Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ugunskura dzirksteles kā atmiņu daudzpunktes...

Barikāžu pieminēšana Limbažos

Laikraksts Latvietis Nr. 634, 2021. g. 27. janv.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Didzis, Imants un Māris. FOTO Anita Mellupe.

Didzis un Imants. FOTO Anita Mellupe.

Burtnieku iela. FOTO Anita Mellupe.

Burtnieku iela. FOTO Anita Mellupe.

Burtnieku iela. FOTO Anita Mellupe.

1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. FOTO Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

20. janvāris. Šovakar, ja nebūtu ārkārtas situācijas, visā Latvijā degtu vareni ugunskuri. Taču, izgājusi nelielā pēcpusdienas pastaigā, pavisam negaidīti ugunskuru dūmos nokļūstu arī es. Mani pie tiem atvilina Austra Graša Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev īstas brīves nav... Dziedātājs, protams, nekur nav manāms, bet viņa balss mūsu brīvības cīņu vēsturē ir kā viena no pulcēšanās zīmēm! Limbažu Kultūras nama priekšpagalmā, pie pieminekļa represiju upuriem, audio ierakstos skan arī citas mūsu tautas spēka dziesmas. Kuras trīs nelieli ugunskuri, bet to centrā uz paaugstinājuma ikviens garāmgājējs var aizdedzināt un nolikt pa svecei.

Ap liesmiņām, kuras nopūst cenšas nemīlīgais vējš, pacietīgi rosās kāds vīrs. Viņš palīdz aizdedzināt arī manu svecīti. Iepazīstos ar ugunssargu Valdi, – jā, viņš ir viens no barikāžu vīriem, tolaik strādājis meliorācijas brigādē un ar sešvietīgo busiņu, sauktu par āzīti, trīs reizes vedis darba biedrus uz Rīgu. Pajautāju, vai viņam ir Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme*. Protams, esot, dokuments arīdzan, – atbild vīrietis un viegli piesit ar roku sirds rajonā... (Šis zīmīgais žests man ir kā zīme. Šodien un šeit uzvārdu nevienam neprasīt, jo Barikāžu dalībnieki bija kā izredzētā tautas daļa, 1991. gada janvāri piedzīvot un Brīvību aizstāvēt).

Kultūras nama ļaudis uzstellē mikrofonu un neuzkrītoši rūpējas, lai cilvēki, kuri sāk pulcēties, ievērotu noteikto retinājumu. Pūlis arī te neveidojas, ir atnākuši tikai īsti savējie. Pirmais runātājs, kuram rit jau 93. mūža gads, ir Imants. Ņiprajam sirmgalvim ir ļoti daudz ko atcerēties, jo tieši viņam Tautas Frontes uzdevumā iekrita pienākums organizēt visa Limbažu rajona brīvprātīgo braucienus uz Rīgu. „Mūsu rajonā nebija neviens uzņēmums, kura vadība atteiktos dot transportu,“ – ar lepnumu atzīst Imants. – „Ja pietrūka autobusu, ceļojām uz Rīgu vilcienā vai kooperējāmies ar citiem novadniekiem. Viss, neskatoties uz to laiku grūtībām sazināšanās jomā, ritēja ļoti raiti. Limbažu patērētāju biedrība cepa, vārīja un katru dienu uz galvaspilsētu sūtīja siltu ēdienu. Un tad, kad bija jāsāk pieteikt ļaudis Barikāžu piemiņas apbalvojumiem, tad arī bijām Latvijā pirmie, un 1500 mūsējie tos arī kā pirmie saņēma! Vēlāk pieteicās vēl ap tūkstoti, – man ir visi tie saraksti, un es praktiski visus tos cilvēkus arī pazinu. Tolaik strādāju par Brīvprātīgo ugunsdzēsēju priekšnieku, „manā armijā“ vien bija ap 6000 spēcīgu vīru. Daudzi nemaz nepieteicās, neuzskatīja šo līdzdalību Barikādēs par īpašu nopelnu. Un bez mājās palicēju atbalsta „barikāžu vīri“ nekādi neiztiktu, tad jau apbalvot vajadzētu arī viņus.“ Kādreizējais kolhoza priekšsēdētājs Juris smaida: „Tieši tā arī bija, kad pēc kārtējās nakts mani cilvēki nebija darba ierindā, uzreiz rīkoju saimnieces gatavot azaidu, lai manējie galvaspilsētā necieš badu.“

Kad pie ugunskuriem pienāk Didzis, Imants oficiālo stāstu it kā ir beidzis, bet tā ir tikai maza daļiņa no viņa atmiņu. Imants, dedzīgi žestikulēdams, ataino epizodi pie Ministru Kabineta ēkas centrālajām durvīm. Kādi strādnieku uzsvārčos tērpti vīri tām tuvojušies ar aizdomīgām kastēm rokās. Tuvāk stāvošie sargi remontvīrus burtiski nonesuši malā! Didzis uz Barikāžu piemiņas zīmi nav pieteicies: „Es jau vairāk biju skatītāja lomā, tikko apprecētā sieviņa par mani ļoti uztraucās. Bet iegadījās tā, ka Rīgā biju arī tajā vakarā, kad skanēja šāvieni...“ Tiklīdz Māris, vīru kora koncertmeistars, iznāk pie ugunskura ar akordeonu, Imants laimīgi uzgavilē: „Mēs taču, Limbažu vīru koris, divas reizes Doma laukumā sniedzām pat nopietnus koncertus!“

Kultūras nams šajā epidēmijas laikā ir neticami kluss, bet direktora Armanda vadībā izdomāts, kā tumšajā laikā limbažniekus iepriecināt – līdz ar krēslas stundu lielie logi tiek īpaši izgaismoti, šovakar, protams sarkanbaltsarkanās krāsās.

