Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pētera Šmita atslēgas vārdi:

„sinoloģija, Imantas pulks, ķēniņa meita glāžu kalnā...“

Laikraksts Latvietis Nr. 636, 2021. g. 10. febr.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmata „Profesors Pēteris Šmits: no Raunas līdz Pekinai“. FOTO Anita Mellupe.

1923. gadā izdotās grāmatas titullapu rotā unikāls apaļais zīmogs „LIMBAŽU SAVIESĪGĀ BIBLIOTĒKA Limbažos. dib. 1884.g.“ (Viens no pirmajiem grāmatu dāvinājumiem tika saņemts no Baumaņu Kārļa, mūsu himnas autora.) FOTO Anita Mellupe.

Lappuse no jaunās grāmatas „Profesors Pēteris Šmits: no Raunas līdz Pekinai.“ Profesors Pēteris Šmits savā darbistabā. 1938. Fotogrāfs nezināms. FOTO Anita Mellupe.

Zanes Mellupes tulkotās grāmatas, izdotas apgādā Likteņstāsti, vāks: „Ķīniešu sakāmvārdu pasakas“ (2004) FOTO Anita Mellupe.

Drago Artūrs Nikolā glīti citu pēc cita burtnīciņā velk hieroglifus, kurus iemācījusies arī latviešu vecmāmiņa: „cilvēks“, „kalns“ un „valoda“. FOTO Zane Mellupe.

Ievadam

Ļoti vīlusies kādā jaunā, intervijās un recenzijās izslavētā oriģināldarbā, steidzīgi meklēju zāles. Tā kā ģimenes ārsts tādas neizraksta, devos uz garīgo doktorātu – Limbažu galveno bibliotēku, kura tikko bija saņēmusi kārtējo jauno grāmatu pasūtījumu. Acīs uzreiz iekrita LU Akadēmiskā apgāda izdotā lielgrāmata Profesors Pēteris Šmits: no Raunas līdz Pekinai. Esmu bijusi gan Raunā, gan Pekinā. Jau 20 gadus, kopš mana meita Zane Mellupe dzīvo Šanhajā, cenšos būt fiziski un garīgi piederīga šo divu ģeogrāfisko punktu iezīmētajai Eirāzijas telpai – ceļojot un lasot. Ļoti žēl, ka Zane toreiz, pēc pirmā kursa LU – apbalvota ar ĶTR valdības studiju stipendiju, šo grāmatu nevarēja paņemt līdzi ceļasomā, lai ķīniešu mācību spēkiem parādītu, cik spējīgi un uzņēmīgi ir latvieši. Zane Šanhajas Universitātē ieguva bakalaura grādu ķīniešu valodā un literatūrā, tā bija arī manas dzīves zvaigžņu stunda. Meitas darba gaitas pēc maģistratūras laika Londonā (University of the Arts London) gan vairāk ievirzījās mūsdienu modernās mākslas un pilsētplānošanas jomā, bet trīs grāmatas*, iztulkotas no ķīniešu un senķīniešu valodas, kopīgā darba rezultātā paspējām izdot.

Mūsu visu nesaraujamās garīgās saites ar Pēteri Šmitu

Šāds apgalvojums nav sapņains domu lidojums; bez mūsu tautas pasakām, teikām un māņiem (ticējumiem) nav izaudzis neviens. Tāpat kā tautasdziesmas, šīs gara mantas kādam vajadzēja ne tikai pierakstīt un sistematizēt, bet arī izdot. Pēteris Šmits savos 69 mūža gados paveica neticami daudz. Viņam veltītā grāmata tapusi, balstoties uz starptautiskā konferences Personība kultūru un valodu krustcelēs. Pēterim Šmitam 150 materiāliem. Šo izcilo iespieddarbu vērts izlasīt ne tikai valodniekiem, folkloristiem, etnogrāfiem, ģeogrāfiem un vēsturniekiem, bet arī ikvienam latvietim. (Ļoti mūsdienīgi, ka ikviens teksts šajā izdevumā lasāms gan kopsavilkumā, gan angļu tulkojumā.) Piesaistoši ir ikviena stāstījuma sākumā minētie atslēgas vārdi – lielisks ceļvedis gan interneta dzīlēs ienirstošiem, gan sauszemes lasītājiem. (Arī rakstu krājuma autori, sabiedrībā plaši pazīstamas personības, paši sev ir darbības un darbu atslēgas vārdi, tālab viņu garos amatus un goda nosaukumus šeit atļaušos neminēt.)

