Pirmie divi gadi Austrālijā (3)

Palielināt / Enlarge

Kara muzejs 1949. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Otrais turpinājums. Sākums LL639, LL640.

Ciemos Sidnejā

Jau lasījāt, ka 22. janvārī māte bija nosūtīta mājsaimniecības darbos uz Sidneju. Viņas darba vieta bija Sidnejas ziemeļu priekšpilsētā Leinkovā (Lane Cove) – otrā pusē Sidnejas ostai, ap 9 km no Sidnejas centra.

25. februārī ir Almas – mātes vārda diena. Bijām iekrājuši pietiekoši naudu, lai varētu aizlidot uz Sidneju viņu apsveikt. Sestdienas pievakarē, 26. februārī, vēl dienā nostrādājuši virsstundas, aizlidojām uz Sidneju. Biļetes ar TAA (Trans Australia Airlines) lidojumam jau bijām iepriekš nopirkuši. No hosteļa līdz lidlaukam ir tikai kāds puskilometra gājiens. Lidošana bija ar Otrā pasaules kara laikā slavu ieguvušo divu motoru DC3 transporta lidmašīnu. Tās pēc kara beigām bija pārkārtotas par pasažieru lidmašīnām. Mūsu pirmais lidojums vispār! Lidmašīna diezgan pilna. Mums vietas katram savā celiņa pusē. Lidojums mierīgs, bet trokšņains.

Sidnejā TAA autobuss aizved mūs uz kompānijas biroju pilsētas centrā Filipa ielā. Mums izstāsta, ka uz Leinkovu varam aizbraukt ar tramvaju no Vinjarda (Wynyard) stacijas Džordža ielā. Džordža ielā sameklējam Vinjarda stacijas ieeju un gaidām tramvaju. Tramvaji nāk un iet uz citām vietām, bet ne uz Leinkovu. Sākām uztraukties, mums izstāstīja, ka jāiet stacijā iekšā. Tur, no apakšzemes peroniem, iešot tramvaji uz Leinkovu. Tā arī bija. Toreiz vēl tramvaji gāja pa Sidnejas tiltu.

Leinkovā laikam bija tramvaja galapunkts. Tur mūs gaidīja māte. Viņas darba vieta bija blakus ielā paralēli Pacifika šosejai (Pacific Highway), kas toreiz bija pašā Leinkova centrā.

Mātes galvenā nodarbošanās bija ēdienu gatavošana un ar to saistītie darbi. Ar darba devējiem viņai bija ļoti labas attiecības.

Toreiz Austrālijā mājsaimniecībā nodarbinātām sievietēm pie brīva dzīvokļa un uztura negribēja maksāt vairāk par 30 šiliņiem nedēļā. Pierunājot, ka tas viņām esot izdevīgāk, jo tad neesot jāmaksā nodokļi, kas esot loti sarežģīti. Kā jau iepriekš rakstīju, pēc 1966. gada naudas reformas kursa 30 šiliņi bija ekvivalenti $3. Būtu grūti aprēķināt cik 2020. gada dolāri atbilstu 1949. gada 30 šiliņu pirktspējai. Leinkovā uz ielas māte bija pirkusi duci lielu banānu par vienu šiliņu (10 centi).

Ar māti par viņas algu tikām runājuši. Neatceros, ka viņai būtu maksāti tikai tie 30 šiliņi.

Tajā laikā sieviešu algas par tādu pašu darbu bija krietni zemākas par vīriešu algām, jo sievietēm neesot jārūpējas par ģimenēm.

Svētdienā kādu laiku parunājamies ar mātes darba devēju, sēdējām šosejas otrā pusē, iepretim mātes darba vietai, kāda maza sporta laukuma skatītāju solos. Kad minēju, ka ceru turpināt iesāktās mehānikas studijas universitātē, viņš teica, ka Sidnejas Universitāte būšot ļoti dārga. Viņš ieteiktu Sidnejas Tehnisko Koledžu (STC), kas ir daudz lētāka. Tur mācības notiekot vakaros un iegūstot tādas pašas profesionālās kvalifikācijas.

Kāpēc es to sporta laukumu pieminu? Pēc gadiem mēģināju to atrast, tad arī būtu varējis vēlreiz apskatīt mātes pirmo darba vietu Austrālijā. Bet Leinkovā viss bija tā pārvērties, ka neko nevarēju atrast.

Pirmdienā visi trīs aizbraucām uz Sidnejas centru. Jāatzīstas, ka Sidnejas centrs patika. Bijām redzējuši gan Ķīles, gan Hamburgas centrus, bet vācu pilsētas vēl nebija atkopušās no kara laika postījumiem. Sidnejas centram piemita gan provinciāls, gan reizē arī vēsturisks šarms. Nesalīdzināsim toreizējo Sidneju ar nedaudz pāri par viena miljona iedzīvotājiem, ar tagadējo 5 miljonu iedzīvotāju pilsētu.

Iegājām Palmera veikalā Parka un Pita (Pitt) ielu stūrī (divstāvu ēkas vietā tagad augstceltne). Atceros nopircis pagaišā, pelēkā krasā ļoti augstas kvalitātes plānas vilnas bikses. Droši vien Anglijā vērptas un austas no Austrālijas aitu vilnas.

Pastaigājuši pa pilsētu, aizvadījām māti uz Vinjarda apakšzemes tramvaja staciju. Paši aizgājām uz TAA biroju Filipa ielā. No turienes ar TAA autobusu uz Meskota (Mascot) lidlauku un ar DC3 atkal atpakaļ Kanberā.

Izrādījās, ka hosteļa iedzīvotāji nebija saņēmuši apmierinošus departamenta piedāvājumus nesaskaņu atrisināšanai un pirmdien, 28. februārī, bija sarīkojuši streiku. Departaments bija atteicies maksāt algu par 28. februāri un anulējis nākošās sestdienas virsstundas. Mēs ar tēvu bijām sagaidījuši, ka par 28. februāri mums nemaksās, jo mēs bijām Sidnejā, bet nebijām priecīgi, ka arī mēs nākamā sestdienā nevarēsim strādāt virsstundas, jo streikā mēs taču nebijām piedalījušies. Bet lietas ņēma citu virzienu, departamenta pārstāvis savu solījumu bija izpildījis: 3. martā mūs abus pārcēla no Fērbērna uz Īstleika (Eastlake) hosteli.

Īstleika („Eastlake“) hostelī

Hostelis bija Kingstonas priekšpilsētā, ļoti tuvu Kanberas dzelzceļa stacijai. Bija celts 1947. gadā Karaliskās Austrālijas gaisa flotes (RAAF) tehniskā personāla apmācībām. Tagad barakas bija sadalītas mazās, gandrīz vai kabūža lieluma, istabās 550 Kanberas cēlēju vīriešu vieninieku nometināšanai.

3. marts bija ceturtdiena, nevaru atcerēties, ka mums jau nākamā dienā būtu bijis jāstrādā. Liekas, ka deva laiku iekārtoties un pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem.

Mums katram bija sava istaba ar pašām minimālākajām mēbelēm: gultu, galdu, krēslu un mazu skapi. Istabas bija diezgan nodzīvotas. Dabūjam krietni tīrīt un mazgāt. Katrai barakai bija kopēja dušu telpa un labierīcības. Neatceros, ka hostelī būtu bijusi tik liela ēdamtelpa, kur visi 550 iedzīvotāji (ja patiešām to tik daudz bija?) varētu vienlaikus paēst. Tas varbūt arī nebija tik nepieciešami, jo strādnieki gāja un nāca no darba dažādos laikos.

Ja nu Fērbērna hosteļa strādniekiem bija vairāk vai mazāk pamatota neapmierinātība par ēdienu un dzīves apstākļiem, tad arī Īstleikā tāda ir bijusi. Mūsu laikā (no 1949. gada 3. marta līdz 23. aprīlim) nekādi streiki un protesti nenotika, bet pirms un pēc tam gan. Par problēmām ir pat rakstīts laikrakstā Canberra Times. 1949. gada 7. janvārī: „Arodbiedrība pieprasa atlaist Hosteļa vadītāju (Hostel Officer)”. 1949. gada 2. decembrī: „Veselības departaments pieķer Īstleika hosteli, importējot kontaminētu gaļu iedzīvotāju uzturam.“ Vai tiešām tik bēdīgi bija? Varbūt, ka laikraksts bija tikai izvēlējies pārspīlēti sensacionālu virsrakstu.

Hosteļa uzturs bija apmēram tāds pats kā Ferbērnā. Reizēm gan bija jālieto sava iniciatīva. Piemēram, ja vēlējās brokastīs ēst tostu (grauzdētu maizi), tad pašam bija jāsameklē sagriezta baltmaize un tosterī jāsagrauzdē.

Radinieks Jānis Vēliņš teica, ka mēs esam pārsteigušies pārceļoties uz Īstleika hosteli. Viņš esot cerējis mums dabūt atļauju pārcelties uz Kapitālhilla (Capital Hill) hosteli.

Fērbērnas hostelī bijām gandrīz tikai jaunaustrālieši. Mūsu angļu valoda, varbūt ne tik gramatiski pareiza, nabadzīgāka ar vārdiem, ar dažādiem akcentiem, tomēr nebija piebārstīta ar sulīgajiem angļu valodas adjektīviem. Ne tā kā te Īstleikā, kur pārsvarā bija vietējie. Mēs ar tēvu laikam bijām vienīgie latvieši. Te bieži nevarēja dzirdēt teikumu bez viena vai vairākiem sulīgiem adjektīviem. Turpinājām strādāt savās vecajās darba vietās. Speciāli autobusi rītos aizveda strādniekus uz viņu darba vietām un vakaros atpakaļ uz hosteli. Mūsu grupas darba vieta jau bija krietnu gabalu no Karadžongas viesnīcas. Arī grupas sastāvs bija mainījās.

Mani norīkoja rakt kanalizācijas aku aiz Kara muzeja Ainslija (Ainslie) kalna piekājē. Rokamā kanalizācijas aka bija ap 6 pēdu (183 cm) diametrā, varbūt pat nedaudz mazāka. Ar parasto kapli tik mazā akā nevarēja strādāt. Vajadzēja kapli ar īsāku kātu, bet arī tādu nevarēja normāli cirst. Arī lāpstu vajadzēja ar īsāku kātu. Bija jāizcērtas caur gandrīz tīrām klintīm līdz apmēram 8 pēdu (2,4 m) dziļumam. Izkāpšanai no akas bija redeļu trepes. Akas rakšana ilga gandrīz vienu nedēļu. Man ir bijuši visādi darbi Austrālijā, bet šis bija viens no grūtākajiem. Delnas jau bija pieradušas turēt kapļa kātu, bet nu viņas bija vienās tulznās.

Vēlākos gados esmu daudzkārt bijis Kanberā, bet atrast, kādu veco darba vietu nav izdevies. Viss tik ļoti pārmainījies.

Noskaidrojām, ka māte, pārguļot tēva istabā, varētu paciemoties pie mums. Sazinājāmies ar viņas darba vietu. Ielūdzām, māti 26. un 27. martā ciemoties pie mums. Nopirkām TAA lidmašīnu biļetes no Sidnejas uz Kanberu piektdienas 25. marta vakarā un atpakaļ uz Sidneju sestdienas 27. marta vakarā.

Cik varējām, izmantojām autobusu, lai mātei nedaudz parādītu Kanberu, ieskaitot pat manu vēl nepabeigto kanalizācijas aku Ainslija kalna piekājē.

Lieldienās, 17. aprīlī, ar tēvu aizgājām apskatīt ļoti iespaidīgo kara muzeju.

Hosteli dzīvojot, uzrakstīju savu pirmo rakstu presei. Kanberā varēja pirkt Anglijā iznākošo nedēļas sporta žurnālu. Vienā no tiem bija raksts par šķēpa mešanas rezultātiem, kas sasniegti Anglijā 1948. gadā, ieskaitot Londonas olimpisko spēļu rezultātus. Tur trūka Jāņa Stendzinieka vārda. Dzīvojot Pinebergā, biju sekojis olimpisko spēļu sasniegumiem. Biju arī piedalījies Stendzinieka atvadīšanās sacīkstēs Gēstahtā pirms viņa aizbraukšanas uz Angliju. Uzrakstīju īsu rakstiņu, ka 1948. gadā, tādā un tādā datumā Linkolnā Stendzinieks aizmeta šķēpu 71,31 m.

Pēc kādam divām vai trim nedēļām ar patiku lasīju manu īso rakstiņu iespiestu Lasītāju vēstuļu (Letters to the Editor) nodaļā. Diemžēl daudzo dzīves vietu maiņas dēļ, žurnāla numurs nav saglabājies.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl