Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija – Andra Zvejniece

Vokālās a capella grupas „Latvian Voices“ dibinātāja

Laikraksts Latvietis Nr. 637, 2021. g. 17. febr.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Andra Zvejniece pie Kuldīgas Mūzikas skolas 1. septembrī. FOTO no Andras Zvejnieces personīgā arhīva.

Andra Zvejniece ar savām diriģēšanas studentēm pie Kuldīgas Mūzikas skolas 1. septembrī. FOTO no Andras Zvejnieces personīgā arhīva.

„Latvian Voices“ Sidnejā 2016. g. janvārī. No labās Anda Zvejniece. FOTO Ojārs Greste.

„Latvian Voices“ pie Rīgas Mākslas skolas audzēkņu darbiem Sidnejas Latviešu namā 2016. gada janvārī. No kreisās: Elīna Šmukste, Marta Lortkipanidze, Nora Vītiņa, Ojārs Greste, Andra Blumberga-Zvejniece, Zane Stafecka, Laura Jēkabsone. FOTO Ojārs Greste.

Zvejnieku ģimene. No kreisās: Mare, Andra un Jānis. FOTO no Andras Zvejnieces personīgā arhīva.

Andra Zvejniece – Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skolas direktore, kā arī vokālās a capella grupas „Latvian Voices“ dibinātāja un ilggadīga dalībniece. 2015. un 2016. gadu mijā ar „Latvian Voices“ grupu viesojās Austrālijā, sniedzot koncertus Latviešu namos Adelaidē, Melburnā un Sidnejā. Tagad Andra pilnībā strādā pedagoģisko darbu. Aicināju viņu sniegt interviju laikrakstam „Latvietis“.

Ilze Nāgela: Tu esi dzimusi, augusi un gājusi skolā Kuldīgā. Vai bērnībā Tu arī apmeklēji šo mūzikas skolu un kādēļ vēlējies mācīties mūziku? Vai kāds no vecākiem ir mūziķis? Kādu instrumentu spēlēji? Kāds bija Tavs tālākais mūzikas izglītošanās ceļš?

Andra Zvejniece: Esmu dzimusi un augusi Kuldīgā. Mana mamma E. Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skolā bija un vēl joprojām ir vijoļspēles pedagogs. Mūziku izvēlējos mācīties tādēļ, ka bērnu koris Cantus ceļoja uz ārzemēm, bija iespēja redzēt citas zemes, cilvēkus, kas pagājušā gadsimta 90-tajos gados bija kaut kas ļoti īpašs. Tas bija patiesais iemesls, kādēļ iestājos Mūzikas skolā. Šeit 8 gadus mācījos dziedāšanu kora klasē, bet vispārizglītojošajā skolā mācījos līdz 10. klasei.

Pirmajā vidusskolas gadā sapratu, ka nevēlos gaidīt un man ir jādodas uz Liepājas Mūzikas vidusskolu, jāsāk mācīties vairāk tas, ko es tiešām vienmēr biju vēlējusies. Gribēju kļūt par dziedātāju, bet mani 16 gados neuzņēma vokālistos, bet gan diriģentos. Jāsaka, ka nevienu brīdi neesmu nožēlojusi šo piedāvājumu un izvēli.

Pēc Emīļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas absolvēšanas devos uz Rīgu – uz Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmiju. Pēc profesijas esmu diriģente. Vēlāk esmu ieguvusi arī tiesības veikt pedagoģisko darbu. Tā nu jau rit 16. gads, kopš strādāju arī kā pedagogs.

I.N.: Vai nekļūdos, ka „Latvian Voices“ dibināšana bija Tava ideja? Lūdzu, pastāsti par „Latvian Voices“ rašanos, sākumu, pirmajiem gadiem? Cik zinu, tad grupa tika dibināta 2009. gadā un ir piedalījusies dažādos starptautiskos mūzikas festivālos, konkursos, meistarklasēs, kā arī Dziesmu un Deju svētkos Rīgā. „Latvian Voices“ ir sniegusi koncertus Eiropā, Amerikas Savienotajās valstīs un arī Austrālijā.