Rakstu krājuma sastādītāja Mārīte Saviča – LU Bibliotēkas direktore un pētniece – priekšvārdā precīzi iezīmē grāmatas autoru pienesumu un paša Pētera Šmita personību. Ja priekšvārds šeit tiktu pārpublicēts, es varētu apskata formālajai daļai pat pielikt punktu. Biezo grāmatu lasot, radās arvien lielāka vēlme – izlasīto citēt pēc iespējas plašāk (jo teksti nepārklāj cits citu un neatkārtojas, kā tas nereti notiek akadēmiskos izdevumos), – tālab no sirds pateicos apgādam un galvenajai redaktorei Ievai Zarānei par iespēju šo vēlmi piepildīt. Ar citātiem iepazinies, laikraksta Latvietis lasītājs, nudien, būs guvis pārredzamu priekšstatu gan par mūsu izcilo tautieti, gan viņam veltītu grāmatu.

Māris Baltiņš:

„P. Šmits pieder pie tiem retajiem zinātniekiem, kuram ir izcili panākumi divās visai attālās nozarēs, proti, sinoloģijā (pirmā zinātniskā ķīniešu valodas gramatika krievu valodā, daudzi mācību līdzekļi, pētījumi par mandžūru valodu un tai radniecīgajām paleoaziātu valodām) un latviešu valodniecībā un folklorā. Pēc studijām Pēterburgas Universitātes Austrumu fakultātē viņš no 1899. līdz 1920. gadam bija Austrumu institūta profesors Vladivostokā, bet no 1920. g. Latvijas Universitātes profesors. (..) Tad nu nākas meklēt līdzsvaru starp tipisko un unikālo, lai veidotos daudzmaz pilnīgs priekšstats par profesoru Pēteri Šmitu.“

Cik ķīniešu un citu Austrumu tautu valodas ir ciets rieksts, liecina fakts – kopā ar Šmitu studijas sāka 40 studentu, bet Austrumu fakultāti pabeidza tikai 4. (Gauži bēdīgus stāstus man nācās dzirdēt arī par padomjlaikiem, kad dažās militārajās mācību iestādēs ķīniešu valoda puišiem bija jākaļ galvās obligāti, ne vienu vien tā iedzina pašnāvībā...)

Turpinu citēt Māri Baltiņu:

„Vasaras brīvlaikos gandrīz ik gadus viņš devies zinātniskās ekspedīcijās uz Ķīnu, Mandžūriju un Sibīriju, sistemātiski pētīdams gandrīz visas tungusu un mandžūru ciltis un aprakstīdams viņu valodu. Šai laikā uzkrātos materiālus viņš turpināja apkopot jau pēc atgriešanās dzimtenē, tas padarīja viņu par visievērojamāko mandžūru valodu lietpratēju starpkaru Eiropā. Jau no šo pētījumu sākuma viņš uzsvēra, ka šīs valodas nepieder somugru valodu saimei, bet veido atsevišķu, pie klasiskajām valodu saimēm nepiederošu valodu grupu, kuras apzīmē ar kopnosaukumu „paleoaziātu (paleosibīrijas) valodas”.

„Laikā līdz Pirmajam pasaules karam viņš ne tikai spēja regulāri izsekot publikācijām dzimtenē, bet līdztekus Jānim Endzelīnam kļūt par visaktīvāko filoloģiskas ievirzes rakstu autoru. Lai aplūkojam kaut vai Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumus no 1908. līdz 1914. gadam, kuros atrodami plaši apcerējumi par Glika tulkojuma valodu (XIV sēj., 1908), Kurbadu jeb Lāčplēsi (XIV sēj., 1908), aizguvumiem (XV sēj., 1911), izvilkumi no K. Elversa vārdnīcas un J. Langes vārdnīcas (abi XVI sēj., 1912), apkopojums par pasakām, kurās figurē burvju gredzens (XVII sēj., 1914), un daudziem īsākiem rakstiem un recenzijām par iznākušajām grāmatām. Un tās nebūt nav vienīgās latviski sacerētās publikācijas, no kurām plašākās apvienotas 1912. gadā izdotajā „Etnogrāfisko rakstu krājumā“.

