Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Skumjš stāsts par pilsētu un tās parkiem

Laikraksts Latvietis Nr. 639, 2021. g. 3. martā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Jelgavas parki stāsta“ vāks.

Inese Deksne. „Jelgavas parki stāsta“. Māksliniece Daiga Brinkmane, vāka foto autore Dzintra Žvagiņa. Jelgava: Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, 2020. 207 lpp.

Beidzot stāstījumu par Jelgavas parku likteņiem, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja galvenā speciāliste vēsturniece Inese Deksne secina: „Diemžēl, parks nevar būt tikai neitrāls vēstures vērotājs, tas tiek ierauts notikumu virpulī, iegūstot vai biežāk tomēr zaudējot daļu sava trauslā skaistuma, jo kari, varas un īpašnieku maiņa nesaudzē nevienu un neko.“ Viņai taisnība – ikvienam karam, jebkurai varai un pat daudziem īpašniekiem neinteresē pagātnes saglabāšana, tie nerēķinās ne ar ko, tik izsludina savus likumus, kuri nav apgāžami.

Jāteic, ne tikai parks nevar būt neitrāls vēstures vērotājs, bet arīdzan lasītājs, iedziļinoties tekstā, kļūst emocionāls un pamudina atmiņām kā burvīgam ziedam uzplaukt gan no personīgi piedzīvotā, gan arīdzan no dzimtas leģendām. Tā tas bija ar mani. Pilsētā vai tās tuvumā dzīvojuši mani senči no mātes un tēva puses, arī pats nu jau kādus 50 gadus še dzīvoju, tādēļ vēl jo vairāk šī grāmata mani mudināja rūpīgi izlasīt un izsekot stāstījumam. Šķita, ka stāsts par parkiem kaut kādā mērā iespaidojis arīdzan manu būšanu zem šīs saules.

Tomēr jāpiebilst, ka jaunais pētījums nav publikācija par visas pilsētas vēsturi vairāk nekā 550 gadu garumā, bet tikai detalizēts izklāsts par mazāk pētītu pilsētas telpas nozari – par parkiem. Tiem nav gara vēsture, kaut arī pirmie parki radušies Senajā Romā, bet Latvijā pirmais iekārots 1711. gadā, kad pēc Pētera I pavēles tika izveidots Forburgas dārzs holandiešu stilā, kas tagad pazīstams kā Ķeizardārzs jeb Viestura dārzs Rīgā.

Kurzemē 19. gs. pēc Vakareiropas parauga modē nāca tā saucamie Skumīgie izpriecu mežiņi, ko veidoja vecu medību parku vietā. Kā zināms, lielu iespaidu parku veidošanā bija Rīgas dārzu un parku direktoram G. Kufaltam, kurš ieteica radīt lielus parkus ar celiņiem izjādēm, spēļu un rotaļu laukumiem, ar dekoratīviem apstādījumiem. Pēc viņa ieteikuma arīdzan kapi iekārtojami kā parki.

Būdama Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsēta, kurā dzīvoja liels skaits vācu pilsētnieku, tostarp dižciltīgi ļaudis, kuri bieži viesojās Vācijā un citās Eiropas zemēs, arī Jelgava ātri vien sekoja jaunajai modei un tapa īpaši stūrīši, lai padarītu šo atpūtu (dabā) civilizētāku. Iespējams, kā domā I. Deksne, 17.-18. gs. Valdekas pils vietā atradās medību dārzs. Hercoga Jēkaba laikā senajā Mītavā bija Lielais un Mazais hercoga dārzs, kuru varēja apmeklēt tikai dižciltīgie.

Tālāk autore izsekojusi dārzu un parku vēsturei, sākot no vissenāk rodamām ziņām līdz mūsdienām. Vispirms viņa pievēršas dārziem, kuri vairs nepastāv, piemēram, Vācu amatnieku biedrības dārzam, kur atradās estrāde, kur sniegtos koncertus apraksta Elmārs Zemovičs grāmatā Koncertdzīve Jelgavā. 1920-1940, ko izdeva Laika grāmata. Dārzā bija iecienīta kafejnīca, kur pulcējās Jelgavas jaunatne, starp citu, te bieži viesojās Margarita Kovaļevska, par ko viņa vēsta savos atmiņu romānos.