Uzzinu arī to, ka tikai piektdienas vakarā limbažniekiem papildus ieplānotajam pilsētas centrā dzimusi vēl viena fiksā ideja – norobežot ieliņu pie Tūrisma informācijas centra. Limbažos, gluži kā Rīgā tolaik, šodien apsargāti tiek vairāki objekti. Un pie tiem neuzkrītoši apstājas arī jaunie vecāki ar bērniem, mazajiem vienmēr netrūkt jautājumu: „Kāpēc?“ Iestādes un domubiedri (nu gluži kā īstajās Barikādēs!) sagādājuši visu, lai Burtnieku ielu noslēgtu ar 90 gadu stila automašīnām, greznotu to dienu saukļiem un izvietotu ekspress foto izstādi. Zemessargu 27. bataljona vīri un Viļķenes brīvprātīgie ugunsdzēsēji pieveduši malku, palielos katlos vāra zāļu tēju un zupu. Un, protams, dalās atmiņu stāstos, ko Re TV čakli iefilmē regulārajam raidījumam Limbažu novada ziņas. Kad lēni un ar baudu gatavojos piemest ugunskuram kādu malkas šķilu, arī mani jāatbild uz jauno žurnālistu jautājumu: Kādas ir jūsu atmiņas? Jānis jaunajiem reportieriem ir lielisks palīgs, jo pats bijis uz Barikādēm un pēc tām gadu gadiem šo dienu atcerei par godu ugunskurus kurinājis pie Limbažu muzeja un pilsdrupās.

Viena no šīs dzīvās vēstures rekonstrukcijas veidotājām zem naksnīgajām debesīm ir Sigita. Viņa bijusi Limbažu vidusskolas 12.b klases karstgalvju pulkā, kuri bez jebkādas sagatavošanās – kā uz stundām nākuši – pēkšņi atradās Rīgā un ugunskura dūmos! Bet Mārītei arī šodien jāsmērē sviestmaizes. Dēliņam tolaik bija tikai 3 gadiņi, knapi izdevās pašas mammu pierunāt palaist uz Rīgu naktī, – bija taču sirdsmieram jāredz, kā tur vīram un citiem limbažniekiem nakts dežūrās klājas. Kad jau dodos uz māju pusi, man pretim steidzas Ineta – arī viņa, tāpat kā daži citi pēc darba dienas, vēl tikai dodas uz Burtnieku kvartāla ugunskuru pusi. Viņa pirms 30 gadiem bija Universitātes pēdējā kursa studente, kopā ar kursa biedrenēm nesa uz barikādēm kādus nebūt cienastus un galvenais – dziedāja.

Kameras priekšā cilvēks neizbēgami samulst... Arī man tagad lente jāpatin atpakaļ. 1991. gada 20. janvāra naktī, pilsētas centram caurbraucot, manā redakcijas portfelī bija ārsta un rakstnieka Miervalda Birzes Dienasgrāmatas gala korektūra, tās pēdējā lapaspusē atļāvos ievietot ziņu par nogalinātā Roberta Mūrnieka nāvi. To darīju ar domu, ja nu sarkanais terors mūsu mazo zemi aprij vēlreiz – nez vai šo vārdu būs atļauts pat pieminēt?! Barikāžu dalībniekiem dienas laikā ap ugunskuriem dalījām Dzejas avīzītes, bet pavisam drīz pēc asinsnakts tieši mūsu mazais grāmatu apgāds Likteņstāsti vāca tautas ziedojumu bāreņiem – Gvido Zvaigznes un Andra Slapiņa bērniem. Bet limbažnieki un vīru vokālais ansamblis Arājs ilgus gadus Māra Skrides vadībā janvāros atkal un atkal mēroja ceļu uz Rīgu, lai ar neaizmirstamiem koncertiem godinātu Barikāžu dienu piemiņu. Joprojām, piemēram, pie ugunskura dzied arī Mārtiņš Popciemā, kur katrs nes līdzi savu pagalīti. Un viņi to nevarētu, ja ceļā – garākā vai īsākā – nepavadītu mājinieki. Gluži kā Barikādēs...

Katra mūsu atmiņa ir ar daudzpunkte, kuru kādam citam lemts turpināt...

Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“

* 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ir ozollapām vainagota vairoga veida medaļa 40 mm diametrā, uz kuras attēlots lauva, kas tur mazāku vairogu ar sakrustotām atslēgām. Virs pamatvairoga ir uzraksts LR 1991, bet piemiņas zīmes otrā pusē – uzraksts Par Latviju un piemiņas zīmes numurs. Medaļa ir piestiprināta uz sarkanbaltsarkanas 30 mm platas lentes. Apbalvojuma komplektā ietilpst arī ikdienā nēsājamā piemiņas zīmes mazā nozīmīte (20 mm diametrā), kas vizuāli atgādina lielo medaļu.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com