Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Labdien, draugi!

Laikraksts Latvietis Nr. 634, 2021. g. 27. janv.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Esam ielidojuši 2021. gadā. Lai tas mums visiem nes tikai labas pārmaiņas un beidzot tiekam vaļā no sasodītās pandēmijas! Ceru, ka nebūsim atradinājušies satikties un no sirds parunāties arī bez papīra vai elektronikas starpniecības. Bet vēl jau jāiztur. Kas jums vislabāk palīdz? Tuvinieku možums, protams, bet kas vēl? Man tās ir grāmatas. Ziemassvētku vecītis uz mūsmājām atnesis veselu kaudzīti jaunu grāmatu, un es tagad tās izbaudu – citu pēc citas.

Vienai no mūsu ielas meitenēm – Mārai Skrīvelei – pēc piecu gadu cītīga darba klajā nākusi pamatīga apjoma grāmata Es mācos augļkopību. Kā ievadā raksta pati autore, tas nav mācību līdzeklis, bet es tam negribētu piekrist. Grāmata varbūt nav domāta kādai konkrētai mācību programmai, bet visiem, kas ir saskarē ar augļkopību, par to vajadzētu zināt un cītīgi studēt, turklāt visa mūža garumā. Vismaz man tā būs, jo to milzīgo informācijas daudzumu, kas ietverts šajā darbā, nav iespējams uztvert uzreiz, vienā rāvienā – jālasa pa druskai un jāapdomā, tikai tad var lasīt tālāk. Te apkopota Latvijas augļkopju pieredze vismaz 100 gadu garumā, kas izklāstīta vienkārši, saistošā, labā valodā, tāpēc lasās viegli, aizrautīgi. Tieši kā Māra pati mēdz stāstīt par augļkoku kopšanu, ko visu mūžu darījusi. Viņa atdevusi godu daudziem jau piemirstiem augļkopjiem, kuru devums nozarei bijis nozīmīgs un kurus tāpēc nedrīkstētu aizmirst, jo šodienas veiksme ir atkarīga no mūsu prasmes saglabāt priekšgājēju pieredzi un likt to lietā. Diemžēl šīs pieredzes uzglabāšanā līdz šim bijuši vairāki pārrāvumi. Apbrīnoju Māras erudīciju, gudrību un prasmi aizpildīt robus nozares atmiņā un tik pārdomāti visu salikt kopā. Grāmatai ir laba, viegli pārskatāma struktūra un, kas nav mazsvarīgi, arī skaists noformējums. Prieks turēt rokā! Vēl apbrīnojamāk, ka tik milzīgu darbu Māra spējusi paveikt savos cienījamajos gados (šā gada februārī viņai apritēs 86)! Un viņai vēl ir visādas ieceres, lai gan tagad jūtas mazliet sagurusi. Bet tas saprotams, noteikti vajag kādu laiciņu atpūsties un tad ar jaunu sparu varēs ķerties pie nākošās grāmatas. Cieši ticu, ka viņa to paveiks. Mēs ik pa laikam sazvanāmies, un tad cenšos viņu uzmundrināt.

Otra grāmata, par kuru gribu pastāstīt, ir Māras Svīres jaunais romāns Bailes no dziļuma. Ielasījos uzreiz, ar pirmo lappusi, kas nemaz tik bieži negadās, un, lai gan grāmata nav nekāda plānā, izrāvu trīs vakaros. Tas ir stāsts par attiecībām ģimenē. It kā nekas sevišķs, sākumā liekas – pārpratums vien, un tomēr visu laiku jādomā, cik maz mēs cits par citu zinām arī tad, ja dzīvojam cieši līdzās. Pat ja noziegumu juridiski nevar saukt par noziegumu, šķietami stabilās saites, kas vieno ģimenes locekļus, tas tomēr var neatgriezeniski sagraut.