Kopš manas bērnības palicis atmiņā ģimenes stāsts par Langervaldes parku, kas 20.gs. 20.-30. gados bijusi iecienīta zaļumbaļļu vieta. Te bijis gan krogs, gan lapenes, gan galdi un estrāde. Kā es uzzināju šajā grāmatā, 1928. gadā parkā ierīkoja un atklāja vasaras paviljonu, restorānu un deju grīdu. Ballēs spēlēja pūtēju orķestri. Kādā no šādiem vakariem uzstājās misiņgrauzēji no Līvbērzes, kurā trompeti spēlēja arīdzan mans tolaik jaunais tēvs no Ģibeikām. Spēlmaņi iemanījās arīdzan padejot ar jelgavniecēm. Tā viņš iepazinās ar manu māti, ar kuru, 1931. gada 7. martā salaulājušies Annas baznīcā, aizveda uz dzimtas mājām.

Bija patīkami izlasīt un precizēt, ka Zorgenfreijas restorānu pretī Valdekas pilij pēc 1839. gada to sāka nomāt Andrievs Alunāns, dzejnieka Jura Alunāna tēvs un teātra tēva Ādolfa Alunāna vectēvs.

Pēc II pasaules kara, kad visu Jelgavā noteica okupācijas vara, gan Langervaldes, gan Grēbnera parks un citi zaudēja bijušo spožumu, bieži tika aizmirsti, aizauga un nīka, līdz kā Saulcerīti Stikla kalnā atmodināja 21. gadsimtā, kad iedvesa tiem jaunu dzīvību.

Vēsturniece I. Deksne rūpīgi, pat skrupulozi izseko mūsdienu parku vēsturei. Viņa izdibinājusi garo tagadējā Raiņa parka vēsturi, kas pieredzējis gan uzplaukumu, gan norietu, un tagad gaida rekonstrukciju.

Skumji lasīt par Ādolfa Alunāna parku, kas kopš 18.gs. sākuma bija kapsēta. Tajā bijusi kapliča, kuru 1845. gadā nojauca un uzcēla Sv. Jāņa baznīcu, kas aprūpēja arī šos kapus. Grāmatas autore izpētījusi, ka jau 1927. gadā pilsētas valde plānoja šo kapsētu pārvērst par parku, bet tālāk par lēmumu netika. Toties viss atrisinājās pēc II pasaules kara, kad okupācijas vara izdzina cauri kapsētai ne tikai Pasta ielas turpinājumu, bet arī pašus kapus nolīdzināja. Ādolfa Alunāna kapa piemineklim, paldies Dievam, klāt nepieķērās, un tas palika. Taču kapsētā tāpat bija apglabāta Raiņa vecākā māsa Līze, komponists un diriģents Atis Kauliņš, mākslinieks V. Z. Stefenhāgens, pirmās atmodas darbinieks Māteru Juris. Tādā pašā veidā nolīdzināja Ādolfa Alunāna meitas aktrises Elzas, viņas agri mirušā dēla Oļģerta, tēva Pētera un tēvabrāļa grāmatizdevēja Indriķa Alunāna atdusas vietas. Pieminekļi tika vardarbīgi nolauzti un izmantoti dažādās būvēs, kā autore min, arī kinoteātra Zemgale pamatos, kāpnēs un citās vietās.

Grāmatu brīžiem ir ļoti skumji lasīt par to, kas noticis ne tikai ar parkiem, bet pastarpināti ar pašu pilsētu laika ritējumā. Gribas jau cerēt, ka turpmāk tas neatkārtosies. Bet vai cilvēki mācās no vēstures? Šaubos. Taču, kā saka paruna, cerība mirst pēdīgā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com