Uz Austrāliju (2)

Palielināt / Enlarge

Turīnā. No kreisās puses: G. Saiva, A. Saiva, T. Saiva, Zālīša kundze, A. Siliņš, Z. Siliņa. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Grupa latviešu uz „Protea“ Melburnā. Guntars Saiva labajā pusē. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL633

No Ventorfas uz Dženovu

29. oktobrī mūs ar vilcienu pārveda uz Gronu (Grohn) pie Brēmenes. Tur kādreiz vācu armijai celtās barakas pēc kara bija pārņēmusi amerikāņu armija. Tagad tās izmantoja par izceļotāju tranzīta nometni. Nometnē varēja vienlaikus apkalpot 5000 izceļotājus.

Lielās telpās sievietes un vīriešus novietoja atsevišķi. Gronā notika arī pēdējās veselības pārbaudes.

4. novembrī sākās ceļš uz Turīnu. Bijām vagona kupejā kopā ar bijušajiem lībekiešiem – Albertu un Zigrīdu Siliņiem un Zigrīdas māti – Zālīša kundzi. Zigrīda tikai pavisam nesen bija beigusi Lībekas Latviešu ģimnāziju. Varējām pārrunāt skolas lietas, un, ja vajadzīgs, katrs aizstāvēt savu skolu.

Pievakarē apbraucām Minheni. Vēlā vakarā sasniedzām Insbruku Austrijā. Austriešu ierēdņi gribēja darīt muitas un dokumentu pārbaudi. Tam nepiekrita Austrālijas valdības vilciena pavadonis. Teicis, ka vilciens iešot atpakaļ uz Vāciju un braukšot kā amerikāņu militārais transports, kuru austrieši nevarēs kontrolēt. Vilcienam uz Vāciju nebija atpakaļ jābrauc, bet strīdoties bija pagājusi nakts, un tikai agrā rīta gaismā šķērsojām Alpus un pa Brennera pāreju (Brenner Pass) nokļuvām Itālijā. Skaistos skatus maz redzējām.

Tālākais ceļš gar Milānu veda uz galamērķi Turīnu. To sasniedzām krietnā tumsā. Noorganizēt autobusus, lai mūs aizvestu uz nometni, nevarēja. Vēl otra nakts, sēžot uz cieta sola, bija jāpavada vilcienā. No rīta, nonākuši nometnē, tūlīt devāmies gulēt. Gultas bija divstāvu. Gulēju augšējā gultā. Pamodos, kad krampis bija ļoti sāpīgi sarāvis kājas. Tas man gadījās pirmo reizi mūžā. Iepazināmies arī ar itāļu tualetēm! Tās bija tādas pašas, kā Padomju gados Rīgas dzelzceļa stacijā pārbūvētās, lai no padomijas iebraukušie justos kā mājās.

Laiks bija mēreni vēss, bet debesis skaidras. No nometnes labi redzamie, sniegotie Alpu masīvi likās ļoti tuvu, bet līdz tiem bija kilometri piecdesmit.

Pie paplānas pārtikas jau mēs bijām pieraduši, arī Turīna nebija izņēmums. Ja bija nauda, tad kaut ko varēja piepirkt klāt, vai arī, ja bija kāda maināma manta.

Turīnā notika arī pati pēdējā braucēju noformēšana. Izšķīra Bogdanoviču ģimeni. Dēls Gvīdo aizbrauca ar mūsu kuģi, bet mātei ar meitu Dagniju bija jāpaliek Turīnā un jāgaida uz nākamo kuģi. Gvīdo Austrālijā kļuva par labi pazīstamu sabiedrisku darbinieku, sevišķi aktīvi strādājot Daugavas Vanagu organizācijā. Gvīdo dažu reizi jokoja, ka mēs abi atbraucām uz Austrāliju ar vienu misionāru kuģi.

