Latviešu nacionālā mūzika

Latviešu tautas garīgajā dzīvē mūzika vienmēr ieņēmusi nozīmīgu vietu. Varam arī teikt, ka tā ir nozīmīga mūsu korporāciju dzīvē, jo beidzamie divi referāti no fil!fil! Dainas Kainas, gaujmaliete, un Baibas Bērziņas, daugaviete, bijuši par latviešu mūziku un sieviešu lomu mūzikas zinātnē.

Šodien es runāšu par latviešu nacionālo mūziku, kā tā attīstījās Latvijā un kuri ir mūsu pirmie nacionālās mūzikas komponisti. Šo tematu ņēmu no mana tēva referāta, kuru viņš lasīja Selonijas komeršā gadus atpakaļ. Referāts bija diezgan garš – 20 lapiņas. Mans būs īsāks.

Minēšu arī, ka tētim bija muzikāla izglītība. Viņš studēja mūzikas teoriju un klavieres kompozīciju Rīgas Konservatorijā pie Jāzepa Vītola. Kad tētis iesāka studēt konservatorijā, bija tikai 4 vietas un 24 kandidāti. Viņš stāstīja, ka viņam likts spēlēt svešu klaviergabalu, ko nekad nebijis redzējis un ar stipri sarežģītu ritmu. Klaviergabals bija grūts, un tētis cīnījās kā turks pie Sevastopoles, bet Vītols bija apmierināts un uzņēma tēti konservatorijā. Laiks bija pirms otrā pasaules kara, un mans tētis ir Juris Golvers.

Latviešu mūzikas pirmsākumi meklējami senlatviešu ciltīs, kuršos, zemgaļos un latgaļos, kā arī lībiešos, kas līdz 13. gs., kad Baltijā iebruka vācu krustneši, bija sasnieguši samērā augstu attīstības līmeni.

Latviešu mūzika sākās ar mūsu tautasdziesmām. Tās mums ir daudz. Vairāk nekā miljons tautas dziesmu un 29 000 tautas dziesmu melodiju, stāstīja diriģents Viktors Bendrups Melburnā, kad viņš tur runāja par latviešu tautas mūziku, 1996. gada 28. janvārī. Latviešu tautas mūzikas īpatnība parādās atsevišķu novadu dziesmu stilos, – viņš stāstīja. Vidzemes vidienes dziesmas ir melodiskas, piemēram, Jāņu dziesmas. Daudz īpatnu locījumu un emocionālu izteiksmi sastopam Latgales dziesmās. Tonāli un metro ritmiski bagāta ir Kurzemes jūrmalas un bijušo kuršu novadu – Bārtas un Rucavas dziesmu melodijas.

Bet 19. gs. jaunās mūzikas formas sāka attīstīties Latvijā, kuru mēs šodien saucam par latviešu nacionālo mūziku. Bet kas tas ir? Kā tā ieradās Latvijā? Latviešu nacionālā mūzika ir speciālas latviešu mūzikas formas, tas ir, tā mūzika, ar ko, tāpat kā mūsu valodu, atšķīras latviešu etniskās un nacionālās īpatnības no tām, kas raksturo citas tautas.

Protams, var teikt ka tautas dziesmas arī ir nacionālā mūzika, bet tautas dziesmām ir citāda definīcija – tās nav mākslīgi radītas. Tā ir tautas mūzika jeb folklora.

Par nacionālo mūziku ir maz rakstīts. Komponisti par to labprāt nerunā, jo ne visi latviešu komponisti ir rakstījuši vai spēj rakstīt nacionālu mūziku. Tur ir vajadzīgas speciālas dāvanas, jo arī mūziķiem muzikālās dāvanas ir nevienādi iedalītas: ne visiem mūziķiem ir absolūtā dzirde; ne visiem ir dota muzikālā fantāzija, lai varētu komponēt; ne visiem ir asa ritma izjūta un matemātisks domāšanas veids, lai vārētu diriģēt; ne visi sajūt latviešu folkloras elementus.

