Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Baltā zaķa noslēpumainā identitāte

Nenopietni nopietns ziņojums tiem, kas bauda karsto saulīti!

Laikraksts Latvietis Nr. 638, 2021. g. 24. febr.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Baltais zaķis. FOTO Velga Vītola.

Viens no cēlākajiem baltajiem zaķiem Limbažu pilsētā. FOTO Anita Mellupe.

Dabas pārvalde iesaka pārvietoties klusām, tad gadīsies ieraudzīt arī zaķi! FOTO Anita Mellupe.

„Zaķu pētniece“ Anita Mellupe Vidrižos, arī vienā skaistā dienā – 7. februārī. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Pilnīgi nesagatavotu mani pārsteidza vēstījums – par Latvijas šā – 2021. gada dzīvnieku nominēts baltais zaķis. (Tā nebija viltus ziņa, bet zibziņa gan – virsrakstā pelēkais zaķis intrigas dēļ bija noīsināts, nominēti un atzīti bija abu sugu garauši.)

Steigā aptaujājusi paziņas un draugus, ieguvu gaužām mazu ticamības procentu, ka tāds baltais zaķis (Lepus timidus) vispār būtu sastapts. Fakts darīja mani ļoti tramīgu – vai tik nebriest kārtējais korupcijas skandāls?! Nelīdzēja Dabas muzeja zooloģes mierinājums, ka šī suga Latvijā dzīvojot kopš ledus laikmeta, ledus laikmeta cilvēkus man nointervēt nepalaimējās. Pelēkais zaķis (Lepus europaeus) Latvijā dzīvojot kopš 17. gadsimta, kad ar lauksaimniecības attīstību paplašinājās atklātas ainavas.

Manai paaudzei skolā mācīja – pelēkais zaķis gluži vienkārši ziemā nomaina spalvu, bet viscaurgad baltais sastopams labi ja trušu būrī... Mierīgi dzīvot tālāk vecajā informācijas burbulī nav manā dabā. Ar steigu bija jātiek galā ar baltā zaķa identitātes noskaidrošanu. Dzīvu zaķi nebija cerību atrast pat internetā un Imanta Ziedoņa Baltajā pasakā. Tālab sniegainā februāra rītā, maskēšanās nolūkā apvilkusi baltu kažociņu, devos biosfērā ārpus pilsētas. Rīts bija neprātīgi skaists, viegls vējiņš meta sejā sarmas dimantus un visi – pat sīkākie un slinkākie žagariņi – sudrabiņu vizināja. Tieši atsauce uz tautas gara mantām iegrozīja manu galvu pareizajā virzienā. Piepūlējos no atmiņas izcelt vismaz daļu tā, ko tiku cēlusi priekšā mazmeitiņām (kad viņām biju lielāka autoritāte nekā Google).

Tātad – izejot zaķu foto medībās – uzmanību centos pievērst vairākiem faktoriem. Pirmkārt, zaķa pārvietošanās ātrums var pat pārsniegt spēkratiem apdzīvotās vietās atļauto. Otrkārt, zaķa redzesleņķis ir neticami plats, tas atļauj veikt krasus un negaidītus pagriezienus. Treškārt, zaķi pie vajadzības mēdz arī peldēt un pērties (lūk, atslēgas vārds Zaķīšu pirtiņai!). Diemžēl nekur nemanīju pat zaķa pēdas, kuras ir vienas no visvieglāk atpazīstamajām sniega grāmatā.

Mūsu tautas mitoloģiskā pasaka liecina, ka zaķa pēdu dizainā iejaukti abi Pasaules radītāji. Dievs par zirgu lietojis Zaķi, bet Velna transporta līdzeklis bijis Zirgs. Dievs novērtējis dzinēju tilpuma priekšrocības un ar viltu – kas tik netiek darīts jaudīgāka spēkrata vārdā – Zaķi iemainījis pret Zirgu. Jau pirmās darbdienas beigās Velns kļūmīgo maiņu aptvēris un palaidis Zaķi ganos, katram gadījumam jaunā īpašuma kājas sapīdams ar zirga pinekļiem. Zaķis – pa taisno mežā iekšā un tā ar sapītām kājām lec joprojām!

Vēl konkrētāk, – pelēkais zaķis pārvietojas ar garākiem lēcieniem, pakaļkājas izsviežot tālāk uz priekšu par priekškājām nekā baltais zaķis. Pie labākās gribas nespēju uzmeklēt arī nevienu taisnu grāvi, kura galos varētu tupēt pa ezim, bet distanci – ar vēlmi ezi noskriet – vairākkārt atkārtotu lētticīgais, bet prēmiju alkstošais zaķis. (Šis sporta veids pieder pie vasaras disciplīnām.) Zīlīte svilpoja, kovārņi un vārnas čakli lidinājās, dzenis kala savu kaļamo, bet zaķu – neviena un nekāda!... Kad dienas apžilbinošajā skaistuma priekšā manas iespējas balto zaķi saskatīt saruka arvien niecīgākas, posos atpakaļ uz pilsētu.