Māra Kaijaka, ar literāro pseidonīmu Svīre, man vienmēr bijusi ļoti īpašs cilvēks, pat nevaru pateikt kopš kura laika. Nē, tomēr varbūt varu: Latvijas Radio astoņdesmitajos gados skanēja viņas veidoti raidījumi ar pseidonīmu Astra Priede par cilvēku attiecību kultūru. Kā man tie patika! Tad arī noskaidroju, kas tā Astra Priede tāda ir un ka gan populārais garstāsts, gan scenārijs filmai Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir viņas darbs (tagad jau pat mūsu Kultūras kanonā ierakstīti), pēc tam cītīgi lasīju visu, ko viņa publicējusi. Kad deviņdesmito otrajā pusē iznāca mana grāmata Kas jūs bijāt, Gunār Astra?, un par to saņēmu veselu jūru dažāda veida pārmetumu un kritikas, tieši Māra Svīre pēkšņi publiskajā telpā metās mani aizstāvēt, par ko biju patiesi pārsteigta un pateicīga. Taču satuvinājāmies, kad vadīju Lauku bibliotēku atbalsta biedrību un mūsu novadu Grāmatu svētkos abi rakstnieki – Māra Svīre un viņas dzīvesbiedrs Vladimirs Kaijaks – bija bieži viesi. Turklāt viņi abi prata savu tikšanos ar lasītājiem pārvērst par veselu teātra izrādi – pilnu asprātības un humora, neatkārtojamu dialogu un radošu atklāsmju. Nevienam citam no rakstniekiem tā nesanāca. Tas ir neaizmirstami. Māra ir sarakstījusi vairāk nekā 30 grāmatu un, re, raksta joprojām. Godīgi teicu viņai: pulveri neesi izšāvusi, raksti vēl, ir vērts lasīt. Lai Mārai veselība, jo viņai šogad oktobrī nozīmīga jubileja – apritēs 85. Kā es lepojos ar savām abām Mārām!

Noteikti gribu pieminēt vēl vienu nelielu, baltu grāmatiņu – Silvijas Brices Baigās piezīmes. Arī pavisam jauna, tikko iznākusi. Autore ir viena no pēdējo desmitgažu ievērojamākajām tulkotājām, kas latviski pārvērš vācu, angļu un poļu autoru darbus. Viņas iztulkoto grāmatu skaits jau sniedzas trešajā simtā. Šo dāmu esmu ievērojusi Rakstnieku Savienības saietos, kad tādi vēl notika, bet nekad nav gadījies parunāties. Tagad esmu apņēmusies uzrakstīt vismaz vēstuli, jo mazā grāmatiņa mani tā apbūra, ka to izrāvu pāris vakaros, bija žēl, ka viss, cauri, vairāk lapu nav, tāpēc sāku uzreiz lasīt otrreiz no sākuma un smējos tikpat sirsnīgi kā pirmajā reizē. Tāāāda valodas izjūta! Līdz vissmalkākajām niansēm. Tik iederīgas nepareizības – ar garšu un traki smeķīgas! Brīnišķīga ironija un pašironija! Un asredzīgi dzīves vērojumi – trāpīgāk tos aprakstīt vairs nevar! Ir tikai mazs situācijas ieskicējums, bet tas rada veselu emociju gammu. Izcils darbs!

Tūlīt ķeršos pie Daces Meieres tulkotā Kristinas Sabaļauskaites vēsturiskā romāna Pētera imperatore. Neviens literatūras gardēdis noteikti nav palaidis garām šis autores un arī šīs tulkotājas spožo tetraloģiju Silva rerum, kas ir apbrīnojams darbs daudzējādā ziņā. Bet šoreiz es tikai par pašu tulkotāju. Dace Meiere strādā vienīgi ar augstākās raudzes literatūru, viņas gaumei droši var uzticēties. Viņa tulkojusi ne vien lietuviešu, bet arī itāļu, spāņu un katalāņu autoru darbus, piemēram Umberto Eko, Sandro Veronēzi, Alesandro Bariko un vēl virkni citu pasaulē pazīstamu literātu devumu. Mūsu Ziemassvētku vecītim gan ir lieliska gaume!

