Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zudusī „zoom“ nogale

Vairāki kultūrpasākumi viens pēc otra

Laikraksts Latvietis Nr. 635, 2021. g. 3. febr.
Sandra Milevska -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Filmas „The Mover“ („Tēvs nakts“) afiša.

Filmas „Ashes in the Snow“ („Pelni sniegā“) afiša.

LNOB priekšsēdētājs Egils Siliņš sniedz pārskatu par Operā paredzēto. FOTO Ekrānuzņēmums.

LNOĢ priekšsēdis Ivars Slokenbergs skatās LNOB dramaturga Mika Čežes vēsturisko pārskatu. FOTO Ekrānuzņēmums.

Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka stāsta par izrādes tērpiem. FOTO Ekrānuzņēmums.

Pianists Rūdolfs Ozoliņš.

Zoom_nogale_07

Rita Laima.

Baiba Bičole ar meitiņu Ritu Laimu.

Baiba ar draugiem.

Zoom_nogale_10

Annija Dziesma Tetere.

Filmas

Vai tikai angļu valodā pastāv jēdziens lost weekend,* tik tīksmainā aktivitātē pavadīta nogale, ka jebkura laika izjūta vienkārši zūd? Ja tā, tad atzīmēsim 2021. gada 24. – 25. janvāri – nogali, kad pienāca īstais brīdis šo jēdzienu papildināt un latviskot: zudusī zoom nogale, kad divu dienu laikā, pāršalcot ne mazāk kā 10 zemeslodes laika joslas, latvieši tik piesātināti gremdējās kultūrā, ka virtuālajā telpā zaudēja gan paši sevi, gan laika izpratni.

Vispirms jāpateicas Kalli Terras, Aigai Liepiņai un Vidmantas Purlys, Baltijas valstu vēstniekiem Nīderlandē, kas tautiešiem Baltic Film Weekend piedāvāja katras valsts spēlfilmas brīvu noskatīšanos visas nogales garumā. Paldies arī Lūkasam Milevskim par ziņu padošanu un organizētājiem par dāsnumu, nebloķējot aizdomīgās e-pasta adreses, kas nebeidzās ar <.nl>! Šīs filmas vienoja viens pavediens – atskats uz kara laiku vai pirmajiem pēckara gadiem, kas noteikti bija paredzēts apgaismot sarežģītās Baltijas vēstures nepazinējiem vismaz kādu aspektu no tās baismīgās realitātes.

Latviju pārstāvēja Dāvja Sīmaņa režisētā filma Tēvs nakts, angliski The Mover. Stāsts ir par slavu ieguvušo (Izraēlas Taisnīgais starp tautām apzīmējumu) daudzu ebreju glābēju Žani Lipki (Artūrs Skrastiņš), kara laika kontrabandists, kas savā īpašumā iekārtojis pazemes slēptuvi, lai no darba nometnēm, ar jau ieslodzītā drauga – ebreja palīdzību, aktīvi izlavītu no apcietinājuma vienu ebreju pēc otra. Filma parāda arī sadzīves ainas mazajās, smacīgās slēptuves telpās, kurās iespiestie nabagi gan krīt viens otram uz nerviem, gan neprotas klusēt, kad tuvojas vācieši. Lipkes suņu būdā dežūrējošā dēlēna darbinātā, ģeniālā brīdināšanas sistēma (mehānisms lai paliek noslēpums tiem, kas filmu nav redzējuši) galu galā nodod ebreju klātbūtni. Taču pašu Lipki glābj vāciešu atkāpšanās, sarkanajiem ienākot; viņš nodzīvoja līdz 1987. gadam. Filmas beigās parādās daļējs saraksts tikai ar zināmo izglābto vārdiem, kādreiz tikai uzvārds.