„Pēc ierašanās Rīgā viņš gandrīz tūlīt tika iesaistīts Latvijas Augstskolas Organizācijas Padomes darbā, tāpat viņam uzticēja Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas Valodnieciskās komisijas vadītāja amatu. Liekas, ka šai laikā viņš ciešāk satuvinājās ar profesoru Jāni Endzelīnu, kurš Rīgā bija nokļuvis dažas nedēļas agrāk un šai laikā (kopš 1920. gada vasaras) bija gan Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns, gan Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājs. Abu kopdarbības rezultātā tapa neliela brošūra „Izrunas un rakstības vadonis“, lai palīdzētu praksē iedzīvināt jaunās ortogrāfijas principus. Par šī lietišķā darba nepieciešamību toreizējos apstākļos liecina tas, ka brošūra līdz 1926. gadam piedzīvoja sešus izdevumus.“

„Pēc sava interešu plašuma un publicētajiem darbiem par visdažādākajiem valodniecības, folkloristikas un mitoloģijas nozarēm viņš, iespējams, bija pats daudzpusīgākais LU profesors tās pastāvēšanas simts gados un viens no izcilākajiem gara darbiniekiem latviešu inteliģences vēsturē.“

Ēriks Jēkabsons lieliski izskaidro likumsakarības, kālab daudzi latvieši Vladivostokā dzīvoja jau laikā pirms Pirmā pasaules kara:

„Starp latviešu tautības virsniekiem sevišķi populārs bija Austrumu institūts Vladivostokā (militārais resors no 19. gs. 80. gadiem regulāri komandēja noteiktu virsnieku skaitu uz mācību iestādi, kas bija izveidota Krievijas Ārlietu ministrijas Āzijas departamenta Mācību daļas aizgādībā un kas vēlāk – 1899. gadā – Vladivostokā bija kļuvusi par patstāvīgu institūtu). Primārais iestādes mērķis bija Krievijas interešu ekspansijas atbalstīšana Tālajos Austrumos un Āzijā, sagatavojot atbilstošus augstas raudzes speciālistus, turklāt apstāklis, ka lielāko daļu institūta klausītāju veidoja aktīvā dienesta virsnieki, labi atspoguļo minētās politikas raksturu – tās tiešo saikni ar militāro faktoru. Tieši ar to izskaidrojams augstais valsts atbalsts minētajai iestādei. Un tieši ar tās vārdu cieši saistās arī ievērojamā latviešu zinātnieka – profesora Pētera Šmita – vārds. Viņš kopā ar vēl vienu latviešu izcelsmes japāņu valodas profesoru Jevgeņiju (Eiženu) Spalviņu bija divi no kopumā septiņiem institūta profesoriem.“

Uldis Krēsliņš pārredzami iezīmē Sibīrijas un Tālo Austrumu latviešu sabiedriski politiskos centienus:

„Strādājot par pasniedzēju Tālo Austrumu Valsts universitātē Vladivostokā, viņš piedalījās visu vietējo latviešu biedrību un nacionāli politisko centru dibināšanā un darbā. Īpaši nozīmīga bija P. Šmita loma latviešu strēlnieku Imantas pulka dibināšanā 1918. gadā Vladivostokā, sarunās ar franču kara misiju panākot ne tikai piekrišanu pulka formēšanai, bet ar savu nostāju palīdzot pulkam iegūt arī savu īpatnēji latvisko vārdu. Tomēr galvenais P. Šmita un visu „sibīriešu“ nopelns bija tas, ka 1918. gada augustā uzsāktā latviešu karaspēka vienību dibināšana ļāva izglābt no Krievijas jukām un pārvest dzimtenē vairākus tūkstošus latviešu.“