Bet nevar tikai par grāmatām. Arī sava dzīve jādzīvo. Pandēmija plosās un neatstājas; saslimušo, smagi slimo un mirušo skaits no kroņvīrusa ir nemainīgi augsts. Latvijā ienākušas pirmās vakcīnas, taču to ir nedaudz, pagaidām pietiek tikai mediķiem. Izpētot vakcinēšanas plānu, kas te nesen bija publicēts, meita secināja, ka viņa tiks pie potes tikai pēc ieslodzītajiem. Būtu melnais humors, ja ne fakts. Man ir cerības uz nedaudz ātrāku imunitātes iegūšanu, jo esmu riska grupā vecuma dēļ. Bet kad tas būs, vēl nav skaidrības, jo gluži pēc plāna jau pašā sākumā nesanāk. Jā, un īsti nesaprotu tos vakcinēties negribētājus, pat mediķu vidū. Skat, Daugavpilī tikai 10% ārstniecības personāla ļaujas procedūrai. Nu, tiešām, dīvaini...

Ziema, kāda sen nav bijusi – ar kārtīgu sniegu, kupenām un krietniem mīnusiem. Tikai vienu dienu noslinkojām, neaizkūrām pirtiņu, un no rīta ūdens caurules ciet gan. Tagad cītīgi kurinām, bet vaļā vēl neesam dabūjušas. Tikai pēc atkušņa varēs redzēt, cik tā skāde liela.

Labprāt kaut kur aizbrauktu, bet visi iedomājamie ceļa mērķi ir ciet, pat ceļmalas krodziņi nedarbojas. Ciemos arī neuzprasīsies, ja skaidri zini, ka aizliegts. Un ielūgt nevienu neiedrošināmies. Vienīgais, ar mazdēliem aizvizinājāmies uz mežu paskatīties, vai tur meža rūķi nestaigā. Pašus nesatikām, viņi jau cilvēkiem tā nemaz nerādās, bet pēdas redzējām un lielas egles ar nokareniem zariem arī atradām. Kā droši vien zināt, zem tādām rūķi mēdz slēpties, ja pamana briesmas vai arī lietus līst. Zēni izložņāja pa egļu apakšām un secināja, ka tiešām tās ir labas slēptuves.

Sadomāju uztaisīt savai ģimenei Pateicības pusdienas. Iemeslu daudz: esmu nupat saņēmusi savu pirmo pensiju, manam jaunākajam mazdēlam aprit gads. Viņš jau no 10 mēnešiem mums ir ņiprs skrējējs, visur grib tikt līdzi lielajiem brāļiem. Un ļoti ciena kārtību: visas pieejamās atvilktnes tiek sakārtotas vienā rāvienā. Sevišķi virtuvē tā, kur glabājas zupas kausi, pavārnīcas, stampas, putu karotes un citas tamlīdzīgas lietas. Vēl īpašs intereses objekts viņam ir tualetes birste, tāpēc vecāki zēnam dzimšanas dienā uzdāvināja nevis kādu grabuli, bet gan tieši tādu birsti, tikai jaunu un tīru, lai nu pēta un darbojas. Viņš bija sajūsmā! Jā, vēl izrādījās, ka neesam nosvinējuši meitas tiesības vadīt motociklu, lai gan tas tagad ziemas miegā. Bet kad vajadzēja braukt, tad jau nebija laika. Kad vienojāmies par Pateicības pusdienu datumu, tad izrādījās, ka tas tieši tad, kad pirms daudziem gadiem pati pirmo reizi piesēdos pie stūres. Bet galvenais, man gribējās savējiem pateikt vārdus, ko ikdienā nepasakām cits citam: paldies par to, ka viņi mani vienmēr ir atbalstījuši, ir blakus, palīdz, ka es ļoti lepojos ar viņiem, ka… Ak, tik daudz ko teikt, bet kad bija jāsaka, tad iesprūda kamols kaklā un neko daudz nemaz nejaudāju pateikt. Bet ceru, ka viņi mani saprata. Tomēr vispirms pāris dienu bija ēdienkartes plānošana, gudrošana, rosīšanās, vārīšana un visāda organizēšana un tad tā kopā būšana ap galdu, kas saklāts citādi nekā pierasts, uz kura deg svecīte, daudz visa kā garšīga un pasakaina siltuma sajūta, kas palīdz turēties.

Lai jums izturība, pacietība un neizsīkstoša izdoma, pēc iespējas krāsaināk aizvadot šo ierobežojumu laiku! Lai vienmēr līdzās savējo mīlestība!

Sirsnīgi –

jūsu Biruta.
Ikšķilē, 2021. gada 21. janvārī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com