Turīnā iepazinos ar diviem jauniešiem Jāni Voveru un igauni Gvido Laikve. Daudz laika pavadījām kopā uz kuģa un pēc tam Bonegillas nometnē. Ar Jāni Voveru bijām kopā arī Kanberā un kādas reizes satikāmies arī Sidnejā. Viņš Adelaidē strādāja DV organizācijā.

Turīnā, ceļā uz Austrāliju, bija arī māsas Lija un Laima Lasmanes, kas no Vācijas vispirms bija aizbraukušas uz Angliju Baltā Gulbīša akcijas ietvaros. Kad un kur, viņas bija pievienojušās mūsu grupai, nezinu.

16. novembrī mūs pārveda uz ostas pilsētu Dženovu. Šķērsojot Itālijas lielāko upi Po, varējām redzēt plūdos izdarītos postījums. Stāstīja, ka pavasarī plūdi bijuši neparasti lieli. Viss bija jauns, nezināms, varbūt kādreiz ģeogrāfijas stundās dažos vārdos pieminēts.

SS Protea

Dženovas ostā mūs gaidīja SS Protea – mūsu kuģis uz Austrāliju. 7430 bruto tonnu liels, 115m garš, 16m plats, 8,4m iegrime, 15 mezglu ātrums. Divas tvaika turbīnas, divas dzenskrūves.

Savā turpat 30 gadu ilgajā mūžā kuģis bija piedzīvojis piecas vārdu un īpašnieku maiņas. Būvēts ASV. 1919. gadā nolaists ūdenī kā – Catingy, 1922. gadā – USAT Catingy, 1924. gadā – SS American Banker, 1940. gadā – SS Ville d´Anvers, 1946. gadā – SS City of Athens, līdz beidzot 1947. gadā pārdots Panamanian Lines un pārbūvēts emigrantu transportam kā SS Protea. Divstāvu gultās kuģī varēja uzņemt pāri par 1000 pasažieru.

Šī brauciena pasažieru sarakstā ir 782 vārdi. Pārskatot šo pasažieru vārdu sarakstu, esmu diezgan drošs, ka vairāku vārdu trūkst. Pēc atmiņas bijām – 864 braucēji. Citos avotos ir minēti 903 pasažieri. Tā nav skaidrības, cik mēs īsti ieradāmies Melburnā. Esmu pārliecināts, ka neviens neizkāpa Fremantlē.

Šis bija pirmais transports uz Austrāliju no Vācijas DP nometnēm, kurā nebija tikai baltieši. Pārskatot tīmeklī pieejamo 782 pasažieru vārdus, varēju saskaitīt tikai 73 latviešu uzvārdus. Ja pieņemam, ka vairāki ar gandrīz latviskiem uzvārdiem bija latvieši, tad latviešu skaits varēja būt starp 90 un 95, varbūt viss simts. Lielākā daļa bija poļu DP. Daudzi precējušies ar vācietēm. Vairākas no tām bija izmantojušas iespēju atstāt Vāciju un nonākušas Austrālijā, savus vīrus pameta. Nedaudz lietuviešu un igauņu.

Plkst.16.30 uzkāpām uz kuģa. Tēva un mana vieta bija ap kuģa vidusdaļu, tieši virs mašīntelpas. Mūsu kabīni, kurā bijām pāri par 100 vīriešu, no mašīntelpas šķīra tikai metāla plašu grīda. Gulēju augšējā gultā, tēvs apakšējā. Bija tik silts, būtībā karsts, ka līdz Melburnai nevajadzēja ne palaga, ne segas. Pa grīdu bija grūti staigāt kailām kājām. Kabīnes citās kuģa daļās laikam bija labākas.

Māte bija sieviešu kabīnē kuģa priekšdaļā, kur gulēšana bija vienstāvu gultiņās.