Pretstats Lipkes stāsta nemitīgajai kustībai un darbībai ir Igaunijas režisora Klaus Hēro (Härö) filma The Fencer („Paukotājs“ – igauniski ar angļu titriem). Filma kā tīrs noskaņojums – vienlaicīgi atbaidošs un hipnotizējošs – tālo ziemeļu Hāpsalu stindzinošais ziemas klusums; ciemata mazrunīgo ļaužu aizdomīgā atturība. Ar vilcienu no Ļeņingradas ierodas svešinieks ar koferi un iet taisnā ceļā uz skoliņu, uz kuru nozīmēts. Vietējais pārzinis no amata augstumiem pieņem jaunpienācēju, paziņojot, ka paredzēts vadīt arī fizkultūras nodarbības. Endel Nelis lūdz vajadzīgo aprīkojumu – taču neesot. Uz katra soļa savu niecīgumu, aizdomas un bailes izpaužot, otru pazemojot, direktors necieš Nelisa veiksmi, sajūsminot garlaikotos skolniekus, tos iesaistot savā specialitātē, aizdomīgā feodālo laiku sportā – paukošana. Pārvarot šķēršļus, skolas komanda neticamā kārtā iegūst ceļazīmi uz vissavienības turneju, pret lielpilsētu rūdītām komandām. Taču atgriežoties uz Ļeņingradu, no kurienes uz Hāpsalu bija braucis, mazrunīgo Nelisu sagrābj un pašam piespriež citu ceļazīmi, uz tālām vietām Staļina ēras 1952. gadā.

No šīm filmām, Lietuvas Ashes in the Snow („Pelni sniegā“ – balstīts Rutas Septus romānā Between Shades of Gray („Starp pelēkām nokrāsām“), režisors un producents Marius Markevičus (Markevicius)) nepārprotami tēmē visaugstāk attiecībā uz maksimāli plašas auditorijas piesaistīšanu Baltijas valstu kopīgajam sāpju ceļam – izsūtīšanām uz Sibīriju, uz neatgriešanos un nāvi. Režisoram izdodas. Filmēts angliski, visi galvenie aktieri starptautiski pazīstami no dažādām valstīm, vairums ar momentā atpazīstamām sejām (Sam Hazeldine, Peter Franzen, Jonah Hauer-King, Adrian Schiller, Martin Wallström). Filma stāsta tieši un spēcīgi – kā bija. Mums tas zināms, bet ne angļu valodas auditorijai: vidusskolnieci (Bel Powley), izcilu zīmētāju, sagrābj un izsūta ar māti un brāli; viņiem nezinot, tēvs profesors jau otrā dienā nošauts. Ciešanas un pazemojumi vilcienā uz Sibīriju. Bads un sals rajonā, kurā jāstrādā, jo tomēr var kaut ko audzēt. Vēlāk, sodot spītību, otra izsūtīšana uz tālajiem ziemeļiem; nāves rēgs. Neliels paralēls sižets parāda kā sākotnēji mīkstsirdīgu sargu, apsargājamo kādreiz pažēlojošo, bet krievu izsmieto ukraini, pārvērš par tādu pašu, kā viņa komandieris, kas spēj acis nepamirkšķinot ielaist lodi kādam galvā. Filma pati par sevi panāk gribēto satriecošo efektu, taču beigās pēc visa tehniskā personāla uzskaites, filma turpina rullēt... parādās kadrs pēc kadra, kadrs pēc kadra – no Lietuvas izsūtīto saraksts sīkā drukā trijās, blīvās slejās, vēl un vēl un vēl – trūkst vārdu... Režisors ir atdevis identitāti tik daudziem, kam kopā ar dzīvi tā tikusi atņemta.

Opera

Filmu sižetu dēļ palaikam nospiedošajai zudušai zoom sestdienai sekoja tikpat zudusi, taču pacilājoša svētdiena. Latvijā vakarā, ASV austrumkrastā priekšpusdienā, rietumkrastā agrā rītā sanāca jumta organizācijas PBLA un šauras nišas organizācijas Latvijas Nacionālās Operas Ģildes (LNOĢ) kopīgi izkārtots seminārs, kas žilbināja ar savu satura bagātību.

Pēc PBLA valdes priekšsēdes Kristīnes Saulītes ievadvārdiem, no Rīgas ar Ņujorkā 1991. gadā dibināto organizāciju iepazīstināja LNOĢ priekšsēdis Ivars Slokenbergs. Viņa sakāmo papildināja attēli, kas nodemonstrēja daudzo gadu gluži neticamo LNOĢ veikumu par labu Operai – pašai ēkai, tās konstrukcijām (lifts!), aprīkojumam (titru mašīna! apgaismošana!), transportam (dekorācijām kravas mašīna!), interjera elementiem, mēbelēm (zāles krēsli!), mūzikas instrumentiem (Steinvejs!). Šie attēli savā kvantumā un kvalitātē radīja tik pārliecinošu iespaidu par laika gaitā savākto līdzekļu ($1,6 miljoni no 1600 atbalstītājiem) pielietojuma lietderību, ka neviļus bija jāprasa sev, vai citām uz Latviju tēmētām labdarības akcijām vai projektiem nebūtu jāizpēta, kā LNOĢ ir nostādījusi sadarbību ar LNOB, lai sasniegtu šādu reāli taustāmu rezultātu. Bez tam, tiek atbalstīti arī iestudējumi (Vilkaču mantiniece, RD Doma skolas meiteņu izpildījumā Ramiņa Lakstīgala), jaunie mākslinieki, un arī skolnieki – apmeklētāji.