Zaķiem mūsu tautas daiļradē veltīts daudz pasaku, dažreiz gudrībā vinnē viņi, dažreiz – viņus. Arī mani zaķi savā veidā apveda ap stūri. Savā dzīvesvietā atgriezusies, pastkastītē atradu Limbažu Novada Ziņas ar info, ka zaķi sastopami sniega skulptūru akcijā Noķer ziemu Limbažos! Tālab ar steigu apskrēju mazpilsētu un pašā centrā sameklēju vienu no izcilākajiem eksemplāriem – tupošu uz ledus alas (grotas) un cēli dodot vadošus norādījumus diviem pusauga lācēniem un ezim.

Mājās, drošs paliek nedrošs, uzreiz atvēru Pētera Šmita Etnogrāfisko rakstu krājuma nodaļu Par izmirušiem Baltijas zvēriem.* Tiem, kurus citāti nogurdinu, iegūto atziņu varu atklāt nekavējoties – personisko datu aizsardzībā baltais zaķis ir uzkrājis vērā ņemamu vēsturisku pieredzi.

Vecākā rakstu liecība par Baltijas zvēru bagātību ir laikam kāds aizrādījums Rusova chronikā (1584.g.), kur lasām: „Baltija ir līdzena zeme, kur atrodas daudz purvu, mežu, krūmu un tuksnešu... Tur arī ir liela medības bagātība no briežiem, zaķiem stirnām un visādiem meža putniem, kurus arī visi zemnieki var ķert un pārdot, bez kāda aizlieguma jeb kavēkļa.“

Vairāk ziņas par šiem zvēriem sniedz Dionizijs Fabricijs 26 gadus vēlāku. Viņš raksta: „Biežāki ir brieži, bet maz ir stirnu lielā pulka vilku dēļ, kuri tās iznīcina. Dažās vietās ir liels daudzums meža cūku, tā kā daudz reiz redz viņu barus. Bebri, ūdri un lūši nav reti, tāpat kā caunes un lapsas. Ir liels vairums zaķu, kuri ir divējādi: vienu pa ziemu paliek balti kā sniegs, otri ir vienādi pelēki; balto ir vairāk.“

„Ziņas mums sniedz J. G. Rehehūzens savā latviešu valodas mācībā no 1644. gada, kur viņš runā par medību un zveju. Pievedīsim tos vārdus pārlabotā* valodā un rakstībā: „Mednieks ar suņiems **, laid tie ir kurti eder kvekšķi, iet mežā, dzen visādus zvērus, briežus, sirnas (t.i. stirnas), meža cūkas, lāčus, vilkus, lūšus, caunes, lapsas, zaiķus, vāveres, ūdrus, bebrus. Putninieks šaun eder dabū medņus, rubeņus, irbes, strazdus ar auklāms, sprostiems, valgiems.“

Paviršākas izklausās C. Kelcha ziņas no 1695. gada: „Pēc tādas mežu nodedzināšanas ... daži veci saimnieki pat domā, ka arī putni un parastie medību zvēri esot gājuši mazumā. Tomēr zeme vēl ir tik bagāta, ka par vienu dālderi dažās vietās pārdod sešpadsmit zaķus (kuri ziemā ir visi balti).“

„Drošākas ziņas par Baltijas zvēriem pasniedz mums tik vēl A. V. Hūpelis no 18. gadu simteņa otras puses. Materiālus viņam esot devis kāds J. B. Fišers, kas bijis pazīstamā Linē skolnieks. Hūpelis stāsta, ka visvairāk tiekot medīti brieži, lāči un zaķi, bet vilki netiekot pietiekami vajāti. (..) Zaķus viņš pazīst baltos un pelēkos. Baltie esot īstie vietējie zaķi, drusku mazāki pēc auguma, nekā pelēkie. Pēdējo, kuri tiekot pat leišiem (Litauer) saukti, esot gandrīz tikpat daudz kā balto.(..) Igaunijā viņi esot retāki nekā Vidzemē.“

„Šī hipotēze saskan arī ar jaunāko zoologu pētījumiem. Baltais zaķis esot īsts meža zvērs un ieņēmis senāk visus Eiropas ziemeļu daļas mežus. Pelēkais turpretī mīlot laukus un būšot cēlies no stepēm tālāku uz dienvidiem. Esot novērots, ka pēc mežu izciršanas pelēkais daudz vietās ienākot baltā vietā.“

Skaisti citāti! Kā par brīnumu – Pēteris Šmits šajā rakstā spiests atzīt: kuri baltie un kuri pelēkie – tas grūti noteicams. Tikai divas dziesmiņas īpaši piemin litauri jeb pelēko zaķi.

