Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Februāris 2021.

Lai veselība un darbīgums!

Laikraksts Latvietis Nr. 638, 2021. g. 24. febr.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tas mums visvairāk šobrīd vajadzīgs, vai ne? Jo tik daudz mājās sēžot, neviļus apslinksti, atslābinies, zaudē formu visos veidos, ne tikai frizūru. Brīžiem liekas, ka visi sevis uzprišināšanas varianti jau izsmelti, neizturami gribas cilvēkus, ar telefona saziņu izmisīgi vairs nepietiek. Neatceros, ka jebkad agrāk man tā būtu gribējies sastapt draugus, redzēt viņu sejas izteiksmi un runāties, runāties, runāties bez jebkādas tehnikas starpniecības. Cieši jātic, ka tas būs, nu, būs pavisam drīz, lai gan dažāda ranga eksperti ik pa laikam ieminas, ka no kovida tik drīz vaļā netiksim, jāmācās ar to sadzīvot. Biedējoši.

Esmu slima jau mēnesi. Nē, tas nav kroņvīruss, vismaz tam cieši ticu. Esmu noņēmusies pa sniegu līdz bronhītam un nepatīkamam kāsam. Slikti, protams, bet laiku pa laikam katram taču ar kādu saaukstēšanos jātiek galā. Kad klepus sāka mocīt pārlieku, zvanīju savam ģimenes ārstam. Vispirms jāuztaisa kovidtests, tikai tad viņš mani varēšot pieņemt. Zvanu uz norādīto telefonu, piesakos. Ogres laboratorijā man jāierodas pēc divām dienām un precīzi sarunātajā laikā. Sapriecājos, ka nu būs piedzīvojums. Bet nekā. Atradu norādīto adresi. Durvis ciet. Apjukusi paraustīju tās un jau prātoju, ko nu. Noskrapstēja atslēga un sapakojusies darbiniece mani ielaida priekštelpā, tad kabinetā. Parādiet pasi, nevelciet nost mēteli! Un viņa jau bija klāt ar garu kociņu, kuru ieslidināja manā rīklē, pēc tam ar citu nāsīs un – viss, varat iet. Atbilde būs rīt no rīta jūsu doktorātā, ja gribat, arī e-pastā. Nākamajā rītā man jau zvanīja no doktorāta, ka kovida man neesot, varot nākt pie daktera.

Doktorāts tukšs kā izmiris. Parasti te gandrīz pie katrām durvīm kāds sēž un gaida, staigā māsiņas, durvis paver ārsti, vārdu sakot, virmo dzīvība un visapkārt ir kustība. Tagad nekā. Nedabīgi kluss. Noģērbju virsdrēbes un palūkojos pulkstenī: tieši mans laiks. Paveras durvis, tajās dakteris aicina mani ienākt. Viss notiek kaut kā svētsvinīgi. Apliecinu, ka nu jau trakums ir pāri, kāss gan vēl ir, bet ne temperatūras, ne citu sliktumu man nav, esmu tikusi galā ar veco, labo sinepju plāksteru un zāļu tēju palīdzību. Dakteris mani rūpīgi izklausās, piekrīt, ka tas ir bronhīts, bet, ja jau labāk, tad ko ta' vairs, un iesaka padzert arī vitamīnus. Ja nu divu nedēļu laikā klepus nepāriet, tad gan jānāk vēlreiz un kovidtests arī būs jātaisa, jo tas jaunais vīruss ir viltīgs, visādi var būt, tam ir dažādi izpausmes veidi, katrs organisms var reaģēt atšķirīgi... Jā, protams, kovids tagad galvenais, ko es te ar saviem niekiem, gluži neērti. Steidzos prom un turpinu mājās ārstēties pēc savas saprašanas. Kāss mazinās, tiešām, bet tomēr vēl ir, tāpēc no mājas nekustu, lai nebiedētu cilvēkus.

Nekad agrāk neesmu tik daudz skatījusies televizoru. Kanālu vesels lērums, bet to programmas ir pārsteidzošas. Vislielākā nepatika man ir pret sarunu šoviem. Sēž bariņš labi koptu dāmu un iestudēti stīvi pārspriež attiecības. Vispārīgas. Lai gan man liekas, ka vispārīgu attiecību nav. Tās vienmēr ir ļoti konkrētas, kuras nekad līdz galam nevar izprast, nezinot priekšvēsturi, kontekstu utt. Manas antenas nespēj pieslēgties. Ir vēl citādi šovi ar neveiklām situācijām un smiekliem fonā, it kā norādot, kur te jāsmejas. Sabiedrība barojas apsmejot? Vai tā audzē pašapziņu, jo pats tur nav un par viņu tā nesmejas? Nesaprotu un steidzos pārslēgt kanālu.

