Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Advokāte – diplomāte – leģenda

Lilija Dzene

Laikraksts Latvietis Nr. 644, 2021. g. 7. apr.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmata „Lilija Dzene. Izmeklēti raksti.“ FOTO Anita Mellupe.

Lilija Dzene apgāda „Likteņstāsti“ grāmatu svētkos. 1992. g. 1. martā. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Lilijas Dzenes autogrāfs. FOTO Anita Mellupe.

Apgāds „Mansards“ un Latvijas Kultūras akadēmijas E. Smiļģa Teātra muzejs laidis klajā grāmatu „Lilija Dzene. Izmeklēti raksti.“

Jau izaugusi paaudze, kura var atļauties jautāt: Kas bija Lilija Dzene?

Visīsākā atbilde: „ Lilija Dzene (dz.Mača, 25.07.1929. – 3.10.2010), Latvijas teātra vēsturniece, kritiķe un rakstniece, emeritētā zinātniece, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekle un Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, dzimusi Vecpiebalgā, bet jau vidusskolas laikā dzīvojusi Rīgā, tēvabrāļa režisora un pedagoga Emīla Mača un Dailes teātra aktrises Lilijas Žvīgules ģimenē, tā pietuvojoties teātra pasaulei. Studējusi Latvijā žurnālistiku un Maskavas Vissavienības Teātra mākslas institūta Teātra zinātņu fakultātē. Kopš 1953. gada publicējusi vairāk nekā 400 rakstu par teātri, monogrāfiju Drāmas teātris (1979), radījusi aktieru monogrāfiju žanru Latvijā ar grāmatām par Mirdzu Šmitheni, Kārli Sebri, Lidiju Freimani, Elzu Radziņu, Hariju Liepiņu, Alfredu Jaunušanu, Jāni Kubili, Eduardu Pāvulu, Maču dzimtu, latviešu aktieriem trimdā, līdzdarbojusies teātra zinātnes pētījumos un enciklopēdijā Teātris un kino biogrāfijās. Lilijas Dzenes radošais darbs gandrīz sešdesmit gadu garumā ir stūrakmens Latvijas teātra zinātnē. (Arvis Ostrovskis, apgāda Mansards sabiedrisko attiecību pārstāvis.)

Vai man ir pamats rakstīt?

Lilija Dzene bija apburoši harizmātiska personība – fiziska un garīga skaistuma iemiesojums. Par tik dižiem cilvēkiem kā viņa varētu atļauties rakstīt tikai tikpat diženie. Bet kur lai tādus pietiekamā daudzumā ņem? „Viņa garīgais cilvēks neietilpa viena mūža robežās. Tas nebūtu iespējams arī tad, ja dzīvošanai būtu piešķirts simtgadu limits,“ tā par Pēteri Pētersonu reiz rakstīja Lilija Dzene. Šos vārdus droši var attiecināt uz rakstītāju pašu.

Man ir tikai viens attaisnojums, kālab atļaujos šeit izteikties – milzīga pateicība Liktenim, lēmušam ar izcilo teātra kritiķi un rakstnieci satikties. Un ne tikai satikties vienā laikā un telpā, – bet pat aprūpēt puķes dārzā, sauktā par LATVIEŠU TEĀTRI. Lūk, Lilijas Dzenes vērtējums par apgādu Likteņstāsti darbu jau 1994. g. rudenī: „„Es varu pateikt tikai to, ko autors priekšā uzrakstījis“ – šis agrāk iemīļotais aktieru joks sen izgājis no modes. Mūsdienās mākslinieki ir kļuvuši visai runātīgi, un daudzi no viņiem – arī apbrīnojami labi rakstītāji. Ar šo faktu ir jārēķinās visiem, kas rakstījuši vai gatavojas radīt monogrāfijas par mūsu skatuves darbiniekiem. Ja tādas vispār vēl būs... Ir iestājies memuārliteratūras ziedu laiks, kad ikvienam gribas sevi izgaismot ar tiem laikmeta griežu prožektoriem, kas izslēdz spilgti sarkanos filtrus un dod vismazāko ēnu. Arī aizliegtais laužas atklātībā. Memuārliteratūras plūsmā nozīmīgu un savrupu vietu ieņem apgāda „Teātra anekdotes“ izdotie „Likteņstāsti“. Grāmatu sērija. Un nu parādījies jau septītais, lasītāju gaidīts un pieprasīts. Grāmatu apgāds dažos gados izveidojies par plaši izvērstu un nozīmīgu kultūras dzīves faktoru, kuram pat vairs īsti nepiestāv sākotnēji ar teātra anekdošu vākšanu saistītais vieglprātīgais nosaukums. Bet varbūt viss ir pareizi: šajā ačgārnajā laikmetā ne viena vien solīda iestāde kļūst savā darbībā patiesi anekdotiska, kālab lai negadītos gājieni, kas ir visnotaļ iepriecinoši. (..)

„Likteņstāstu“ bibliotēka ir unikāla. Otras tādas pasaulē nebūs. (Pasvītrojums mans – A.M.) Te publicējušies aktieri, kas turpina Rutku Tēva tradīciju – literatūra un teātris.“

Arī ar Lilijas Dzenes svētību un palīdzību (visvairāk – kopā ar teātra zinātnieci Ritu Melnaci, apkopojot un sagatavojot publicēšanai trimdas latviešu – bijušo Drāmas teātra aktieru likteņstāstus) izdevām 15 teātra ļaužu likteņstāstu grāmatas. Jaunākos laikos nez vai iznākusi tāda enciklopēdija vai grāmata par teātri, kurā nebūtu kāda atsauce uz Likteņstāstiem, uz kādu no mūsu iemūžinātajām 225 atmiņu pērlēm. Daudziem skatuvniekiem tā ir, bija un palikusi vienīgā nopietnā publikācija... Likteņstāstu redaktorei un rakstniecei Guntai Strautmanei tas prasīja 20 mūža gadus, kurus viņa atzinusi par brīnišķīgāko laiku dzīvē.

Likteņstāsts tomēr tika uzrakstīts!

Protams, es nereti tiku piedomājusi par to, ka arī Lilijai Dzenei pašai būtu vajadzējis uzrakstīt īso likteņstāstu. Tāds, pateicoties Intas Kārkliņas intervijai žurnālā Sieviete, tapa un tagad lasāms arī jaunajā grāmatā. Dialogā Rūpju dienā nevienu nevajag laist iekšā bija satikušās divas sirds gudras žurnālistes un teātra pasaules pazinējas – Inta un Lilija, lai gan ar dažādu dzīves un pieredzes stāžu.

Šī intervija ir ļoti būtiska grāmatas sastāvdaļa, tālab arī citēšu vairākus fragmentus. „Kāpēc daudziem interesē manas domas? Un parasti tādos brīžos sajūta ir jocīga, jo pati tā esmu sēdējusi un taujājusi kopš 1963. gada, kad pirmoreiz aizgāju pie Mirdzas Šmithenes un sāku viņu „pratināt“. (..) Manuprāt, intervija ir tāda sakopšanās, sevis parādīšana un prasme aizvadīt no tā, par ko nevajadzētu pašai runāt un citus informēt. (..) Rīgā pēckara gados es dzīvoju tantes un krusttēva ģimenē. Un šī ģimene bija tāda, kas, izņemot teātri, nekā cita nezināja. (..) Tūlīt pēc vidusskolas iestājos Žurnālistikas fakultātē, cerēdama pievērsties mākslas vēsturei. Taču piecdesmitajos gados specializēties uz mākslām nebija iespējams. (..) Taču par aktrisi nekad negribēju būt. To atkārtoju it bieži, jo, pēc aktieru domām, kritiķi ir tikai tie, kas saskābuši aiz dusmām par to, ka paši nav varējuši tikt uz skatuves. (..) No darba biogrāfijas daži fakti pilnīgi izkrīt. Anketās ir, bet manās atmiņās nedzīvo. Ne tas laiks, kas aizvadīts „Cīņas“ redakcijā, ne tas, kas Kultūras ministrijā. Bet par ļoti laimīgu un saskanīgu darbības posmu uzskatu tos gadus, kuri nostrādāti Zinātņu akadēmijā. (..) Pati vēl par daudz grozos cilvēkos un iztērējos mazajos rakstiņos (nez kāpēc daudziem izdodas mani pierunāt, un es apsolu). Vajadzētu kaut ko lielāku darīt. (..) Kamēr cilvēks dzīvo līdzās, mēs viņa neatkārtojamību pilnībā neaptveram. (..) Jā, Piebalgā ir manas tēva mājas. Bet manas īstās mājas tomēr ir Kārļa Skalbes „Saulrieti“. Jo jūtu arī, ka varētu nebūt tā, kā ir tagad. Ja nebūtu iets, darīts, kārtots, strādāts. (..) Savās iecerēs jau es varu nez kādus uzrakstāmo grāmatu plānus sastādīt un aprakstāmo varoņu vārdus minēt, bet reāli to izdarīt nav viegli. Nav. ... Jo viss tak noteikti jāizdara un tieši tobrīd. Lai tik būtu lielāks līkums ap rakstāmgaldu. Un tikai tad, kad galīgi vairs nav kur sprukt, ierullējos dīvāna stūrī un sāku rakstīt. (..) Rakstu ar roku – vienreiz, divreiz, vēl trešo reisi... Tikai tad vīrs vai mašīnrakstītāja man pārraksta. (..) Un tad, kad uzrakstītais ir no mājas ārā, es esmu līksma! Un mana līksme ir tik liela, ka brīžiem pat vienaldzīgi, kad to publicēs un vai par to maz maksās. (..) Patīk rakstīt dienasgrāmatas (vienas lapiņas apjomā piefiksēt visu, kas tajā dienā licies interesants).

Ja par starta punktu ņemam 1950. gadu, kad Lilija Dzene kopā ar Maiju Augstkalnu publicēja pirmo nopietno teātra recenziju laikrakstā Padomju Jaunatne un pēdējo ierakstu dienasgrāmatā 2007. gada Ziemassvētkos – piecdesmit septiņus gadus Lilija Dzene ir bijusi latviešu teātra advokāte un diplomāte – aizstāvot dramaturga, režisora, aktiera un skatītāja intereses. Viņa ir viena no tiem retajiem vārda māksliniekiem, kuri centušies un kuriem tiešām padevies – vienlīdz objektīvi aizstāvēt visu šo četru, nereti konfliktējošo, interešu grupu intereses. Un atbalsta punkti tam ir bijuši trīs – darba čaklums, pietāte pret līdzcilvēkiem un gandrīz neticami liela paškritika.

Pārtopot par leģendu...

Kad biju izlasījusi grāmatu, vairākkārt sazinājos ar Ritu Melnaci, kura bija veikusi ļoti smago Lilijas Dzenes dienasgrāmatu fragmentu atlasīšanu, personu atšifrēšanu un tekstu ievadīšanu datorā. Rita, kura par darbu nav pieradusi sūdzēties, man pastāstīja ne tikai to, ka mūža draudzene viņai dienasgrāmatas novēlējusi ar vārdiem: „Tu zināsi, ko ar to darīt...“ „Jā, man bija lemts daudz būt kopā ar Liliju arī viņas dzīves izskaņā, kad, kā viņa pati teica – sirds ķirurgs Pēteris Stradiņš vēl kādus gadus pie dzīves piedāvināja klāt. Gājām uz teātriem, kopā noskatījāmies arī izrādi „Leo. Pēdējā bohēma“, kam pirmizrāde bija 2010. gada septembrī. Pavisam drīz un klusi Lilija savā dzīvoklī aizvēra acis, paguvusi vien piezvanīt Silvijai Radzobei: „Izsauc, lūdzu, ātros...“

Atskatījusies aktieru bēres, kurās bieži vien pavadītāji aizrunājās galīgi šķērsām, Lilija bija noteikusi, lai viņai noskaita vienīgi Tēvreizi. Tā arī teātrī darījām. Lilijas šķirsts Nacionālā teātra Baltajā zālē burtiski pazuda ziedos. Parasti jaunās meitenes ziedus sakārto lielos pītos grozos, bet Lilijas ziediem vietas tur nepietika...“, Rita Melnace.

Laiks rādīs, cik ilgi un kā būs lemts skanēt Lilijas Dzenes vārdam, – vai viņas vārdā nosauks kādu balvu un stipendiju. Lai nu kā – Izmeklētajiem rakstiem vajadzētu būt katra jaunā teātra pasaules cilvēka rokasgrāmatai. Un grāmatās par teātri, ja vien dzīvos latviešu valoda, vēl pēc simtiem gadu personu rādītājā un atsaucēs būtu jāparādās LILIJAS DZENES vārdam.

Anita Mellupe,
speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com