Arhibīskapes vēstījums Lieldienās

Palielināt / Enlarge

FOTO Vaira Druva.

„Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa...“ (Marka ev. 16:1-2)

Ir ļoti agrs rīts. Diena nav vēl atklājusi, ko tā nesīs, bet Tu nes svaidāmās zāles savās rokās. Tu esi pienākuma cilvēks, bet tas nav tikai pienākums kas Tevi ved arvien tuvāk kapsētai. Tu nevari neiet un bez šīs darbības Tu nezinātu, ko ar sevi iesākt. Jēzus bija dāvinājis jaunu iesākumu Tavai dzīvei, un arī tādēļ Tu ej. Un pie sevis Tu domā, cik labi, ka vēl ir kaut kas, ko vari darīt Jēzum par svētību, kaut Viņš jau nomiris.

Nomiris! Par to Tu negribi runāt ne ar vienu, vēl ne. Arī tādēļ Tev no sirds noveļas kāds smagums, kad saruna ar mīļām ticības māsām izrādās itin praktiska: „Kas novels akmeni no kapa durvīm?“ Tādas sarunas Tev patīk. Tās ir konkrētas, tās prasa rīcību, kādā Tu proti iesaistīties, tādi darbi mazliet apklusina sēras. Uz mirkli tad nav jādomā par Jēzus ciešanām, Viņa nāvi. Tās neliek domāt par nākotni bez Viņa vai par savu nāvi.

Tu nesagaidīji brīnumu. No Jēzus kapa noveltais akmens Tevi galīgi pārsteidza. Un šis pārsteigums Tevi satricina līdz sirds dziļumiem. Tevi pārņem bailes. Vai kāds ticis pie viņa pirms Tevis? Vai kāds vēl ir kapā? Bet Tu neskrien prom, ne vēl, jo Tu esi pienākuma cilvēks un Tev jāuzzina, kas noticis. Tu dodies kapa tumsā un Tavas acis apžilbina kāda jaunekļa spožās, baltās drēbes. Vai tas ir cilvēks, spoks, eņģelis? Tukšā kapā, nāves bedrē, dzīva, spoža būtne! Bet kur ir Jēzus?

Pirms Tu paspēj ko prasīt, Tu sadzirdi atbildi: „Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies un viņa šeit nav. Redziet vietu, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.“ (Marka ev. 16:6 – 7). Un pēkšņi Tu skrien. Tu skrien ārā no kapa, ārā no kapsētas, arvien tālāk prom. No kā Tu bēdz? Patiesi, no kā? Neviens Tev neseko. Bet Tu skrien, un abas līdzgaitnieces skrien un neviena nerunā, it kā klusums varētu kā akmens aizvelties vēlreiz kapam, lai tur iekšā paliktu dzirdētie, vēl neizprastie vārdi.

Bet pamazām Tu mani, Tu skrien dzirdēto vārdu ritmā: „Jūs meklējiet Jēzu Nācarieti... Viņš ir augšāmcēlies... Viņa šeit nav... Redziet, ejiet, pasakiet... Viņš pirms jums aizies... jūs viņu redzēsit..“ Marija Magdalēna, vai tā notika? Ka nemanot Tu vairs neskrien nezināmā virzienā, bet dodies atrast mācekļus un Pēteri? Vai Tu tikai pildi savu pienākumu? Varbūt arī Tu gribi redzēt dzīvo Jēzu, kas augšāmcēlies. Vai Tu biji sākusi saprast, ka, redzot nāves uzvarētāju, Tu pati sāksi īsti dzīvot! Un visām bailēm par dzīvi un nāvi būs samazinājusies teikšana, jo Tu zināsi: kaps nebūs Tavas mūžīgās mājas! Nē! Tās būs debesīs, kur arī būs Jēzus!