A.Z.: Jā, par Latvian Voices izveidošanos ir stāstīts daudz, un ļoti iespējams, ka jau veidojas leģendas! Bet bija tā… 2009. gada rudenī mana Kuldīgas Mūzikas skolas skolotāja un direktore piedāvāja man izveidot septiņu meiteņu ansambli, lai jau decembrī dotos uz Vāciju dziedāt Sv. Miķeļa baznīcā Hamburgā kā Svētajām Lūcijām Lūciju dienā – 13. decembrī. Vāciešiem ļoti populāri ir atzīmēt šo datumu – Sv. Lūcijas dienu. Tā nu es devos pirmdienā uz Mūzikas akadēmiju un kafejnīcā, kur pusdienojām kopā ar draudzenēm, arī nokomplektējām jauno ansambli. Sākumā mēs pilnīgi noteikti pat sapņos neredzējām, ka tas varētu būtu ilgtspējīgs projekts. Tā nu aizbraucām uz Vāciju, un viss lēnām kļuva arvien nopietnāk.

Kopā ar Latvian Voices ir būts un koncertēts ļoti daudz dažādās valstīs – Spānijā, Francijā, Austrijā, Šveicē, Nīderlandē, Vācijā, Īrijā, Dānijā, Igaunijā, Dienvidkorejā, Japānā, Amerikā, Austrālijā un citviet. Kopā piedzīvotas uzvaras konkursos – 2011. gadā Grācā, 2012. gadā – Leipcigā un iespaidīga bija arī uzvara Amerikā – Pasaules koru olimpiādē, kur Sieviešu kamerkoru kategorijā ieguvām zelta pakāpes diplomu un čempiona titulu. Visas šīs uzvaras mūs kā grupu ļoti saliedēja, stiprināja un iedeva pārliecību par sevi.

Esmu priecīga, ka mana balss ir ierakstīta septiņos dažādu programmu albumos: Waving World Wide (2010), Seventh Heaven (2010), Tā Kā Taka (2011), Klausāmgrāmata Sounds of Latvian Nature (2014), Zeit der Wunder (2014), Pāri robežām (2015), Mazie, skumjie Ziemassvētki (2016).

Lai šie ierakstu albumi taptu, tas ir bijis visu dalībnieču ļoti liels darbs, sākot no mūzikas komponēšanas līdz albuma vāciņa noformējumam, kas man ir bijusi ļoti liela un neatsverama pieredze.

Es pati Latvian Voices sastāvā uz skatuves biju no 2009. – 2017. gadam. Jā, tā ir tāda bagātība, kas ar gadiem kļūst arvien novērtējamāka. Kad biju vēl Latvian Voices dalībniece, tad vienā brīdī jau tas šķita diezgan nogurdinošs darbs, bet tagad atskatoties... ak, cik daudz skaistā tur bija!

I.N.: Kā tas gadījās, ka atgriezies Kuldīgā? Cik gadus jau vadi skolu?

A.Z.: Mana atgriešanās Kuldīgā nav nekas nejaušs, lai gan es ilgi neticēju, ka tas tiešām notiks. Iepriekšējā direktore Maruta Rozīte skolu vadīja 55 gadus!! Jau vairākus gadus atpakaļ mani uzrunāja un mēģināja pierunāt atgriezties mājās, bet es – ne un ne! Man vēl jāpaskraida, es vēl negribu būt vienā vietā... utt. Tās bija manas atrunas. Bet tad, kamēr ar savu jaunāko meitiņu dzīvoju pa mājām, es sapratu, ka nu ir pienācis laiks, kad vēlos būt pie vietas, būt saviem bērniem un ģimenei, ieguldīt gan savu laiku, gan darbu savu vecvecāku mājā. Kur gan mani vairāk kāds varētu gaidīt un novērtēt, ja ne manā pilsētā – Kuldīgā?! Tā nu pieteicos konkursam uz direktores vietu, un no 2019. gada 1. jūlija esmu E. Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skolas direktore.

I.N.: Vai Tava mūzikas skola Kuldīgā ir līdzīgs modelis tādām skolām kā kādreiz bija bērnu mūzikas skolas, t.i., bērni mācās vispārizglītojošā skolā un paralēli mācās arī mūzikas skolā?

A.Z.: Jā, Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skolā bērni uz stundām nāk tad, kad vispārizglītojošajā skolā stundas ir beigušās.

I.N: Cik pavisam tādas skolas Latvijā šobrīd ir?

A.Z.: Aptuveni 145-150 Mūzikas un Mākslas skolas Latvijā, bet vērojama tendence Mākslas un Mūzikas skolām apvienoties zem vienas iestādes, vienā pašvaldībā. Mums Kuldīgā ir gan Mākslas, gan Mūzikas skola.

Par finansējumu – vecākiem līdzfinansējums ir 15,- eiro mēnesī, bet ir atlaides, ja mācās vairāki bērni Mūzikas, Mākslas vai sporta skolās un 100% atlaide ir daudzbērnu ģimenēm.