„Īpaši aktīva sabiedriskā dzīve notika Imantas pulkā, kurā tika organizēti gan latviešu un angļu valodas kursi, gan boksa treniņi un futbola komandas. Savu artavu tajā ielika arī profesors P. Šmits. Parasti viņš uzstājās kā lektors, piemēram, Imantas pulka sarīkotajos Līgo svētkos Vladivostokā P. Šmits uzstājās ar priekšlasījumu par Līgo svētkiem pagātnē un to nozīmi tagadnē. Taču profesors nekaunējās arī publicēties kareivju izdevumos, un Imantas pulka mēnešraksta „Imanta“ pirmajā numurā 1919. gadā bija lasāms viņa raksts „Par Latviju un latviešu valodu“.“

Tāļa Pumpuriņa sagatavotajā pārskatā par P. Šmita līdzdalību latviešu patriotisma popularizēšanā Pirmā pasaules kara laikā minēti ļoti saistoši fakti:

„Ar preses starpniecību Vladivostokā dzīvojošais Pēteris Šmits centās sekot līdzi notikumiem Latvijā. Īpaši atzīmējama profesora Šmita līdzdalība latviešu karoga izveides procesā. Polemika par latviešu karogu presē aizsākās, kad pirmie nacionālie karogi bija redzami sarīkojumos un demonstrācijās. Laikraksta „Līdums“ slejās šo domu apmaiņu ierosināja Dr. Oskara Voita publikācija „Latviešu nacionālās krāsas“. Kā pirmie un gandrīz vai vienīgie nopietnākie polemizētāji presē bija rakstnieks Linards Laicens un valodnieks, folklorists Pēteris Šmits. Plašāku aprindu neiesaistīšanās domu apmaiņā acīmredzot izskaidrojama ar to, ka daudziem latviešiem jau kopš 19. gs. beigām vairāk vai mazāk sarkanbaltās krāsas bija pazīstamas un tādēļ tika pieņemtas lietošanā bez lielas apspriešanas. Polemika būtībā bija par krāsu proporcijām un karoga izveidi adekvātāk Atskaņu hronikā minētajam aprakstam.”

„Imantas pulka karavīru lielākā daļa no Vladivostokas izbrauca ar angļu tvaikoni „Dania“ 22. martā un Liepājā ieradās 21. jūnijā. Arī uz kuģa, kur noritēja intensīva sabiedriskā dzīve, Pēteris Šmits piedalījās lekciju lasīšanā. Pēterim Šmitam atgriešanās Latvijā tomēr bija ar zināmu vilšanās piegaršu. Par to, ka viņa zinātniskā, bet īpaši pēdējo gadu sabiedriskā darba nopelni Latvijā netika pienācīgi novērtēti un ka viņš netika gaidīts, rakstīja arī prese.“

Tā dzīvē laimīgi sagadījies, ka diplomātu Pēteri Pildegoviču esmu satikusi arī privātā kārtā, ļoti priecājos par iespēju lasīt viņa memuāru grāmatu Mans Ķīnas stāsts. Vērtīgo materiālu apkopojumā par P. Šmitu Pildegovičs iezīmē valodnieka nepārvērtējamo devumu ķīniešu valodas apmācības metodoloģijā. 1900. gada 23. februārī Austrumu institūta konferences dalībnieki pieņēma lēmumu par to, ka

„turpmāk ķīniešu valodas nodarbību kopīgi vadīs profesors un lektors, pie kam profesors studentiem izskaidros ķīniešu valodas teorētisko aspektu, savukārt lektors piedāvās analizējamās gramatiskās kārtulas piemēru, ko lektors vairākkārt atkārtos un pēc tam lūgs katru studentu šo piemēru atkārtot, koncentrējoties uz pareizu izrunu un atbilstošu intonāciju“.

