Iz vēstures

Andrejs Eglītis ieradās Kanberā 1956. gada 27. februārī vienos dienā no Sidnejas tik ļoti noguris un negulējis, ka pirmais, ko viņš izteicās bija: „Pašreiz es jūtos gan kā svētais moceklis.“ Sidnejieši bija jūsmojuši, vadājuši viņu arī visu nakti no vienas vietas uz otru, bet neviens no visiem nebija iedomājies, ka dzejnieks ir tikai cilvēks vien, kuram braucot tādā tempā caur Austrāliju, vajaga arī mazliet atpūtas, un ka viņam jābrauc tālāk vēl pie citiem latviešiem.

Kanberieši atlika savas nodomātās izdarības. Nolika A. Eglīti dārzā klētiņā, kur saules puķes aug aiz loga un melnā šūpaste zarā čivina... lai viņš atpūšas. Un pūķis tika nolikts pie durvīm, kas nelaida neviena klāt, ne draugus, kas bija atbraukuši no Sidnejas, ne arī citu. „Šeit es varētu labi strādāt,“ teica dzejnieks.

A. Eglīša vakars notika Anatomijas institūta svinīgajā zālē. Dzejniekam braucot uz vakaru, no kalna malas bija izlīdis košs mēness, par ko dzejniekam bija savs prieks. Mazas tautu meitas, kas puķes bija plūkušas savos dārzos, sagaidīja dzejnieku pie ieejas. Un te mēs, kanberieši, varam lepoties ar lielu apmeklētāju skaitu – ap 80%.

Šai vakarā A. Eglīša viss teiktais bija tik dziļš un patiess, ka neviens klausītājs nepalika neaizkustināts līdz pamatiem. Tur bija norādījums uz lielu kopīgo darbu. Un arī dzejas skaistums.

Mēs, Austrālijas latvieši, varam teikt ka esam atsaucīgi došanā un arī latviski padejojām. Bet Zviedrijas latviešu priekšā, kuri mums jau Vācijā daudziem palīdzēja un tagad tik liela mērogā palīdz Dzimtenē palikušajiem lielajā postā esam vēl tālu iepakaļ.

Nobeigumā dzejnieks saņēma grāmatu par Kanberu ar vakara apmeklētāju parakstiem, lai mēs nebūtu tikai egoistiski autogrāfu prasītāji vien.

Kāda sprigana tautiete jūsmīgi pateicās A. Eglītim par viņa dzejām, kas viņai ļoti patīkot, jo esot modernas. „Ir tāds kā sajaukums no pavisam vecā – bībeles un jaunākā,“ smaidīdams atbildēja dzejnieks.

Nobeigumā visi pakavējās pie kopīgas tējas.

Parunājoties ar tautiešiem, A. Eglītim bija arī siltāki vārdi, ko pateikt divām vecākām māmuļām.

Lai pažēloti A. Eglīti no lieliem puķu kalniem, ar ko viņš ticis apbērt citās pilsētās, no Kanberas aizbraucot, viņš paņēma līdzi tikai  – vienu saulespuķes ziedu.

Kaut mums būtu vairāk latviešu, as tāpat kā Andrejs Eglītis, varētu teikt:

„Man savas dzīvības, ne nāves nav,–
Ir tikai visas tautas.“

L.
1956. gada 29. februārī