Tauri, lauri, litaurīti,
Kam gulēji saulītē?
Saule lēca, rasa bira,
Suņi pēdu nepazina. (2318)

Auru, kriku, litaurīti,
Kam gulēji silienā? (30493 v)

Sagatavojusies rakstiņam pielikt punktu un pie reizes pažēloties, ka gada dzīvnieks no fotosesijas izvairījies, saņēmu ideju no Austrālijas, no jūsu pašu redaktores – lai tak sazinoties ar Velgu Vītolu! Tā arī izdarīju. Lūk, lāču Velgas stāsts par situāciju Līgatnē: „Jancis ir baltais zaķis. Pelēko, ar kuru neilgu laiku abi dzīvoja atsevišķā voljeriņā, sauc Ūsa! Šobrīd abi dzīvo lielā teritorijā kopā ar vēl vairākiem pelēkiem zaķiem un trim stirnu meitenēm. Sadzīvo labi. Barojas ar voljerā augošo zāli, visa kompānija tiek piebarota ar blīgznu zariem, ziemā – sausām blīgznu slotiņām, sagrieztu sulīgo barību (burkāni, bietes, āboli, kāposti, kartupeļi), lapainu sienu, kā arī cauru gadu ar trušu un kazu (stirnām domāto, bet zaķi arī to fenderē uz nebēdu) kombikormu.

Man dzīvē satikties ar balto zaķi nācies samērā daudz, bet tas saistās ar bērnību un jaunību. Pat pirmā iesauka man dzīvē bija – Baltā pūciņa. Jau strādājot Līgatnē pie zvēriem, bija laiks, kad biju par audžumammu reizē 4 zaķēniem, no kuriem divi bija pelēkie un divi baltie zaķi. Piedzīvojumu bija daudz, zaķēni kolektīvi darīja palaidnības, no kurām efektīgākā laikam bija telefona kabeļa sagraušana. Bet līdz ar to varēju novērot, kā atšķiras šīs abas zaķu sugas un vēlāk tikt pie interesantām bildēm.

Šobrīd Līgatnes dabas takās zaķi ir labi apskatāmi, un kā jau minēju, viņi dzīvo kopā vienā teritorijā – vairāki pelēkie zaķi, trīs stirnas un Jancis, kurš ir baltais zaķis! Jancim tās pelēko zaķi aktivitātes (pavasara kāzu laiks) krīt uz nerviem, un viņš labprātāk uzturas ciešā stirnu tuvumā. Un, jā, joprojām ik pa brīdim kāds apmeklētājs brīnās, kāpēc tie pelēkie nav palikuši balti, kas ar viņiem „nav kārtībā“?

Vēl jau sabiedrībā valda arī tāds mīts, ka zaķēnus baro „jebkura garām skrienoša zaķene“, tā ka paņemt mazu zaķēnu, „paspēlēties“ un vēlāk nolikt kaut kur citur, ir pilnīgi normāli...

Bet arī tas jau nav viss...!“

Tā kā 12. februārī sākās Jaunais gads pēc ķīniešu kalendāra un debesīs varēja redzēt īpaši spožu Mēnesi, nevarēju neaizlikt kādu labu vārdu par Āzijas garaušiem. Pareizāk, par tādu zvēru kā Mēneszaķis. Stāstīšu meitas Zanes Mellupes tulkojumā*** un savā interpretācijā: „Reiz dzīvoja vīrs un sieva, viņiem tika dāvāta iespēja palikt nemirstīgiem. Taču sieva, vīru mājās gaidīdama, abas burvju zāļu lodītes apēda pati. Līdz ar to, pārkāpusi mājas slieksni, viņa uzreiz tika uzrauta uz debesīs. Pakaļ metās vīra melnais medību suns un steigā norija Mēnesi, uz kuras jau atradās sieviete... Lai gan Mēness ar valdnieka gādību un gudrību no suņa rīkles tika atspļauts atpakaļ, sieva palika turpat un kopā ar Mēneszaķi mala nemirstības zāles. (Zaķis tur jau bija gadījies priekšā.) Tā nu mēness kalendāra astotā mēneša piecpadsmitajā dienā tiek svinēti Rudensvidus svētki – par godu visspožākajai mēnesnīcai cilvēki lūkojas uz Mēnesi, ēd pilnmēness formā ceptus pildītus cepumus un, protams, stāsta pasakas.“

Tā kā arī anglosakšu pavasara dieviete Ēostre saistīta ar zaķi, šis dzīvnieks kļuvis par Pavasara saulgriežu jeb Lieldienu simbolu. Un tā jau atkal ir cita pasaka.

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“

* Grāmata izdota Rīgā, A. Gulbja apgādā 1923. gadā.

** Šajā tekstā speciāli esmu izcēlusi īpatnēji rakstītos – garšīgos – vārdus, lai lasītājs nenodomātu, ka tās ir drukas kļūdiņas!

*** „Ķīniešu mīti un leģendas” (Likteņstāsti, 2005)



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com