„Austrumu institūtā izvirzītie mērķi – iemācīt studentus runāt, lasīt un rakstīt – īstenībā ir ļoti līdzīgi ķīniešu valodas pasniegšanas metodoloģijai, kas tiek izmantota mūsdienu Ķīnā, ārzemniekiem mācot ķīniešu valodu. ĶTR izmantotās ķīniešu valodas pasniegšanas pamatnostādne – (dzirdes uztveres vingrināšana), sarunvalodas prasmes, lasīšanas prasmes, 写 (rakstīšanas prasmes) – savietojamas ar tām nostādnēm, kas tika praktizētas Austrumu institūtā Vladivostokā XIX un XX gs. mijā. (Izcēlums mans, galvenokārt tālab, lai uzsvērtu mūsu valodnieka nepārvērtējamo lomu – tātad pēc viņa metodikas, visticamāk, arī Šanhajas augstskolā ķīniešu valodu apguva mana meita un tagad – sākumskolā mazdēls, kura tēvs ir francūzis. A.M.)

Man vienmēr ļoti interesants bijis Inas Druvietes sacītais vai rakstītais vārds. Arī šoreiz citātiem punktu gluži vienkārši žēl pielikt:

„Nozīmīgākie Pētera Šmita darbi, kuros vienkopus redzami viņa teorētiskie uzskati par valodu, ir grāmatas „Ievads valodniecībā“ un „Ievads baltu filoloģijā“. Valodu P. Šmits uztver kā tautu kultūras sakaru liecinieci, šādā aspektā pozitīvi vērtējot arī vārdu aizgūšanu. Zinātnieks arī uzsvēris valodu daudzveidības saglabāšanas nozīmi, kaut nav noliedzis mākslīgas valodas izmantošanu praktiskiem mērķiem. P. Šmita darbi liecina par iedziļināšanos daudzu zinātnes nozaru teorētiskajā literatūrā un atbilstību tālaika valodniecības attīstības tendencēm.“

„Pētījumi vispārīgajā valodniecībā bieži sasaucas ar filozofijas, etnoloģijas vai psiholoģijas atziņām. Nereti viens un tas pats pētnieks pievēršas gan vienas valodas vai valodu grupas leksikas, gramatikas vai semantikas izpētei, gan vispārīgai cilvēku valodas fenomena analīzei. Grāmatas, populārzinātniski raksti un lekciju kursi ar nosaukumu „Ievads valodniecībā“ vai „Valodniecības pamati“ ir populāri arī mūsu dienās; vai visās Eiropas kultūrās ir radīti dažāda apjoma apcerējumi par valodu. Latviešu valodā, ja neskaitām atsevišķas rindkopas vācbaltu kultūras darbinieku rakstos, šī tradīcija aizsākas jaunlatviešu laikos.“

Ernests Blese atzina, ka: „...Šmits visumā bija cilvēks ar konkrētāku un vispusīgāku domāšanas veidu, kas nevarēja samierināties ar valodnieku teorētisko pieeju atsevišķiem, nereti sīkiem, jautājumiem, pie kam uzskatu bagātība un dažādība šais jautājumos ir visai liela ne tikai atsevišķu pētnieku starpā, bet nereti arī viena un tā paša pētnieka atzinumos dažādu viņa darbības posmu rakstos.“

Interesi izraisa arī P. Šmita viedoklis par valodu konkurenci un valodas saglabāšanas nepieciešamību: „Ar katru izmirušu valodu ir gājušas bojā savas kultūras mantas, kuras uzvarētāju valodas gan nekad nevarēs pilnīgi atsvērt.“ Šāda atziņa tiek plaši izplatīta mūsdienās, bet 20. gs. 30. gados nebūt tik populāra nebija.