Sekoja pats seminārs ar nosaukumu „Stāsts par Jāņa Kalniņa operas „Hamlets spēku“ un trauslumu.“ Kalniņa Hamlets Latvijā uzvests trīs reizes: 1936. gadā; 1943. – 44. gadā vācu okupācijas laikā 19 izrādes līdz frontes pietuvošanos Rīgai; un 2004. gadā – 2 izrādes Bauskas pilsdrupās. Pašlaik top pilnīgi jauna režija, kuru mēģinās novembrī ar pirmizrādi 2022. gada janvārī. Šīs izrādes atbalstam LNOĢ kā ģenerālsponsors rīko vērienīgu ziedojumu akciju, ar tiem, kas ziedos (novelkamus) $1000, īpašām pateicībām, tai skaitā divas biļetes uz pirmizrādi un ielūgumus uz veselu virkni papildus šampāniešu pieņemšanu un citu ap Hamleta pirmizrādi notiekošu ekskluzīvu sarīkojumu.

LNOB priekšsēdētājs, slavenais operdziedātājs Egils Siliņš sniedza pārskatu par Operā paredzēto – pandēmijas un, cerams, post-pandēmijas apstākļos. Vairāki darbi jau sagatavoti: Verdi Simona Bokanegra ģenerālmēģinājums novembrī – pirmizrāde aprīlī; septembrī Čaikovska Gulbju ezers ar jauniem kostīmiem un dekorācijām; ļoti aktuāls, pilnīgi jauns balets Divi metri ar ironisku skatu uz pandēmiju; jauns balets Drakula gatavošanas stadijā; Mocarta operas Dons Žuans viesizrādes no Argentīnas, pirmizrāde šī gada oktobrī, kam seko baleta Nižinskis un operetes Jautrā atraitne (pasaulslavenā Marco Arturo Marelli režijā) pirmizrādes un, protams, Jāņa Kalniņa Hamlets, kuru mēģinās novembrī ar pirmizrādi 2022. gada 13. janvārī.

Balstoties uz Hamleta komponista Jāņa Kalniņa drauga un arhīva/partitūru mantinieka, autora Alfona Kalna izdotās grāmatas Janka 100, PBLA Kultūras fonda priekšsēdis Juris Ķeniņš no Toronto stāstīja par komponista, diriģenta, ērģelnieka Jāņa Kalniņa dzīves gaitām pēc Latvijas atstāšanas lielajā bēgļu straumē. Pirmajos trimdas gados Vācijā Kalniņš stājās īslaicīgā laulībā ar baletdejotāju, un nometnē uzstājās ar baritonu Teodoru Briltu, kurš Latvijā bija dziedājis Horācija lomu Hamletā. Viņš izceļoja kā viens no aptuveni 18 000 latviešu uz Kanādu, kur nonāca Kalniņa nākamā – otrā sieva Zaiga Lepne, arī Brilts un Mariss Vētra, Hamleta lomas izpildītājs gan 1936., gan 1944. gadā Rīgā. Kanādā Kalniņš pasniedza mūziķu specialitāti skolotāju koledžā, spēlēja ērģeles, turpināja komponēt un diriģēt, un īpaši atbalstīja jaunos latviešu mūziķus. Aizejot mūžībā 96 gadu vecumā 2000. gadā, Kalniņu apbedīja Meža kapos.

Kalifornijas Mākslas un mūzikas institūta vokālās katedras vadītājs, operdziedātājs Pauls Berkolds stāstīja par personīgo pieredzi 2004. gadā Polonija lomā LNOĢ atbalstītajā Hamleta iestudējumā, kuru uzveda brīvā dabā Bauskas pilsdrupās. Režisors Guntis Gailītis toreiz, veicot varoņdarbu, gāza finansiālus, birokrātiskus un tīri fiziskus šķēršļus, lai uzvestu šīs divas izrādes par godu Jāņa Kalniņa jubilejai. Toreiz noskaņojums visiem māksliniekiem, kā arī publikai bija tik pacilāts, ka beigās pie izejas Gailītis spieda roku burtiski katram apmeklētājam. Līdzīgs noskaņojums valdījis arī starp izrādes dalībniekiem. Berkolds atkārtoti uzsvēra, ka piedalīšanās izrādē visnozīmīgākais aspekts viņam esot bijusi vienreizējā sadarbība ar Latvijas kolēģiem – Krišjani Norveli, Kristīni Gailīti un citiem ne tikai izrādēs, bet arī pēc tam veicot ierakstu. Viņa vērtējumā šī opera, izcila no visiem aspektiem, ir pelnījusi izrādīšanu arī citur, noteikti uz Eiropas skatuvēm.