Kāds no Austrālijas imigrācijas cilvēkiem Protea bija apzīmējis par puskuģi. Iepriekšējā braucienā, kas Melburnu sasniedza 1948. gada 29. septembrī, kuģa mašīnas esot sabojājušās Sarkanajā jūrā. Pēc mūsu brauciena Protea vēl divas reizes atveda Vācijas bēgļus. 1951. gada 25. jūnijā Protea bija atvedis pāri par 1100 angļu imigrantus. Tie, būdami karaļa pavalstnieki, bija sataisījuši lielu protesta vētru. Teikuši, ka brauciens ir bijis murgs (trip was a nightmare). Kuģis noņemts no imigrantu vešanas.

Lūk, tāds bija mūsu kuģis!

Nākošā dienā, plkst. 7.00 no rīta, kuģis atstāja Dženovu. Mūsu pirmā pietura Portsaida Ēģiptē.

Tirēnu jūra bija samērā mierīga. Mazi, bet pagari viļņi tomēr lika kuģim lēni šūpoties. Vairāki bija spiesti izbaudīt jūras slimību. Kuģa priekšgala un pakaļgala svārstības ap peldamības centru uz augšu un leju, arī mazajos viļņos bija pietiekamas, lai māte ciestu no jūras slimības. Ar to viņa mocījās visas 37 dienas līdz Melburnai, izņemot tās reizes, kad kuģis bija ostā.

Nākamā dienā, 18. novembrī, atzīmējām Latvijas valsts 30 gadu jubileju ar mācītāja Arvīda Buģa vadīto dievkalpojumu.

19. novembra pievakarē sasniedzām ap 3 km plato Mesīnas jūras šaurumu starp Itālijas cietzemi un Sicīlijas salu. Šis šaurums savieno Tirēnu jūru ar Vidusjūru. Lai gan kādu 70 km attālumā kuģa labajā pusē uz Sicīlijas salas tomēr varējām saskatīt Eiropas augstāko (ap 3500 m) un aktīvāko vulkānu Etnu. Vulkāns bija mierīgs, bet sarkanā atblāzmā mazus, melnus dūmu mutuļus tomēr varējām redzēt.

Vidusjūra bija mierīga. Kuģa priekšgalā, sacenšoties ātrumā ar kuģi, rotaļājās delfīni.

22. novembra pēcpusdienā sasniedzām Portsaidu. Ostā pie kuģa piebrauca ne tikai lielas baržas ar naftu un saldūdeni, bet arī mazas laiviņas ar ēģiptiešu tirgotajiem, kas piedāvāja savas preces, dažādus izstrādājumus un augļus. Sākās diņģēšanās. Ar nederīgu naudu viņus apmānīt nevarēja. Par dažiem vācu feniņiem, kas mums vēl bija palikuši, arī mēs kādus augļus nopirkām.

Nakti pavadījām Portsaidā. Nākošā dienā brauciens pa 160 km garo Suecas kanālu uz Sarkano jūru ilga apmēram 15 stundas. Tā kā braukšana pa kanālu vienlaikus varēja notikt tikai vienā virzienā, tad kuģiem bija jābrauc konvojos.

24. novembrī sakām braucienu pa 2000 km garo Sarkano jūru. Pēc 6 dienām sasniedzām 26 km plato Bābelmandeba šaurumu un nokļuvām Indijas okeānā. Sarkanā jūrā bija karsts, bet ne tik pārmērīgi. Visas dienas biju pavadījis uz klaja bez krekla.

Sākotnēji, lai uzpildītu saldūdeni, bijis paredzēts apstāties Jemenas tranzīta ostā Adenā, ap 170 km uz austrumiem no Bābelmandeba šauruma. Bet, tā kā tur, tā zinātāji runāja, ūdens esot dārgāks par šņabi, tad kompānija/kapteinis nolēmuši IRO maksāto naudu iebāzt savā kabatā un Adenā neapstāties, bet braukt garām uz Ceilonu. Sākās saldūdens taupīšana. Dušās lietoja sālsūdeni, bet tajā ziepes neputoja. Vienu reizi, kad uznāca pasmags tropisks lietus, varējām turpat uz priekšas klaja noskaloties.