Viņi izlieto tautas dziesmas apzināti, un tas ir tūdaļ jūtams. Bet, tā vairs nav oriģināla mūzika, tikai imitācija.

Latviešu nacionālai mūzikai ir sava vēsture. 19. gs. vidū Eiropā rādās jauns mūzikas stils – nacionālromantisms, kad dažu zemju komponisti mēģināja mūzikā izteikt savas zemes dabu un savas tautas mitoloģijas īpatnības.

Nacionālromantisms attīstījās tikai tajās zemēs, kurām bija sava folklora. Tām tautām, kurām nebija folkloras, tās neattīstījās. Tātad, nacionālajai mūzikai ir ciešs sakars ar folkloru.

Ja man kāds stāsta par rudzu druvām, stārķu ligzdām, par egļu siliem, vālodzi un par Jāņu nakti, tad man rodas asociācijas par manu dzimteni. Komponisti, kuri ir spējīgi šīs asociācijas izteikt mūzikā, tādējādi ar savu personisko stilu nodibina savas tautas nacionālo mūzikas stilu, kas atšķiras no citu tautu nacionālās mūzikas.

Somijā tāds bija Sibelius, norvēģiem – Grīgs, čehiem – Smetana un Dvoržaks, poļiem – Moņuško. Mums ir Alfrēds Kalniņš.

19. gs. laikā arī sākās dziedāšanas svētki Eiropā. Pirmie bija Vācijā 1810. gadā. Tas bija pēc Napoleona sakāves, kad Eiropā izplatījās nacionālisma un humānisma laikmets; dziedāšanas svētki ieguva nacionālu nokrāsu. Tie izplatījās ne tikai Vācijā, bet sasniedza arī Latviju, kur 1836. gadā Rīgas Daugmalē notika pirmie Vācu dziedāšanas svētki. 27 gadus vēlāk Rīgā notika pirmie apvienotie Vācu dziedāšanas svētki.

Bet tad, 1864. gadā notika kaut kas ļoti svarīgs mūsu mūzikas vēsturē. Notika pirmie latviešu dziesmu svētki Vidzemē, Dikļos – 122 km no Rīgas uz ziemeļiem, Dikļu mācītājmuižas dārzā. Tā sākās latviešu tautas Atmodas laikmets. Ir grūti iedomāties, vai kāda cita sociāla vai mākslas forma varētu tik pilnīgi un tik spontāni izraisīt tādu vienotu tautas saviļņojumu un nacionālu atmodu. Tērpušies savos tautastērpos un savu dzejnieku un runas vīru iedvesmota, tauta jutās lepna uz savu pagātni un savu kultūru.

Vēl nesen mēs redzējām vēstures atkārtošanos, kad Latvijā atkal radās tautas Atmoda, un tā cieši saistījās ar latviešu folkloru, latviešu dziesmām un latviešu dziesmas svētkiem.

Nacionālai mūzikai ir liela nozīme tautas dzīvei. Un šajā gadījumā tautasdziesmas ir noteikti jāuzskata par nacionālu mūziku.

Un tad radās pirmais latvietis ar mūzikas zināšanām – skolotājs Jānis Cimze. Mēs viņu pazīstam, kad dzirdam viņa dziesmu Rīga dimd. Cimze mācīja mūzikas teoriju saviem audzēkņiem skolotāju seminārā. Un divi viņa audzēkņi – Jānis Kaktiņš un Juris Caunītis, harmonizē 100 dziesmu un ziņģu. Lai gan šīs dziesmas bija vācu komponistu dziesmas ar latviskiem vārdiem, starp tām bija arī 4 vienbalsīgas latviešu tautas dziesmas, kuras dziedāja Dobeles Dziesmu svētkos 1870. gadā un gadu vēlāk arī Kuldīgā.

Bet notikumi risinājās tālāk. 1873. gadā Rīgā notika Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar apmēram 3 000 dziedātajiem. Viens no Cimzes audzēkņiem – Kārlis Baumanis radīja vairākas oriģināldziesmas: Dievs, Svēti Latviju; Kā Daugava vaida; Latviski lai atskan dziesmas; Daugavas laivinieku dziesma.

