|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 641, 2021. g. 17. martā
Konrad Marshall -
Kristīne Džekmene (Christine Jackman) un Pēteris Greste. FOTO Pauls Hariss (Paul Harris).
Šis raksts bija publicēts laikrakstā „Good Weekend“ 2021. gada 20. februārī. Laikrakstā „Latvietis“ tiek publicēts ar raksta autora Konrad Marshall atļauju. No angļu valodas tulkojis Ojārs Greste.
Pēc 13 mēnešiem cietumā Ēģiptē, notiesāts par saviem žurnālista ziņojumiem, ārzemju korespondents Pēteris Greste (55 gadi) tika atbrīvots 2015. gadā. Atgriežoties Austrālijā, viņš satika žurnālisti un rakstnieci Kristīni Džekmeni (Christine Jackman) (51 gadi), kas palīdzēja Pēterim palīdzēja atgriezties normālākā dzīvē.
Es satiku Kristīni apmēram 6 mēnešus pēc manas atbrīvošanas no cietuma Ēģiptē. Bija 2015. gads – traks laiks. Mani kolēģi vēl bija cietumā, un es ceļoju uz Ņujorku, Londonu un Parīzi, lobējot, lai viņi tiktu atbrīvoti. Man nebija māju, īsts dzīves virpulis.
Kristīne atrakstīja un jautāja, vai var man palīdzēt. Zināju, ka viņa bija kādreiz strādājusi kā politikas žurnāliste, bet neko citu par viņu nezināju. Es biju dzīvojis ārzemēs 26 gadus. Mēs satikāmies vienu vakaru Brisbanē uz glāzi vīna. Mums štimmēja tik labi, kā nemaz nebiju paredzējis.
Dažus mēnešus vēlāk viņa devās man līdzi uz Keniju, lai pavadītu tur Ziemassvētkus. Es uzsēdināju viņu mocim aizmugurē, un mēs uzbraucām pa Mount Kenya uz safari nometni. Viņai patīk žirafes, un, ieraudzījuši vienu krūmos, mēs dzināmies tai pakaļ, kas nebija prātīgi, bet man patika, ka viņa bija gatava tādam piedzīvojumam.
Man nebija pēctraumas stress (angl. post-traumatic stress disorder), bet tomēr bija grūtības, lai iedzīvotos jaunā savas dzīves posmā. Tikai tad, kad man dzīves ritms palēninājās, atmiņas par piedzīvojumu cietumā sāka atgriezties. Pēc tam, kad mani izlaida no cietuma un deportēja, Ēģiptes valdība man piesprieda jaunu cietuma sodu, kas nozīmēja, ka man bija bīstami ceļot uz valstīm, kurām bija izdošanas līgums ar Ēģipti. Es vairs nespēju strādāt, kā ārzemju žurnālists, un tas man ir ļoti pietrūcis. Kristīne saprata – viņas līdzjūtība ir apbrīnojama. Viņa palīdzēja man saprast, kā man vajadzētu mainīt darbu profilu un kļūt par mēdiju brīvības atbalstītāju un aizstāvi. Ja viņa nebūtu žurnāliste, viņa būtu kolosāla psihoterapeite.
Kā žurnālisti mēs abi esam atšķirīgi. Es nodarbojos ar radio un televīziju, Kristīne ir rakstniece. Viņai patīk rakstīt garākas formas rakstus, kur savukārt es esmu kā tāda lidojoša ziņojuma bite. Viņa ir izmisumā, kad es mēģinu diskutēt par Austrālijas politiku, bet ja mēs piedalāmies kādā viktorīnā, es pārspēju viņu.
Bilance starp darba un mājas pienākumiem mums svārstās, jo mūsu darbs ir neprognozējams. Mums nav izveidojušās nekādas rutīnas vai sistēmas, bet mēs apzinīgi pārrunājam notikušo, ja arī tas būtu tikai kurnēt par sūdīgu dienu, jo citādi var viegli pazust kontakts.
Kristīnei ir divi dēli no iepriekšējās laulības, un, man ienākot šajā vienībā, nav bijis viegli. Kad tu esi puika, kas meklē savu identitāti un dzīves mērķi, attiecības ar bioloģisko tēvu var būt grūtas, kur nu vēl ar autoritāti, kas nav tavs tēvs. Laimīgā kārtā, Kristīnes dēli neuzskata mani kā audžutēvu – es esmu Kristīnes partneris un man ar viņiem iet labi.
