīgais snēpelietis.

Sagatavotāji uzaicinājuši palīgā ar ļoti plašām zināšanām apveltīto mākslas vēsturnieci Ingrīdu Burāni, kura vienmēr pasaka ārkārtīgi būtiskas lietas. Viņa uzsver, ka šodien latviešu grāmatas vēsture bez viņa vairs nav iedomājama. Bez grāmatu ilustrācijām nenovērtējams ir viņa devums karikatūrā, arī tās saistītā žanrā – šaržā. Bet varbūt pats būtiskākais ir tas ieguldījums, ko viņš devis nacionālās identitātes, pašapziņas un stājas veidošanā, uzsver Ingrīda Burāne. Vēl kāds secinājums: diemžēl esam kļuvuši patērētāja sabiedrība, kas kūtri iedziļinās mākslas un kultūras vērtībās, bet labprātāk iegrimstam masu kultūras purvājā.

Runājot par Indriķi Zeberiņu un Talsu muzeju, prieks, ka viņš kā Saulcerīte beidzot ir atmodināts no teju mūža miega. Jaunais albums ir pirmais solis, lai mēs atdotu parādu šim māksliniekam. Kuldīdznieki albumā rāda un stāsta tikai par tiem darbiem, kas glabājas viņu fondos un kas galvenokārt ir pēc II pasaules kara radīti. Taču tā ir tikai sīka daļiņa, pati spice no varenā stikla kalna, ko viņš 87 gadus garajā mūžā ir mums atstājis mantojumā. Kalna lielākais apjoms atrodams Rīgā un citos Latvijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Tas nākotnes uzdevums – sagatavot izsmeļošu monogrāfiju par šo lielisko mākslinieku. Vai radīsies Antiņš, kurš atmodinās princesi Stikla kalnā?

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“