LNOB dramaturgs Mikus Čeže iepriekš sagatavotajā filmā sniedza sīku vēsturisku pārskatu ar viltīgi iespraustiem īstiem amizantiem starpgadījumiem par 1936. un 1943. gada Hamleta iestudējumiem. Viņš uzsvēra Kalniņa attieksmi gan pret Šekspīra tekstu, gan pret „Hamletu“ sasvītrojušo Mihaila Čehova režiju, kas esot pārāk īsināts. Taču pats Kalniņš arī svītroja, kādreiz pat vairāk, piemēram, kapraču dziesmiņu. Par kapraču ainu Čeže dalījās ar anekdoti no kādas Rīgas izrādes: paši kaprači, bedrē kapu rokot, nav varējuši sadzirdēt mūziku un sākuši dziedāt savā tempā un meldiņā, kas nesagāja ar orķestri. Diriģents burtiski nolicis zizli, publika smējusies, bet kapračiem pusmēneša alga bijusi vējā. Kalniņš sācis komponēt darbu 1934. gadā Rīgā, nobeidzis 1935. gadā Zalcburgā, to veltot savam tēvam, komponistam Alfrēdam Kalniņam – tātad, pēc Marisa Vētras, „būt vai nebūt jautājums izšķīrās komponistam par labu.“

Vācu okupācijas laika 19 izrādēm scenogrāfija esot ieturēta melnā/sarkanā/zeltā, „mūzika bijusi intīmi dramatiska, taču scenārijs pārāk liels, dziedātājus nomācošs.“ Jaunā, 2022. gada iestudējuma scenogrāfs Andris Eglītis nofilmēts, demonstrējot savus maketus un modeļus, gan neizrādīja interesi par karaliskām krāsām. Viss tika ieturēts ledus baltos toņos, uz skatuves paredzētas augstas, šķautnainas formas, it kā vižņi vai leduskalni. Laikam ejot, ledus kūst, un scenogrāfijā iezogas maigākas formas un toņi.

Skatuves noformējums, protams, saskaņots ar režisores Kristinas Vuss (Wuss) izrādes traktējumu. Vācijas latviete ar tekošu valodu un dubultpavalstniecību, Vuss izstudējusi klavierspēli un režiju; viņas iespaidīgajā režisores CV parādās 30 operas izrādes ne tikai Berlīnē un Minhenē, bet arī Honkongā, Maskavā, Seulā, Parīzē un Rīgā. Iepriekš sagatavotā filmā Vuss skaidroja savu Kalniņa Hamleta redzējumu ainu pa ainai, iekļaujot gan specifiski šekspīrisko Hamletu, gan vispārējo eiropeisko kultūrslāni, gan specifiski latviskus elementus. Ārkārtīgi blīvs kultūras un vēstures atsauču mistrojums teātros jau labu laiku ir modē (nāk prātā Toma Stoparda lugas); tas apmierina caurmēra skatītāju, vienlaicīgi izaicinot zināšanu augstieņu gardēžus. Ne katrs to var, bet Kristina Vuss gan. Atcerēsimies šo vārdu – viņa ir izcila, un viņa ir mūsu!