Tomēr ik pa laikam TV uzduros īstām pērlēm. Dokumentālā filma Grēta par vides aktīvisti Grētu Tūnbergu (pēc citiem tulkojumiem Tūnberju) mani satricināja līdz sirds dziļumiem. Nez kādēļ biju pārliecināta, ka zviedru skolniece ir tikai instruments kādās rokās, lai aktivizētu cīņu pret klimata pārmaiņām pasaulē. Filma mani pārliecināja, cik ļoti kļūdos. Šī ar Aspergera sindromu slimā meitene ir unikāla personība, kura tiešām spējusi uzrunāt pasauli, aizraut sev līdzi citus jauniešus neskaitāmās valstīs, saniknot politisko eliti un it visiem likt aizdomāties par vidi, kurā dzīvojam, par planētu, kas ir mūsu atbildība. Grēta patiešām šo atbildību jūt vispārākajā pakāpē. Apbrīnojama ir Grētas vecāku bezgalīgā pacietība, izturība un neatlaidība, rūpējoties par meitenes garīgo līdzsvaru un fizisko veselību, kas nav vienkārši, jo jauniete ir ļoti stūrgalvīga, neparasti mērķtiecīga un apņēmīgi iet savu ceļu, neskatoties ne uz ko.

Cilvēks ir vislielākais brīnums šajā pasaulē. Par to pārliecinājos vēl vienā dokumentālajā filmā Pašportrets. Norvēģu māksliniece Lēne Marīe Fosene ir jau kopš bērnības smagi slima ar anoreksiju un kopā ar saviem vecākiem ik dienu cīnās par izdzīvošanu. Lielākais prieks un mierinājums viņas dzīvē ir fotografēšana. Un atklājas, ka jaunā sieviete ir neparasti talantīga fotogrāfe. Speciālisti atzīst, ka viņa ir viena no izcilākajām šajā nozarē. Viņas fotografētie cilvēku portreti satricina visprasīgākās starptautiskās izstāžu zāles. Taču iespaidīgākie ir Lēnes pašportreti – ar nāves elpu, sajūtamu sāpju dvesmu, līdz galam godīgi un neparasti atklāti. Cilvēki, šīs fotogrāfijas apskatot, raud. Un arī es nevaru valdīties, tik neiedomājama ir šī Lēnes patiesība.

Saskaties kaut ko tādu, un tad sīkie kašķi, kas burbuļo Latvijas publiskajā telpā, liekas tik nožēlojami un sīki. Nu, izveidoja to Vakcinēšanas biroju, viņu aicinājums pieteikties uz vakcinēšanu uzkarināja internetu uz divām dienām. Vai tad to nevarēja paredzēt!? Smieklīgi. Un ko dod visādi biroji, ja nav pašu vakcīnu? Arī smieklīgi, vismaz tā sev to cenšos iestāstīt, lai nebūtu tik rūgti. Šodien saņēmu savā vacapā smiekliņu par to: „Štrunts par manavakcina.lv, 5% vien pieteikušies, bet ka tik nenobrūk viss LV internets, kad palaidīs manafrizura.lv”... Tas tāpēc, ka sociālie tīkli jau labu laiku vārās skaistumkopšanas pakalpojumu nepieejamības dēļ. Ministri un deputāti TV ekrānā rēgojas eleganti safrizēti, labklājības ministre pat ar izteiksmīgiem liekajiem nagiem, kurus nu ir iemesls pazobot. Starp citu, Vaira Vīķe-Freiberga gan ar gludu sasuku, kas izraisa tikai cieņu. Atbrauc Igaunijas ārlietu ministre Eva Marija Līmetsa un arī viņu ekrānā redzam bez kādas parādes frizūras. Tie ir sīkumi, tomēr liecina par mūsu sabiedrības dubultajiem standartiem. Bet ko nu, šajā visā pat negribas iedziļināties. Lai noskrien putas, lai potglābes birojs, kā tas jau iesaukts, beidzot ieskrienas, vakcinēšanās ieiet kaut jel kādās sliedēs, un tad es arī painteresēšos, kur var saņemt savu poti.

Labāk izstāstīšu jums par vēl vienu izcilu grāmatu – Alesandro Bariko Spēle, tulkojusi Dace Meiere. Šo gudro itāļu rakstnieku jau esmu ievērojusi (romāni Okeāns jūra, Zīds), tomēr šī grāmata mani patiešām pārsteidza un ilgi pēc tam neatlaida. Šoreiz tas nav romāns, bet gan eseja par tehnoloģisko revolūciju. Kas tā tāda, kad, kāpēc un kur sākās, kā attīstījās un turpinās, kādas iespējas tā mums paver un kādas problēmas rada. Visi fakti ir tepat atrodami, bet nevienam vēl nav ienācis prātā tos tā apkopot un salikt pa plauktiņiem. Pieņemu, ka tā ir Bariko versija, varbūt kādam varētu būt vēl cita, savādāka. Bet pēkšņi man tik daudz kas kļūst skaidrs, saprotams. Un tik daudz ko gribas papildus izzināt, paanalizēt. Bariko panāk līdzdomāšanu un tādu kā līdzpētīšanu. Pa vidu viņš iedzer aliņu, es savu zāļu tēju un ejam tālāk, pie secinājumiem, man liekas, jau nonākam abi kopā. Vienreizīga grāmata!

Turamies! Stiprinājumu meklējam rakstos, tā taču ir tik nenovecojoša patiesība.

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē 2021. gada 19. februārī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com