Baumanis bija pirmais latvietis, kas radīja oriģināldziesmas. Tas arī bija sākums latviešu mūzikas attīstībai, un Kārli Baumani uzskata par latviešu mūzikas nodibinātāju.

Andrejs Jurjāns, komponists un ērģelnieks, bija pirmais latvietis ar konservatorijas izglītību. Viņš harmonizēja korim latviešu tautas dziesmas, viņš komponēja pats savas kora dziesmas, bet pāri visam, viņš bija pirmais latvietis, kas rakstīja instrumentālo mūziku. Viņš atstāja 6 burtnīcas ar 800 melodijām.

Un tā nu – Otrajos Vispārējos dziesmu svētkos 1880. gadā Rīgā blakus Cimzes un Baumaņu Kārļa dziesmām, atskaņoja arī Jurjāna darbus. Nu vairs nebija šaubu, ka latviešu mūzikas attīstība ir uz pareiza ceļa.

Piektajos Dziesmu svētkos 1910. gadā sākās jauns laikmets. Uz skatuves parādījās trīs jauni komponisti: Alfrēds Kalniņš, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis. Tie vairs nebija celmlauži un ceļa meklētāji uz nacionālo mūzikas stilu. Viņi to jau bija atraduši un attīstījuši katrs savā īpatnējā veidā.

Ne vairs tautas ziņģes, ne vairs tautas dziesmu imitācijas, ne vairs cittautiešu mūzikas iespaids, ne vairs personiskie stili, bet pilnīgi jauns, izsmalcināts stils augstā mākslinieciskā līmenī, un tomēr latviešu ausim tas skanēja latviski.

Rodas jautājumi – kas te tik pēkšņi bija mainījies? Ko tad Kalniņš, Dārziņš un Melngailis bija izdarījuši? Kurš bija latviešu nacionālās mūzikas skolas dibinātājs? Un pirmo reizi sāka debatēt, kas ir latviešu nacionālais mūzikas stils un kas ir tas latviskais elements?

Un tā nu iznāca, ka Alfrēds Kalniņš, sev pašam to nezinot, kļuva par latviešu nacionālās mūzikas skolas nodibinātāju. Un ne tikai tas vien. Viņš kļuva par vienu no zīmīgākajiem nacionālās mūzikas skolas pārstāvjiem Ziemeļeiropā. Viņš bija viens no tiem komponistiem, kas bija organiski uzsūcis savas zemes folkloru. Viss, ko Kalniņš uzrakstījis, skan latviski.

Viņa opera Baņuta, pirmā latviešu nacionālā opera, ir latviešu nacionālās mūzikas pamats. Kalniņa personiskais stils kļuva par latviešu nacionālo mūzikas stilu.

Operas Baņuta pirmais uzvedums notika 1920. g. 20. maijā, Rīgā. Operas notikumi risinās latviešu cilšu senatnē, kad ļaužu rīcību vēl lielā mērā ietekmē pirmatnēji pagāniski ticējumi. Valguda pilī valda līksms kāzu gaidu satraukums, jo Valguda dēls Daumants pārved mājās skaistu līgavu – Baņutu. Viņa nāk no tālās pils jūras krastā, aiz dziļiem mežiem. Daumants Baņutu izglābis no gūsta un negoda, un iemīļojis.

Kāzu svinību laikā pēkšņi atskan biedējoši kraukļa ķērcieni, ko visi uztver kā ļaunu zīmi, un vecais burvis pareģo nāves tuvumu. Viesi izklīst, bet Daumants atceras kādu nakti mežā, kad viņš laupījis godu un iegrūdis nāvē skaistuli Jargalu, atriebdamies viņai par precību atraidījumu.

Negaidīti Daumanta priekša nostājas Jargalas brālis Vīžuts, kurš neviena nepamanīts iekļuvis pilī un, atriebjot māsas negodu, divkaujā nogalina Daumantu. Vīžuts pazūd, iesteigušies ļaudis atrod Daumantu mirušu, bet nezina vaininieku.