Vusa sniedza savas režijas kopsavilkumu ar Andra Eglīša scenogrāfiju ainu pa ainai: pirmā aina – laika tunelis, kurā šekspīriskā laika jēdziena apspēlēšana saplūst ar Latvijas notikumiem, 1936. gadā tapušo Brīvības pieminekli, sirdsapziņas personāžiem darbojoties. Balts kalna ledājs otrajā ainā – atslēgas vārds gaisma. Trešajā ainā – Polonijs, izcilu priekšmetu kolekcionārs. Ceturtā aina – būt vai nebūt... Piektās ainas balle arī atrodas laika tunelī, kurā sāk parādīties pavasara krāsas. Minox fotoaparāts, Vilis Lapenieks filmē Zvejnieka dēlu. Sestās ainas Doma ērģeles saskan ar sasalušiem Staburaga ledus stabiem. Septītajā ainā karaliene Ģertrūde cenšas noturēt jaunību un iekārojamību, vienlaicīgi rokās paturot varu. Fonā Eduarda Kalniņa jūras gleznas. Ofēlija astotajā ainā, atlidojot no Parīzes brauc uz Vecpilsētas pusi. Devītā aina – pieminekļa akmens fragments, kur tavi joki, Jorik? Visi galminieki, arī Hamlets, desmitajā ainā ir klāt, laika tunelis atveras. Epilogs – Vusa atzīstas, ka tikko pirmo reizi sastapusi grāmatu Mans Baltais nams; tā palīdzējusi Hamletam iet pa ledu pēdējā ainā.

Savulaik Opernwelt nominētā, vairāk par 100 operu un teātru iestudējumu kostīmu māksliniece šai izrādei ir Kristīne Pasternaka. Viņa Vusas ieskicētās izrādes ieceri, izskatu un struktūru piepilda ar krāsām, faktūrām, stilu. Izrādes vispārējais kolorīts ir balts, bet atkusnim nākot, parādās narcišu dzeltenais, zāles zaļais, debesu zilais. Kostīmi ir stilizēti – vēsturiski, izņemot Hamletam, kas valkā mūslaika 1930. gadu uzvalku ar polsterētiem pleciem. Abas 1935. gada ainas (teātris, kaprači) piesaista tā laika Latvijas izrādes ar Madernieka rakstiem uz audumiem. Ģertrūde nēsā kažokādu, arī koristiem ir vēsturisku siluetu kažoki. Skicēs parādās dažādas faktūras, īpaši baltajos tērpos. Iespaidīgi!

Visu kopā ņemot, seminārs par Jāņa Kalniņa operas Hamlets vēsturi un jaunajām iecerēm atstāj vienkārši satriecošu iespaidu. Ne velti no LNOĢ puses Ivars Slokenbergs noslēdza šo izcili vērtīgo virtuālo satikšanos ar vienu vienkāršu jautājumu: Kas negribētu būt Hamleta pirmizrādē 13. janvārī Rīgā?”

LNOĢ semināra ieraksts:
https://www.youtube.com/watch?v=y_jjVx978CA

Mūzika un dzeja

Zudušās nogales amoka skrējiens turpinājās, jo pēc tikai pāris stundu pārtraukuma Ņujorkas latviešu organizāciju padome, priekšsēdes Anitas Bataragas un Daces Aperānes personās, piedāvāja ilgi pastāvošo Kultūras dienu šī gada virtuālo variantu – Mūzikas un dzejas krāsas.

Zoom platformu no savām mājām nodrošināja visu tehnisko lietu meistars (segvārds – Priedaines Jānis), t.i., Jānis Grigalinovičs Leja, kas vien ar savu klātbūtni apliecināja, pat šajos pandēmijas apstākļos, Priedaines izcilo dzīvotspēju.

Anita Bataraga atskatā ievadīja vakara programmu ar Ņujorkas Kultūras dienu vēsturi, atsaucoties uz vairāk nekā 50 gadu literatūras, mākslas, teātra un mūzikas priekšnesumiem. Šo rindu rakstītāja ar smaidu apstrīd šo teikumu, jo Anitai, iesākot vēstures pārskatu ar 1950iem gadiem, var taču jau lepoties ar 70 gadu vēsturi! Katrā ziņā piecdesmitie un vēl sešdesmitie gadi izcēlās ar tagad jau sen zaudētu iespēju rīkot pasākumus pašā Manhetenā, kur telpu īres vairs nevienam nav pa kabatai, bet toreiz perfekti noderēja tikko iebraukušajiem bez jebkādas rocības latviešiem. Astoņdesmito gadu rīkotāji pārslēdzās uz Daugavas Vanagu namu Bronksā, bet kopš 1990iem gadiem Kultūras dienas notiek Jonkeru draudzes telpās, tas ir, līdz šim – 2021. pandēmijas gadam.