5. decembrī kuģis iebrauca Kolombo ostā Ceilonas salā. No 1972. gada Ceilona ir pazīstama kā Šrilanka. Uzpildīja saldūdeni un naftu. Daļai apkalpei ļāva vakarā apskatīt Kolombo, tikai nākamās dienas rītā atstājām Kolombo.

8. decembrī šķērsojām ekvatoru. Nekāda īpaša ceremonija nenotika. Daļa braucēju bijām sapulcējušies uz priekšas klaja. No sava komandtilta ar roku pamāja un kaut ko teica kapteinis. Tā arī bija pirmā reize, kad viņu redzējām. Nekādu piemiņas apliecību, ka esam šķērsojuši, ekvatoru nedabūjām. Tas ir viss, ko par ekvatora šķērsošanu varu atcerēties.

16. decembrī Fremantlē pirmo reizi ieraudzījām Austrāliju. 17. decembra rītā atstājām Fremantli un pa ļoti nemierīgo Lielo Austrālijas līci (­Great Australian Bight), 22. decembrī, plkst. 8.00 iebraucām Melburnas ostā.

Mūsu 37 dienu ilgais brauciens bija beidzies, bez lieliem starpgadījumiem. Jūra gandrīz visu ceļojuma laiku bija samērā mierīga. Indijas okeānā sānu vējš un viļņi gan kādas dienas lielāko daļu sagāza kuģi krietni uz kreiso pusi.

Ar ēšanu bija tā, kā bija. Gandrīz vienmēr makaroni vai nu ar vienu, vai otru mērces piedevu. Porcijas varēja būt lielākas. Maz šaubu, ka arī uz pārtiku kompānija mēģināja ietaupīt naudu. Tā kā laiks bija samērā mierīgs, tad maz bija jūras slimo un gandrīz visi ieradās uz ēšanu. Jāatzīstas, ka gaidījām tās reizes, kad nedaudz papūta vējš, tad ēdēju mazāk un porcijas lielākas. Vakarā visi dabūjām pa banānam.

Uz kuģa bija Austrālijas valdības pavadonis. Jādomā, ka tas pats, kas pavadīja vilcienu no Gronas uz Turīnu. Nevaru atcerēties, kad un kā tas sākās, bet laikam jau pirms Portsaidas. Bijām tāda maza grupiņa, kādi 20 – 25 angļu valodas pratēji. Satikāmies uz aizmugures klaja. Neatceros, vai bija arī kāda cita grupa. Pavadonis runāja arī vāciski, šī valoda bija gandrīz nepieciešama, lai sazinātos ar jaunaustrāliešiem. Viņa uzdevums bija mūs iepazīstināt ar Austrālijas apstākļiem un parašām. Uz kuģa bija arī neliela bibliotēka ar grāmatām par Austrāliju, kuras varējām dabūt lasīšanai. Mācīja mums dziedāt vairākas dziesmiņas, kas esot ļoti populārās austrāliešu sabiedrībā, no kurām atceros tikai vienu:

My Bonnie is over the ocean,
My Bonnie is over the sea;
My Bonnie is over the ocean,
Oh, bring back my Bonnie to me.

Šāda žanra dziesmiņu prašanai laikam bija jāpalīdz mums iekļauties tā laika austrāliešu sabiedrībā. Rokot Kanberā grāvjus un Sidnejā strādājot fabrikās, gan netiku ne reizes kādu no šīm dziesmiņām dzirdējis.

No mācītām manierēm kā sabiedrībā uzvesties, atceros tikai vienu: sasveicinoties vīrietis nedod roku sievietei. To, februāra sākumā izmēģināju Kanberas latviešu saietā. Gandrīz nonācu nepatikšanās, tur dāmas par šādu manieri nebija dzirdējušas.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl