Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pirmie divi gadi Austrālijā (5)

No Bonegillas līdz Sidnejai

Laikraksts Latvietis Nr. 643, 2021. g. 31. martā
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ceturtais turpinājums. Sākums LL639, LL640, LL641, LL642.

Darbā uz Sidneju

Austrālijas valdība apžēlojās par izšķirtām ģimenēm un mēģināja tās savest kopā vismaz vienā pilsētā. Tā kā māte strādāja Sidnejā, tad mums ar tēvu piedāvāja pārcelties darbā uz Sidneju. Viss notika lielā steigā. Pārcelšanās notika 23. aprīlī (tieši Jurģu dienā!). Nedabūjām piedalīties ne Kanberas Latviešu biedrības, ne Kanberas ev. lut. draudzes dibināšanā.

Atstājot Kanberu, jau bijām pieņemti Sutherland Shire Council, SSC (Saterlandes rajona domes) darbā. Vārdam shire ir grūti atrast ekvivalento vārdu latviešu valodā. Tas apzīmē mazākā pašvaldības iecirkņa teritoriju.

No Kanberas ar vilcienu uz Sidneju, kur iebraucām jau krēslā. Tad ar elektrisko vilcienu uz Kronalu (Cronulla), kas ilga nepilnu stundu. Mūsu jaunā dzīves vieta – Kronalas migrantu hostelis, bija Kronalas pussalas dienvidu galā.

Pirmdiena, 25. aprīlis, bija Anzaka (ANZAC – Australian and New Zealand Army Corps) diena. Šajā dienā piemin 1915. gada 25. aprīļa Austrālijas un Jaunzēlandes karavīru cīņu sākumu Galipoli pussalā Turcijā. Viena no Austrālijas lielajām svinamajām dienām.

Hosteļa dzīvojamās barakas bija koka konstrukcijas, celtas uz kādu divu pēdu augstiem ķieģeļu pamatiem, apšūtas ar dēļiem un ar viļņota metāla jumtu. Katrā barakā bija vairākas divu cilvēku istabas. Katrai istabai atsevišķa izeja uz āru ar vienu vai diviem pakāpieniem uz trotuāru, nosegta ar mazu jumtiņu.

Istabā divas gultas, divi mazi galdiņi/skapīši, divi krēsli un sienas skapis.

Dušas telpas un labierīcības bija atsevišķā barakā. Kopēja ēdamzāle.

Mēs nebijām paši pirmie hosteļa iemītnieki. Cik baraku un cik iemītnieku bija mums ierodoties, nezinu. Turpināja ierasties jauni strādnieki. Maksimālais iemītnieku skaits ir bijis ap 200, un hostelī bijušas 18 ēkas.

Pussalas pašā galā vēl bija CSIRO (The Commonwealth Scientific and Industrial Research Organisation) zivjsaimniecības (Fisheries) izmēģinājumu stacija.

Otrdienas rītā hostelī atbrauca SSC mūsu jaunā darba uzraugs (ganger) ar savu mazo smago mašīnu, lai aizvestu mūs uz darbu. Bijām 3 cilvēki, bez manis un tēva vēl viens igaunis. Ganger ir darba uzraugs, kas pats strādā līdzi.

Pārējie Kanberas atbraucēji bija norīkoti citos darbos, citās vietās.

Mūsu pirmā darba vieta bija netālu no Karingbā (Caringbah) priekšpilsētas (suburb) Prezidenta Avēnijas un Karīnas Ceļa (Kareena Rd) krustojuma. Tur Avēniju šķērsoja 6 pēdu betona caurules mazā Karīnas strauta un virszemes ūdeņu novadīšanai tālāk uz Hakinga līci (Port Hacking). Mūsu uzdevums bija sakārtot šo ūdeņu novadu apkārtni. Mūsu darba uzrauga grupā, kopā ar jau esošiem vietējiem austrāliešiem, bijām 7 vai 8 strādnieki.

Darbs bija ar mums labi pazīstamo kapli un lāpstu. Ja lietus dēļ nevarējām strādāt, SSC nemaksāja. Nekādu ilgstošu lietu nebija, bet, ja kādu brīdi nedaudz nolija, tad varējām caurulē paslēpties, lai pārbaudītu cauruļu savienojuma vietas.

Vēlākos gados esmu vairākkārt ar auto nobraucis pa Prezidenta Avēniju, bet nevarēju saskatīt mūsu pirmo darba vietu. Tik daudz viss bija pārmainījies.

Pēc dažām dienām tēvs darbā sabojāja muguru. Laikraksta Latvietis 558. numurā jau rakstīju, ka Vācijā, strādājot piena pārrauga darbā, bullis bija tēvu notriecis zemē, un ka ievainojums laiku pa laikam lika sevi just visu viņa dzīves laiku. Tēvu tūlīt aizveda pie ārsta. Viņam piešķīra vairāku nedēļu slimības atvaļinājumu. Arī mūsu grupas igaunis bija dabūjis citu darbu.

Darbs sākās pusastoņos. Vietējie strādnieki pirms darba sākuma sakūra ugunskuru un sildīja rokas, sūdzēdamies par aukstumu. Es nodomāju, ko viņi ķēmojas, nav taču auksts. Bet pagāja tikai gads vai divi līdz aklimatizējos, un tad man Sidnejas ziemas likās tikpat aukstas kā vietējiem.

Strādājām vairākās vietās pie dažādiem maziem darbiem. Kādu nedēļu, vai nedaudz ilgāk, strādājām pie Tarena Raga ceļa (Taren Point Road) maziem uzlabojumiem. Tajā laikā satiksmi pār Džordža upi starp Tarena Ragu un Roki Ragu (Rocky Point) uzturēja ar celtuvēm. Kapteiņa Kuka tiltu uzbūvēja tikai 1965. gadā.

Džordža upi vēl šķērsoja 1929. gadā uzbūvētais tilts pie Tom Ugly's Point. Tajā laikā, par kuru rakstu, automašīnām vēl bija jāmaksā tilta nodeva (toll), laikam 6 pensi.

Mūsu grupas sastāvs bija nedaudz izmainījies. Nāca klāt arī kādi no hosteļa, bet neviens nebija latvietis. Attiecības strādnieku starpā bija ļoti labas. Pirkām pat kopā loterijas biļetes, tikai tas lottery bloke nebrauca ar paziņojumu, ka esam laimējuši 6000 mārciņu.

Mūsu darba uzraugs vienmēr rūpējās, lai neliela lietus dēļ mēs savas darba stundas nepazaudētu.

1949. gada 27. jūnijā Austrālijā sākās ogļraču streiks, kas ilga septiņas nedēļas līdz 15. augustam. 29. jūlijā Bena Čiflija Austrālijas strādnieku valdība, lai salauztu streiku, uz JDV ogļraktuvēm nosūtīja armiju. Divas nedēļas vēlāk ogļrači atgriezās darbā.

Manu darbu pie SSC šis streiks netraucēja.

Darbā Freda Kērkbī fabrikā

Tēvam bija beidzies slimības atvaļinājums. Kapļa un lāpstas darbos viņu nedrīkstēja nosūtīt. Ogļraču streikam izbeidzoties, Darba pārvalde viņam atrada darbu Bekslijas (Bexley) priekšpilsētā Freda Kērkbī SIA (Fred Kirkby Ltd.) mazā fabrikā, Salisberijas Avēnijas un Foresta ielas (Forrest Road) krustojumā. Fabrika gatavoja dažādas metāla daļas ielu elektrības līniju porcelāna izolatoriem. Tēvam bija paredzēts darbs pie kādas fabrikas mašīnas. Bekslija gan bija diezgan tālu no Kronalas. Jāsecina, ka Darba pārvaldei tēvam piemērotas darba vietas tuvāk Kronalai nebija.

Streika radīto elektrības traucējumu dēļ, darbi daudzos uzņēmumos bija aizkavējušies. Tas varēja būt iemesls, kādēļ arī mani pārcēla tur.

Fabrika tiešām bija maza. Galvenajā mašīnu telpā bija 2 štances, 1 giljotīna, 3 dažādas virpas un urbjmašīna, jau diezgan nolietotas. Telpas galā, ar stikla sienām norobežots, bija fabrikas galvenā īpašnieka un menedžera (works manager) Freda Kērkbī darba kabinets.

Blakus mašīnu telpai bija sērskābes un galvanizēšanas (cinkošanas) vannas, kur strādāja divi vai trīs cilvēki. Uzņēmumā vēl strādāja viens elektriskais metinātājs.

Fabrikas kanceleju vadīja īpašnieka palīgs ar divām darbiniecēm.

Mēs, darbu sākot mašīnu telpā, bijām 5 strādnieki. Mašīnu telpas darbu pārzinis un mūsu tiešais priekšnieks (boss) bija Sids Vebsters.

Kāpēc es par šo darbavietu tik daudz rakstu? Šeit nostrādāju apmēram 10 mēnešus no 1949. gada 20. augusta līdz obligātā darba līguma beigām 1950. gada 23. jūnijā. Vairāk par pusi no Austrālijā nodzīvotā laika.

Uz darbu no hosteļa braucām ar autobusu uz Kronalas staciju. Ar vilcienu uz Hērstvili (Hurstville), tad pa Foresta ielu kājām līdz fabrikai. Arī dažus pensus autobusa braucienam bija vērts ietaupīt.

Sids bija no Anglijas ieceļojis Austrālijā kā mazs bērns. Bija piedzīvojis lielo depresiju un bezdarba gadus Austrālijā. Mums daudz stāstīja, ka tikai strādnieku valdība var nodrošināt strādniekiem darbu. Ja nāktu pie varas liberāļi ar Robertu Menziju vadībā, tad atkal atkārtotos bezdarba gadi. Mēs ar Sidu par politiku daudz nestrīdējāmies. Bija strādnieku partijas biedrs. Sids dzīvoja Hērstvilē, kas bija Bartonas elektorātā, kuru Austrālijas parlamentā pārstāvēja ārlietu ministrs Dr. H. V. Evats. Savā brīvajā laikā Sids taisīja dažādus propagandas materiālus Dr. Evatam.

Sids zinot, ka mums ir jābrauc garš gabals uz darbu, teica, ka netālu no tās vietas, kur viņš dzīvojot, esot brīvs zemes gabals, kuru mēs varētu nopirkt un vēlāk uzcelt māju. Vienu sestdienu to apskatījām. Zemes gabals 65 Dželikova (Jellicoe) ielā mums tīri labi patika. Sids solīja mūs iepazīstināt ar tā īpašnieku, vārdā Askotu, arī strādnieku partijas biedru. Zemes gabals maksājot 220 mārciņas. Mums satiekoties ar Askotu un minot 220 mārciņu cenu, viņš šķita nedaudz izbrīnījies. Vēlāk Askots mums pastāstīja, ka par zemes gabalu gribējis tikai 200 mārciņas. Mūsu priekšnieks leiborists Sids bija pielicis savu komisiju 10%. Uz zemes gabala Askoti bija domājuši sev celt māju, bet kaut kas bija izmainījies. Pat iedeva mums savas iecerētās mājas plānu, kuru gan neizmantojām. Aizņēmāmies naudu no St. George – Cronulla Building Society, un septembrī zemi nopirkām.

1949. gada 10. decembra Austrālijas vēlēšanās uzvarēja liberāļu partija. Sids staigāja ar skābu ģīmi. Teica, ka boss, t.i., Fredis Kērkbī, esot ļoti priecīgs. Mēs, protams, simpatizējām liberāļiem.

Toreiz Austrālijā strādniekiem pienācās 2 nedēļu gadskārtējais atvaļinājums. Daudzus uzņēmumus pa Ziemassvētku un Jaungada laiku slēdza, jo tad liela daļa strādnieku vēlējās izmantot savus atvaļinājumus. Tad pie desmit atvaļinājuma darbdienām nāca klāt 3 svētku dienas (1. un 2. Ziemassvētki un Jaungada diena). Tā radās 13 darbdienu garš atvaļinājums.

Nākamā gadā Sidam precējās meita. Viņš vēlējās savu atvaļinājumu izmantot tad. Runāja ar mums, vai mēs būtu ar mieru strādāt pa Ziemassvētku laiku, kad uzņēmumu slēgs. Mums pro rata samaksātu atvaļinājuma naudu par uzņēmumā nostrādāto laiku un normālo darba algu. Naudu vajadzēja. Mēs piekritām. Tā, turpat 3 nedēļas mēs ar tēvu un Sidu bijām vienīgie visā uzņēmumā.

1950. gada februārī tēvs dabūju darbu Cronulla hostelī. Es turpināju strādāt pie Kērkbī Bekslijā.

Kad kādreiz stāstīju Sidam, ka esmu nodomājis studēt, viņš teica, ka neviens austrālietis zem jaunaustrālieša nestrādāšot. Lai es izmācoties par elektrisko metinātāju, tad darbs būšot vienmēr. No vienas puses viņam izrādījās taisnība. Manā vēlākā profesionālā darbā bija reizes, kad ar kolēģiem strādājām pie kopīgiem projektiem, un kādreiz kāda darba daļa tika veikta manā vadībā, bet tieši padoto darbinieku uz ilgāku laiku man nebija. Bet toties Tehniskās Sadarbošanās Programmas (ASV, UK, Kanāda, NZ un Austrālija) ietvaros, man, kā vienas šauras nozares Austrālijas tehniskā paneļa vadītājam (Australian National Leader), bija tiesības parakstīt dokumentus Austrālijas vārdā.

Mana vārda Guntars vietā, vajagot kādu labāk skanošu un austrāliešiem vieglāk izrunājamu vārdu. Austrālieši Guntars nelietošot. Piemēram, Džons esot ļoti labs vārds. Paliku tomēr pie sava īstā vārda. Tas neradīja problēmas nedz Austrālijā, nedz ārpus tās. Nav radījis problēmas arī šīs rindas rakstot.

Pienāca 1950. gada 23. jūnijs – darba kontrakta pēdējā diena. Man bija galīgi apnicis fabrikas darbs. Gribējās kaut ko tīrāku, vieglāku.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com