Ir divi Kristus Augšāmcelšanās stāsti Marka evaņģēlijā. Pirmais noslēdzas ar vārdiem: „Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.“ (Marka ev. 16:8) Bet no pārējiem evaņģēlijiem un no visas Kristus Baznīcas vēstures mēs zinām, ka ar to nenobeidzās Lieldienu stāsts. Marka evaņģēlija dažos manuskriptos ar laiku tika pievienots otrs noslēgums, kas vēsta, ka augšāmcēlies rīta agrumā Kristus vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, tad diviem mācekļiem, tad pārējiem vienpadsmit!

Kristietības vēsture nepārprotami liecina, ka tika pārvarētas gan sieviešu, gan mācekļu bailes, gan vienas dienas kapsētas piedzīvotais šoks. Tika pārvarēta sākotnējā nespēja ticēt tik lielam brīnumam, Kristus Augšāmcelšanās! Pārvērstais un pārvērtušais cilvēks ir kristīgās ticības autentiskākā zīme un tās patiesības pierādījums. Gandrīz 2000 gadus Kristus Augšāmcelšanās spēks atjauno cerību un pārvērš cilvēkus! Kristus Augšāmcelšanās evaņģēlijs apliecina, ka ticam Dievam, kas ir stiprāks par nāvi, kapu, grēku, bailēm, un, jā, par Covid-19 un tā postu. Varbūt šogad, vairāk kā citkārt, mums ir tik nepieciešams dzirdēt, ka nāve ir aprīta uzvarā un „ka nekas mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzu, mūsu Kungā.“ (Rom. 8:39). Esam bijuši šķirti no mūsu tuviniekiem un draugiem, no mūsu draudzes locekļiem, bet, paldies Dievam, ne no Dieva mīlestības. Kaut Viņa Dēla Augšāmcelšanās katram palīdzētu pārvarēt bailes un izjust aicinājumu doties prom no tumšām vietām un domām, dalīties lūgšanās un cits citam apliecināt: Tas Kungs ir Augšāmcēlies!

Ir vēl agrs rīts Kristus Baznīcas vēsturē. Apustulis Pēteris to atgādina: „Bet to vien ņemiet vērā, mīļie, ka viena diena tam Kungam ir kā tūkstoš gadi, un tūkstoš gadi kā viena diena.“ (II Pēt. 3:8). Vai varētu būt, ka Dieva acīs vēl nav pat pagājušas divas pilnas dienas kopš tās vienas dienas kapsētā? Tātad, mums vēl ir laiks! Dzīvot un kalpot, tālāk dalīt prieka vēsti, sludināt evaņģēliju! Liecināt: „Viņš dzīvo un Tev būs dzīvot!“ Viņš dziedina, apžēlojas un noveļ vissmagākos sēru akmeņus no mūsu sirdīm. Un it īpaši šogad, lai Dievs svētī mūs ar ilgām doties pasaulē, kā varēdami, un vēstīt – ir cerība!

Ir Lieldienu rīts! Allelūja ir atgriezies mūsu sirdīs! Dievs Tev dāvina šo dienu kā no jauna iesākt dzīvi dzīvot. Neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām latviešu garīdznieks A. Birnbaums rakstīja: „Lieldienās akmeņi veļas veldamies, sirdis ceļas celdamās, zvani zvana zvanīdami augšāmcelšanos! Cilvēce priecājās priecādamās Kristus dzīvības krāšņumā, varenībā, nemirstībā un mūžībā!“

Nē, neklusēja Marija, Pēteris, tūkstošu tūkstoši Kristus liecinieki, Viņa žēlastības, mīlestības un spēka atpestīti, pārvērsti un stiprināti Dieva bērni! Tie sludināja Kristus evaņģēliju un nekas pasaulē vairs nebija kā bijis. Neklusēsim arī mēs! Kristus ir Augšāmcēlies, un arī Tu Viņu redzēsi, kā Viņš ir sacījis!

Priecīgas, svētīgas Lieldienas!

Arhibīskape Lauma Zušēvica