P. Šmits arī norāda uz starptautiskas saziņas valodas lietderību:

„Lai arī liela valodu dažādība ar savu savstarpējo konkurenci veicina kultūras progresu, tomēr satiksmes atvieglināšanas dēļ būtu vēlama arī kāda vispārīgi piejemta pasaules valoda.“

„Viņaprāt, uz šādu godu varētu pretendēt angļu, vācu, franču, spāņu vai itāļu valoda, tomēr viņš nenoliedz arī iespēju attīstīt kādu mākslīgu valodu. (..) Mūsu tautai celsies daudz lielāks ļaunums no tā, ja mēs veicināsim pie svešiem īpašvārdiem nepareizu izrunu, nekā kad mēs šo vārdu rakstību pielāgosim savai ortogrāfijai. Tikai nevalodnieki un apstākļu nepazinēji var prātot par tādām lietām, ka visi sveši īpašvārdi esot jāraksta oriģinālu ortogrāfijā.“

P. Šmita devumu, sauktu par māņiem, ikdienā atceramies visbiežāk, – tie ir tautas ticējumi. Pasakas un teikas prasa lielāku piedomāšanu, bet māņi ieskrien galvā it kā paši no sevis! No Šmita apkopotajiem māņiem es grāmatu apgādā Likteņstāsti izveidoju un nodrukāju mazgrāmatiņu sēriju – tādas tautā parasti ieiet raitākā solī nekā lielie sējumiem. Guntis Pakalns skaidri apraksta situāciju, kad Pēterī Šmitā iedegās ne tikai pētnieka, bet arī grāmatizdevēja kaujas gars:

„Iespējams, ka A. Švābes pasaku publicējums bija iemesls, kāpēc P. Šmits savu pasaku izdevumu, kas sākumā bija plānots apmēram 10 sējumu apjomā, izveidoja tik pamatīgu un plašu. Tālaika presē pa dienām iespējams izsekot abu izdevniecību cīņai par saviem lasītājiem. A. Švābes pasaku krājums iznāca pirmais, bet atsevišķās burtnīcās, turklāt numerācija sākta ar otro – tika solīts, ka pirmajā būs visa izdevuma zinātnisks priekšvārds, kas tiks publicēts kā pēdējais. Bet tas netika publicēts. Kad 1925. gadā sāka iznākt „Latviešu tautas pasakas un teikas”, A. Švābes krājuma izdošana pēc 9. burtnīcas tika pārtraukta. Visticamāk – tas notika tāpēc, ka P. Šmita krājums pārliecinoši radīja nopietnāka publicējuma iespaidu: te jau sākumā bija kompetents ievads, grāmatām labāks iesējums, pie pasakām bija komentāri un lasītājam ērtākas avotu norādes, bija plaši izmantoti iepriekš nepublicēti materiāli u.c.“

„Ievadā ir 12 nodaļas: 1. Pasaku vākšana un kārtošana; 2. Pasaku izcelšanās; 3. Pasakas un teikas; 4. Pasaku un teiku pamati; 5. Vēstures liecības teikās un pasakās; 6. Pasaku un teiku varianti; 7. Ko pasakas un teikas māca; 8. Seno tautu pasakas; 9. Jauno kultūras tautu pasakas; 10. Citu tautu pasakas latviešu rakstniecībā; 11. Pasaku stāstītāji un uzrakstītāji; 12. Latviešu pasaku krājumi un viņu nosaukumu saīsinājumi. (..)

Pirmajā nodaļā runa galvenokārt ir par šī pasaku publicējuma izveides principiem – atlasi, rediģēšanu, kārtošanu, pasaku variantu un zinātnisku komentāru apjomu, kompromisiem starp dažādu lasītāju grupu (pasaku pētnieki, pasaku cienītāji, bērni, valodnieki u.c.) interesēm.“

„Maz pasaulē ir pasaku grāmatu, kur katram pasaku tipam publicēts tik daudz variantu, turklāt šie varianti kompetenti atlasīti no lielāka tekstu daudzuma. Visvairāk variantu ir pasakai „Ķēniņa meita glāžu kalnā“ (ATU 530, 77 varianti) un nosacīti vairākos tipos sadalītajai pasakai par bārenīti un mātes meitu (ATU 480, 99 varianti). Atlasīto variantu skaits saskan ar attiecīgo pasaku tipu popularitāti folkloras pierakstos.“

(Citviet grāmatā paskaidrots, kālab Šmits dod priekšroku vārdam glāze ne stikls, kura izcelsme vairāk liecina par krievu val. Ietekmi. A.M.)