Otra cēlienā Baņuta sēro, tauta alkst pēc Daumanta slepkavas taisnas tiesas, Daumanta priekškareivis Zvanevaitis vaino Burvi, kas piesaucis nāvi, bet Valgudis nolād Baņutu, jo līdz ar viņas ierašanos viņa mājā, ienākusi nāve. Ļaudis pieprasa Baņutu sadedzināt uz sārta, bet pēkšņi vēja brāzma no sienas norauj Daumanta vairogu un aizšķērso Baņutai ceļu. Baņuta paliek dzīva, bet viņai jādod zvērests atriebties Daumanta slepkavam, un, pirms tas nebūs izdarīts, nevienu neiemīlēt.

Trešā cēlienā mēs redzam, ka tomēr liktenis lemj, ka līgo naktī Baņuta sastop Vīžuti un viņu iemīl. Krīvu krīvs atbrīvo Baņutu no dotā zvēresta līdz rīta gaismai – brīdim, kad trīs reizes ieskanēsies taures. Baņuta sprauž matos uz ziedokļa nolikto Vīžuta rozi, mīlētāji ir laimīgi.

Cēliena lielākā muzikālā bagātība ir līgo dziesmu un tautas deju iedzīvinājums.

Pēdējā cēlienā Baņuta un Vīžuts pavada Līgo nakti birzī. Cēliena centrā – abu mīlētāju dialogs, kas attīstās no laimes izjūtām uz traģēdiju. Pienācis rīts. Baņuta atklāj Vīžutam savu noslēpumu, bet viņš atzīstās, ka nogalinājis Daumantu. Vīžuts nonāvējas, un nāvei sevi lemj arī Baņuta. Līgotāji, atraduši mirušos, klāj tos ar ziediem.

Baņutu izrāda Rīgā un arī ārzemēs. Maskavas Lielajā teātrī, Ļeniņgradā un pat Ņujorkā, kur to 1982. gada jūnijā aizveda diriģents Andrejs Jansons. Karnegī zālē 2 400 vietas bija izpārdotas un pirmo reizi latviešu opera visa garumā tika atskaņota Amerikā. Pēc tam operu aizveda uz Minsteres Dziesmu dienām un gadu vēlāk uz Dziesmu svētkiem Milvokos, Amerikā. Pēdējā izrāde Rīgā bija 18. novembrī 2020. gadā, kad Rīgas Domes Izglītības, Kultūras un Sporta departaments rakstīja par šo koncertuzdevumu „Kopjot un uzturot nacionālo identitāti un sekmējot savu sakņu un vēstures apzināšanos, īpaši laikā, kad atzīmējam mūsu valsts gadadienu, ir svarīgi pieminēt nozīmīgus kultūras notikumus, novērtēt to nozīmi un ielikto pamatu mūsdienu kultūras dzīves attīstībā“.

Kalniņš par Baņutu raksta: „...es jau tad vienmēr domāju censties tapt par latvju komponistu, kurš savās skaņās izteiktu latviešu īpatnību un garu.“

Referāts beidzās ar mūziku no Kalniņa operas Baņuta trešā cēliena – Kalniņa skaisto līgo dziesmu.

Piezīme.

Latvijas pasts 3. jūljā izdos jaunu pastmarku par godu komponista Alfrēda Kalniņa sacerētajai operai Banuta, kurai šogad (2021) aprit 100 gadu, kopš tā pirmo reizi iestudēta Latvijas Nacionālajā operā.

Referente fil! Dr. Inta Golvere, imeria

Referāts lasīts Studenšu korporāciju kopā Sidnejā, 2021. g. 6. februārī
Laikrakstam „Latvietis“

Red.: 1983. gadā Melburnā, AL33.KD laikā, notika operas „Baņuta“ koncertuzvedums; diriģents Arvīds Purvs, solisti Stella Aksarle (Axarlis) un Jānis Vegners (John Wegner).