Programmas sastādītāja Dace Aperāne iepazīstināja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolventu pianistu Rūdolfu Ozoliņu, kas kopš 2001. gada dzīvo ASV. Ozoliņš, mācībspēks Indiānas Universitātē Sautbendā (South Bend), pats dzīvo Detroitā, kur no savas mājas studijas, improvizējot ar paštaisītu ierakstu, skaisti izpildīja Jāzepa Vītola Pēterburgā komponētās, visu iemīļotās tautas dziesmas Ej saulīte drīz pie Dieva variācijas, opus 6. Tieši šis darbs izvēlēts, lai latviešu sērdienītes lūgsna, smagu klaušu darbu ar saulrietu ātrāk beigt, sasauktos pāri gadsimtiem ar šodienas smagas neatvairāmas slimības skartajiem. Priecēja iemīļotā sērā meldija, priecēja smalkais, izjustais sniegums. Paldies māksliniekam!

Pārlecot telpai, nonākam Vašingtonas piepilsētā, kur mīt Rita Laima, jaunībā aktīva Ņujorkas kultūras dienu dalībniece, kas Baltimoras Dziesmu svētku literārajā rītā, daudziem negaidīti kā ar sprādziena pēkšņumu atklāja sevi plašākai publikai par izcilu dzejnieci. Ābols nekrīt tālu no ābeles, bet šoreiz stāsts ir par pašu ābeli – Baibu Bičoli, kurai šī gada maijā aprit liela, apaļa jubileja.

Rita Laima iepazīstināja ar mātes – dzejnieces īsu biogrāfiju, katram posmam parādot foto vai cita veida ilustrāciju. Uzaugot Pārdaugavā, ģimenē ar divām māsām Gundegu un Lailu, Baiba baudīja garas vasaras Lietuvas pierobežā Sēlijā. Trīspadsmit gadu vecumā pienāca liktenīgais 1944. gads ar bēgļu gaitām. Vācijas nometnes, izceļošana uz ASV, dzīve Ņūdžersijā, Ņujorkas piepilsētā. Ģimenē mantotā literārā un mākslinieciskā tieksme jau izpaudās dzejošanā un iesaistīšanos latviešu Elles Ķēķa sabiedrībā. Laulībā ar Ilmāru Rumpēteru dzimst trīs bērni, taču mājas solis nespēj novirzīt Baibu no dzejošanas. Rezultāts – pavisam publicētas sešas dzejas grāmatas, no tām divas izdotas Latvijā, tai skaitā 1991.-2011. gadu darbu krājums.

Dzejnieces, skolotājas un kādreizējās Laiks redaktores Baibas Bičoles nolasītās dzejas atlasītas no krājuma Citviet (Mansards, 2011). Daļa darbu uz angļu valodu tulkojusi Bitīte Vinklere ar ieceri angļu valodas krājumu izdot; tulkojumi deva Ritai Laimai iespēju vairākus dzejoļus nolasīt gan latviski, gan angliski (Senmāte, Dream Diary, Ārpus laika). No krājuma Citviet nolasītie dzejoļi liecina par zināmu vadmotīvu – rūkošās latviešu tautas un valodas situācija un nākotne. Nosaukumi pasaka daudz: Trimdas 50. gadā; Latviešu valoda; Gaismas svētki; Liecinieks. Baibai Bičolei rūp sevis īstenošana un apliecināšana, patieso citu saredzēšana, aiz aizejošajiem lieciniekiem tukšas vietas palikšana.

Taču Ņujorkas Kultūras dienas noslēdzās nevis ar cienījamu un garu dzīves pieredzi, bet ar tiešo pretstatu: jaunu seju, jaunu balsi, jaunu dziedājumu. Losandželosā dzīvojošā Annija Dziesma Tetere, Manhetenas Mūzikas skolas operdziedāšanas pirmā kursa studente, var lepoties tikai ar nelielu latviešu mūzikas aprites pieredzi: soliste Andreja Jansona vadītajā 2018. gada Dziesmu svētku simtgades izrādē Lolitas brīnumputns. Zudušo zoom nogales klausītājus Annija, koncertmeistares Kim Harris pavadījumā, iepriecināja ar spraigu un svaigu nelielu klasisku skaņdarbu izlasi: Ārona Koplenda lirisko Pastorale; Giulio Caccini Amarilli mia bella; un Arvīda Žilinska Audējas dziesma. Savā pirmajā sasaistē ar Ņujorkas latviešu saimi, Annija izteica zoom klausītājiem prieku būt kopā. Mums arī! Kultūras dienu ierakstu var noskatīties: www.nylatvians.org

Zudusī zoom nogale – pie datora neskaitāmas stundas kultūras, no kuras bagātības varēja atiet tikai grīļodamies. Paldies visiem!

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“

* pazudusī nedēļas nogale.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com