Ļoti interesants ir pētījums pat Pētera Šmita tēlu latviešu literatūrā. Tas man bija pavisam svaigs jaunums. To veikusi Ieva Kalniņa:

„Tomēr jautājums par profesoru Pētera Šmita tēlu, zinot latviešu literatūru, nemaz tik provokatīvs nav, jo vairāki rakstnieki savos romānos ir aprakstījuši Latvijas Universitātes vēsturi, un tajos īpaša uzmanība ir pievērsta baltu filoloģijas studentiem, mācībspēkiem un viņu gaitenim Latvijas Universitātes galvenajā ēkā, kurš bija nodēvēts par „Rožu gaiteni“. Savukārt P. Šmita ceļojums no Maskavas līdz Pekinai cauri ir izrādījies ierosmes vērts jauna ceļojuma apraksta rakstīšanai (Uldim Tīronam – A.M.).

Nozīmīgākie romāni par Latvijas Universitāti ir Teodora Zeltiņa romāns „Rožu gaitenis“ (1958) un Annas Sakses darbs „Dzirksteles naktī“ (1957) un daļēji Viktora Eglīša romāns „Domājošā Rīga“ (1934), kas veltīts Latvijas Universitātei un dievturības kā jaunas reliģijas iedibināšanai.“

Citēju un citēju, bet vēl nebūt tēmu saraksts nav izsmelts. Ilgas Mantinieces ziņojuma tēma ir P. Šmita devums Latvijas Universitātes Bibliotēkai – mūža garumā vāktā unikālā speciālā kolekcija, Guntas Jaunmuktānes – P. Šmita rokrakstu fonds LU Akadēmiskajā bibliotēkā, Ilonas Miezītes – P. Šmita kolekcija Rakstniecības un mūzikas muzejā, Mārītes Jakovļevas – Dokumenti par P. Šmitu Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

Gan oponēts un pelts, gan atzīts (Triju Zvaigžņu ordenis, Tēvzemes balva), manās acīs visaugstāko vērtējumu Pēteris Šmits pelnījis tieši par lielo sparu un neatlaidību jaunās ortogrāfijas ieviešanā. Viņa paša pamatojums:

„Vecā ortogrāfija ir dibināta uz vācu paraugiem un fantāzijas, kamēr jaunā dibinās uz fonētikas un loģikas principiem. Maisot visas lietas kopā, mēs zaudējam ne vien drošu pamatu zem kājām, bet paliekam arī bez kāda mērķa nākamībā. Vai tas ir tik grūts uzdevums? Stundas laikā var to izmācīties un nedēļas laikā ielauzīties.“

Kopā ar jauno grāmatu Profesors Pēteris Šmits: no Raunas līdz Pekinai no bibliotēkas plaukta varēju paņemt arī Šmita Etnogrāfisko rakstu krājumu, jaunajā ortogrāfijā izdotu jau 1923. gadā. Šo joprojām nozīmīgo darbu varēs saprast gan mani mazbērni, gan mazmazbērni. Pavisam bēdīgi būtu, ja karā ar veco ortogrāfiju jaunās piekritējiem nāktos kapitulēt...

Nobeigumam

Vēl jāpiemin, ka grāmatā 93 lapaspuses veltītas foto un citiem dokumentiem. Atšķīrusi 243.lpp., to uzreiz pārfotografēju un nosūtīju meitai Zanei uz Šanhaju ar jautājumu: ko nozīmē profesora kapa pieminekli (autors Indulis Ranka) rotājošais hieroglifs? Atbilde bija – CEĻŠ. Tātad – cilvēka un zinātnieka ceļš. Ne tikai ķīniešu, arī citās tautās dzirdēts sakāmvārds: „Katrs ceļš sākas ar pirmo soli.“ Vai tad ar mūsu Sprīdīti bija citādāk?

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“

* Zanes Mellupes tulkotās grāmatas, izdotas apgādā Likteņ­stāsti: Ķīniešu sakāmvārdu pasakas (2004), Ķīniešu mīti un leģendas (2005), Dzenbudistu stāsti (2005); redaktore Vija Brangule. Acīmredzot, kādreiz par tām varētu pastāstīt sīkāk.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com