I.N.: Kādā vecumā bērni šo skolu apmeklē?

A.Z.: Mums ir sagatavošanas klasīte, kurā mācās jau 5-6 gadīgi bērniņi, un tad Mūzikas skola, kurā ir jāmācās 6 vai 8 gadi/klases, un bērni ir vecumā no 7 līdz 18 gadiem.

I.N.: Cik bērnu mācās Tavā – Kuldīgas skolā? Cik pasniedzēju tajā strādā?

A.Z.: Šī mācību gada sākumā mācības uzsāka 210 audzēkņi, bet nu ir palikuši – 202. Tas ir dabīgs process, ka gada laikā mainās audzēkņu skaits, bet šogad to ietekmē arī Covid-19 ierobežojumi un attālinātās mācības. Diemžēl...

Skolā esam 25 pedagogi, ieskaitot mani!

I.N.: Cik ir dažādu instrumentu klases un kādus priekšmetus bez specialitātes apgūst bērni? Vai Kuldīgas mūzikas skolā ir koris?

A.Z.: Pie mums bērni apgūst dziedāšanu, vijoles, ģitāras, čella, akordeona, klavieru, saksofona, trompetes, flautas, klarnetes, sitaminstrumentu spēli.

Paralēli specialitātes stundām visiem bērniem ir kolektīvā muzicēšana koros, orķestros vai ansambļos, kā arī visi apgūst klavierspēli, solfedžo/mūzikas teoriju un mūzikas literatūru. Kora klases vecāko klašu audzēknes apgūst arī diriģēšanas pamatus. Pirmajā klasē ir arī ritmikas stundas.

Jā, un mūzikas skolā ir meiteņu koris Cantus, kurš savā laikā bijis atpazīstams ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē. Jau 53 gadus šajā korī dzied meitenes, kuras mācās dažādās specialitātēs. Pēdējos gados vairs ārzemju ceļojumi nav bijuši tik daudz, bet laikā, kad es dziedāju šajā korī, tad mums bija vismaz divas, ja ne trīs koncerttūres gadā. Cantus ir bijis Krievijā, Ukrainā, daudzviet Eiropā, Amerikā, Ķīnā. Kā laureāts atgriezies no 13 konkursiem pasaulē, piedalījies dažādos festivālos un, protams, kā uzvarētājs atgriezies no visiem dziesmu kariem starp mūzikas skolu koriem Latvijā.

Un tik tikko esam nodibinājuši zēnu kori, kas mums ir jaunums. Šobrīd korī ir ap 40 zēnu.

Es pati gan vēl neesmu pieķērusies nevienam korim Kuldīgā, jo jutu, ka mazliet ir jāsailgojas pēc koru vadīšanas. Iepriekš, kad dzīvoju Ādažos, vadīju divus korus un vēl skolā visu klašu korus, tad nu kora dzīves man bija gana daudz. Šobrīd, kad jau gandrīz gads ir pagājis, kopš Covid–19 ierašanās Latvijā, jūtu, ka sāku jau ilgoties pēc kordiriģēšanas.

I.N.: Vai gatavojat un sniedzat koncertus ne tikai skolas, bet arī pilsētas mērogā?

A.Z.: Jā, koncertēšana skolā un ārpusskolas ir mācību programmas sastāvdaļa. Nu jau kādu laiku tas viss nav noticis, bet līdz Covid-19 (un ceru, ka arī pēc!) audzēkņi vieni vai kopā ar saviem pedagogiem uzstājās dažādos pilsētas pasākumos, dodas uz sadraudzības koncertiem citās skolās, arī uz kaimiņvalstīm.

I.N.: Vai pēc Kuldīgas mūzikas skolas beigšanas var turpināt izglītību Mūzikas akadēmijā, vai Mediņu mūzikas vidusskolā Rīgā, vai vēl citur?

A.Z.: Pēc Mūzikas skolas absolvēšanas ir iespēja doties turpināt izglītību kādā no Latvijas mūzikas vidusskolām un tad jau uz Mūzikas akadēmiju. Mūsu audzēkņi visbiežāk dodas uz Ventspils Mūzikas vidusskolu. Diemžēl, šobrīd redzam, ka ļoti maz audzēkņu izvēlas turpināt savas studijas mūzikas jomā…

I.N: Vai Tu pati bez skolas vadīšanas/administratīvā darba pasniedz arī kādu instrumentu/priekšmetu skolā?

A.Z.: Jā, es mācu diriģēšanu kora klases audzēknēm 8. klasē.