Kristīne cenšas samazināt visapkārt esošo dzīves skaļumu, bet tajā pat laikā vērīgi un apsēsti klausās ziņas. Pēdējais, ko viņa dara pirms gulētiešanas, noskatās televīzijas ziņas, kamēr birstē zobus, un tas mani padara vai traku, jo viņai ir grūtības gulēt. Tas ir ārprātīgs ieradums. No otras puses, nedēļas nogalē viņa labprāt paliek mājās lasīt grāmatu un ievilkt elpu, bet man tas ir ārkārtīgi grūti. Es gribu iziet, izklaidēties, kaut ko darīt.
Mana pieredze ar cilvēkiem, kas ir pavadījuši daudz laika kā kara korespondenti, ir tāda, ka viņi ir traki vai nu no sākuma, vai traki, kad beidz darbu, un to es pateicu Pēterim mūsu pirmajā randiņā. Es negribēju viņam prasīt par visu viņa pieredzi cietumā, bet viena lieta, kas man interesēja bija, kā viņš pārdzīvoja ieslodzījumu vieninieku kamerā. Viņš teica: „Tu droši vien neesi dzirdējusi par Vipassana meditāciju.“ Faktiski es biju gribējusi to izmēģināt jau pirms vairākus gadiem. Kad kameras durvis aizvērās, Pēteris atcerējās, ka viņam ir līdzekļi, kā to izturēt. Tagad mēs meditējam kopā.
Visi domāja, ka Pēteris būs traumēts pēc cietumā pavadītā laika, bet faktiski viņam bija vēl grūtāki piedzīvojumi kara frontē Somālijā, kur acu priekšā nošāva viņa producenti. Viņam tad bija jātiek galā ar triecienu viņa karjerā. Es varēju Pēterim palīdzēt, jo man arī bija jāsāk dzīve no jauna, kad es izšķīros; tas nozīmē, ka tev jātiek galā ar to, ka tava dzīve dažreiz nav tāda, kā biji iedomājies.
Pētera iepazīšanās ar maniem dēliem ir attīstījusies ar laiku. Pirmā gadā viņš daudz ceļoja, un tas palīdzēja viņu attiecībām lēnām izveidoties. Pēc tam man pašai bija smaga darba slodze, un viņš uzņēmās lielāku atbildību mājās. Palīdz tas, ka viņš ir apbrīnojami labs pavārs. Tomēr, neskatoties uz mūsu brīžiem trako mājas dzīvi, es dažreiz ieminos Pēterim: „Nu, Kairas cietums nemaz tik slikti neizskatās, vai ne?“
Šī gada marta festivālā Viss par sievietēm Sidnejā, man būs referāts par tematu Dzīves izdzīvošanas vadlīnijas (Life: a Survival Guide). Kopš dzīve ir kļuvusi nevaļīgāka, skaļāka un ātrāka, ir viegli zaudēt kontaktu ar saviem mīļākajiem. Pēteris sargājas no tā. Viņš mani iepazīstināja ar dzīvi brīvā dabā: viņš ir kaitserfers (kitesurfer), sirotājs, kalnā kāpējs, burātājs. Viņš mani izrauj no manu domu ierastās telpas.
Man tomēr jāsaka, Pēteris ir viens no aizmāršīgākajiem cilvēkiem. Es tiešām nezinu, kā viņš palika dzīvs kara zonās. Viņš var sīkumaini atstāstīt, kā tikt no Kabulas uz kādu tālu ciematu Afganistānas kalnos, kur viņš satika karavadoni (warlord) 1996. gadā, bet es neuzticos viņam stūrēt mašīnu no mūsu mājas uz pilsētas centru bez apmaldīšanās.
Pēteris presē ir bijis raksturots, kā tiešām labs un svēts, un tā tas gāja divus gadus. Un brīžiem man bija grūti to pieņemt. 2016. gadā Melburnā, kad Pēteris saņēma Miera balvu (Peace award), mēs viesnīcas istabā sastrīdējāmies. Pienāca vecāks pāris satikt Pēteri; viņi pagriezās pret mani un teica: Jūs esat laimīga, tik brīnišķīgs cilvēks. Tas, ka es viņu uz vietas nenogalināju, ir pierādījums mūsu mīlestībai.
Konrad Marshall
No angļu valodas tulkojis Ojārs Greste
Pirmpublicējums: „Good Weekend“:
https://www.smh.com.au/national/we-just-hit-it-off-peter-greste-s-life-after-lock-up-20201203-p56kbu.html