Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Alvis Hermanis radījis kārtējo ažiotāžu, izklāstīdams savus septiņus ētiskās uzvedības noteikumus viņa vadītajā Jaunā Rīgas teātra (JRT) darbiniekiem un skatītājiem. Pirmais no tiem raksturo arī visus pārējos: „Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem“.

Protams, šīs tēzes izsauca pretreakciju; pirmā un redzamākā būdama kinorežisore un publiciste Alise Zariņa. Viņa aizrādīja: „Vārda brīvība nenozīmē to, ka tevi nevar kritizēt par taviem izteikumiem, kā arī vēl mazāk vārda brīvība nozīmē, ka tu drīksti liet samazgas virsū citiem un cerēt, ka tādējādi tu izpelnīsies cieņu, apbrīnu, puķes un aizkustinājuma asaras“.

Alvis Hermanis nepalika atbildi parādā, un savā Facebook kontā ievietoja skaidrojumu par savu manifestu. Un tad pēc vairākām stundām Hermaņa rakstītais tika dzēsts. Mistiski, bez paskaidrojuma. Viņa teksts jau bija pārtverts un publicēts citur, tāpēc viegli pārbaudīt, ka tur nav nekādas naidu runas vai faktu viltojumi.

Pazudušā rakstā Hermanis atzīstas, ka: „pārtraucām darba attiecības ar vienu režisoru (vīrieti), kurš nemācēja mēģināt izrādes, nepazemojot sievietes (aktrises). Kad tas atkārtojās jau trešo reizi, tad nolēmu, ka laikam pietiks.“ Nav skaidrs, vai sieviešu pazemošanai tika izmantota tikai JRT atļautā „runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem“, vai arī fiziskā ietekmēšana. Būtu interesanti šo noskaidrot.

Hermanis pareizi definē problēmu: „Nezinu, kuri te tagad tie liberāļi un kuri tie konservatori. Par tām definīcijām atkal varētu pastrīdēties.“ Skaļiem „konservatīviem“ tagad ir ierasts lamāt tos, kuri domā citādi, par „liberāļiem“, „komunistiem“, „liberastiem“, „perversijas atbalstītājiem“... utt., novelkot vienlīdzības zīme starp visiem „ienaidniekiem“. Tas jau sāk atgādināt vācu okupācijas laika propagandu, kas vilka vienlīdzības zīmi starp „žīdiem“ un boļševikiem.

Ir skaidrs, ka šodienas „dzēšanas kultūras“ dedzīgākie piekritēji nav nekādi liberāļi, bet kļūdaini iedomājas, ka var salāpīt pagātnes netaisnības ar acu aizsiešanu šodien. Gandrīz katru dienu atrod jaunus literatūras vai citu kultūras nozares darbus, kurus dzēst no tautas atmiņas. Paliek iespaids, ka veselais saprāts ir kļuvis par upuri fanātismam.

Interesanti, ka 2009. gada pētījums par politisko ideoloģiju un morālām vērtībām Amerikā* konstatēja, ka liberāļi mēdz būt līdzjūtīgāki bet konservatīvi laipnāki.

Mans jautājums – vai laipnība vēl arvien ir konservatīvo vērtība?

GN
2021. g. 10. martā

* https://individual.utoronto.ca/jacobhirsh/publications/Hirsh_DeYoung_Xu_Peterson_2010.pdf