I.N.: Kuldīgai ir sena vēsture; ko vari pastāstīt par savu pilsētu?

A.Z.: Kuldīga ir neliela un pievilcīga Kurzemes pilsēta, kuru visos laikos apjūsmojuši un savos darbos iemūžinājuši dzejnieki un mākslinieki. Pilsētā vēsturiskā apbūve un daba veido neatkārtojamu vienotību, kādas līdzīgas nav ne Latvijā, ne citviet Eiropā.

Kuldīgas vecpilsēta un sarkano ķieģeļu tilts pār Ventas upi ir cienīgs pretendents uz iekļaušanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma pieminekļu sarakstā. Ventas Rumba ir platākais ūdenskritums Eiropā! Kuldīgu mēdz dēvēt par Latvijas Venēciju, jo Alekšupīte pilsētas centrā tek tieši gar ēku sienām! Blakus tūrisma informācijas centram atrodas darbnīca, kurā tiek austas skaistas segas un lakati ar tautiskiem rakstiem. Pavasaros un rudeņos pie ūdenskrituma vērojama interesanta parādība, kad zivis nārsta laikā ūdenskritumu mēģina pārvarēt, lecot pa gaisu.

Šeit tik tiešām ir ļoti skaisti un noteikti ir vērts atbraukt!

I.N.: Kā Tev, Tavai ģimenei un skolai iet šajā pandēmijas laikā?

A.Z.: Es teiktu, ka mums nav iemeslu, lai sūdzētos. Man pašai darbs nevienu brīdi nav pārtrūcis. Protams, pats mācību process ir traucēts un traumēts, tāpat arī ļoti!! trūkst koncertu, skatuves, radošās darbības... Tā kā ir iespējams stundas vadīt attālināti, no mājām, tad arī mans vīrs Jānis Zvejnieks, bioloģijas, anatomijas, ķīmijas skolotājs Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, šobrīd daudz vairāk ir ar mums Kuldīgā. Jaunākā meitiņa, mazā Mare katru dienu dodas uz bērnudārzu, bet lielā meita Elizabete mācās attālināti (šobrīd) Ventspils Mūzikas vidusskolā trompetes spēli.

I.N.: Kā pārvarat skolā šo pandēmijas laiku? Vai nav sarežģīti attālināti mācīties mūzikas skolā? Būtu interesanti dzirdēt, kā tiekat ar to galā!

A.Z.: Teikšu godīgi, ka šobrīd, kad jau tuvojas gads, kopš Covid-19 ierašanās Latvijā, sāk parādīties lielāks nogurums no attālinātā darba, motivācijas trūkums ne tikai audzēkņiem, bet reizēm arī mums – pedagogiem. Skaidrs ir tas, ka sekas būs jūtamas, jo instrumentu spēli, kolektīvo muzicēšanu un muzikalitāti nevar mācīt un attīstīt attālināti. Šobrīd tas ir tāds plāksteris, lai izdzīvotu. Ļoti gaidām un ceram uz drīzu atgriešanos normālā dzīvē, kur ir daudz koncertu, emocijas un prieka par mūziku!

I.N.: Kā arvien, interviju noslēdzot – kādi nākotnes plāni: Tev pašai, skolai?

A.Z.: Ak, mani un skolas plāni... šobrīd vēlos tik daudz, lai tikai atgriežas dzīve, kurā ir iespējams būt ar cilvēkiem, kurā ir dzīvas sarunas, sajūtas.

Bet mans lielais sapnis, kuru sapņoju no laika uz laiku, ir atgriezties Austrālijā, bet šoreiz kopā ar savu ģimeni. Laiks, ko pavadīju Adelaidē, Melburnā un Sidnejā ir neaizmirstams. Toreiz Sidnejā nosvinēju savu 33. dzimšanas dienu un to katru gadu atceros, kā kaut ko ļoti skaistu un brīnumainu.

Man ir ļoti liels prieks par latviešiem Austrālijā, par latvietības stiprināšanu un noturēšanu. Atceros, ka mani pārsteidza tas, ka esot prom no Latvijas – Austrālijā – kopā ar latviešiem es piedzīvoju daudz lielāku patriotismu, nekā esot šeit uz vietas.

Ļoti, ļoti gribas satikt savus mīļos Austrālijā! Ceru, ka visiem viss ir labi un kādu dienu mēs tiksimies!

I.N.: Liels paldies Tev par interviju. Turamies veseli! Uz tikšanos kādu dienu Austrālijā! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com