SLT nākamā izrāde Sidnejā un Melburnā

Palielināt / Enlarge

Iveta Salgrāve.

Sidnejas Latviešu teātra (SLT) mēģinājumi iet ar sparu – strādājam kā saliedēts ansamblis – par to, un par to, ka varu sazināties ar autori, – prieks.

Izaicinājums – kā izkārtot izrādi tā, lai ar to var sekmīgi viesoties Melburnā; palīdzību, kā vienmēr, apsolījuši ALT ļaudis.

Luga saucas Līču vilinājums, autore Iveta Salgrāve (dzimusi Lediņa). Tā kā viņas vārds mazāk dzirdēts Austrālijā, lūdzu viņai ar sevi iepazīstināt. Viņa atbildēja:

„Labvakar!

Laikam esmu ilgi kavējusies domās.

Vajadzētu būt tā, ka sevi pazīstu labāk nekā citi, bet kad tā jāstāsta, nemaz nezinu, kas ir tas būtiskākais.

Esmu dzimusi 1965. gada 6. jūnijā Bauskā un kopš 1994. gada dzīvoju Iecavā. Pašlaik strādāju kā Bauskas pilsētas pamatskolas angļu valodas skolotāja un Valsts policijas koledžas Humanitārās katedras lektore.“

Tad garš saraksts ar sasniegto izglītībā un darba pieredzi un viņa turpina:

„Pa starpu šim visam paguvu apprecēties (1986. gadā) un izšķirties. Mūsu šķiršanās bija labākais, ko viens otram varējām sniegt, un trīs lieliski bērni, kurus izaudzināju viena. Dēls Salvis (34 gadi) iet mana vectēva pēdās un ir Latvijas armijas virsnieks, vecākā meita Baiba (31) strādā TV, bet jaunākā – Sibilla Anna (20) pirmo gadu studē. Šobrīd mani priecē arī trīs mazmeitas un mazdēls.

Ar pildspalvu un rakstīšanu esmu niekojusies jau sen. 1979. gadā piedalījos bērnu un jauniešu radošajā nometnē „Aicinājums – 4“, kurš tovasar norisinājās Vecpiebalgā. Taču, apvainojusies par Imanta Auziņa recenziju, kurā viņš man aizrāda par pieturzīmju lietošanu, uzmetu lūpu, apvainojos un publiski savas rindas nevienam vairs nerādīju. Rakstīju dienasgrāmatu. Tas arī bija viss, ko spēju nopietni rakstīt – rindas un fragmentus nepieskatītus nomētāju, neuztvēru tos nopietni. Rakstīju lekciju kladēm uz malām, klades pēdējās lappusēs, uz lapiņām, kuras lekciju laikā turēju blakus. Ja kursa biedrenes aizņēmās manus pierakstus, tad vispirms lasīja piezīmes, par kurām pēc tam izteica pozitīvus komentārus. Nopietni rakstīšanai nepievērsos, neredzēju sevi kā autori. Laukos bija daudz darba, jāravē, siens jāvāc, protu pat govi slaukt. Arī mācības prasīja laiku, tad laulība, ģimene, šķiršanās, bērni, darbs skolā.

Kad laulība izjuka pavisam, pieteicos jauno un iesācēju autoru semināram. 2010. gadā apmeklēju Rakstnieku Savienības Literārās akadēmijas prozas, dzejas un drāmas meistardarbnīcas. Pirmās divas vadīja Ronalds Briedis, bet drāmistus mācīja Dainis Grīnvalds. Meistardarbnīcas notika sestdienās. Sākumā lūkojos uz prozas un dzejas sekcijām. Dzejas meistardarbnīcas un drāmas meistardarbnīcas notika vienā sestdienā, bet prozas – citā sestdienā. Pieteicos visām trim, jo tā maksa iznāca mazāka un, ja jau biju Rīgā, tad varēju palikt līdz vakaram. To, ka es jelkad uzrakstīšu lugu, nemaz pat nesapņoju. Meistardarbnīcu uzstādījums bija uzrakstīts attiecīgā žanra darbs. Tā nu nekas neatlika – sāku to veidot. Skaidri zināju, kādas būs beigas – to ainu uz čemodāna, kad Inga un Aigars atvadās. Pārējo izviju no tās, no domas, kā viņi tik tālu tikuši. Tā tapa luga „Godīgi un izdevīgi – ērti un interesanti“, kurai nosaukumu ieteica D. Grīnvalds. 2011. gada februārī Dailes teātra pagraba zālē notika šīs lugas lasījums. Tā arī šobrīd ir populārākā no manām lugām.

Kādu gadu nekas nenotika, jo meistardarbnīcu gads bija beidzies, bet tad D. Grīnvalds saaicināja lugu autorus kopā, tikāmies Rakstnieku savienības telpās un atkal rakstījām, lasījām darbus lomās, komentējām, smējāmies, bijām kopā, iedvesmojām un iedvesmojāmies. Labi zināmā kompānijā tikāmies vairākus gadus (līdz pat 2015. gadam). 2013. gadā pēc D. Grīnvalda nāves drāmas sekciju vadīja Lelde Stumbre, Jānis Jurkāns un Lauris Gundars. Kad dramaturgu vadīšanu pārņēma L. Gundars, tika prasīta dalības maksa. Omulīgā kompānija, kura RS gadiem pulcējās, draudzības iedvesmota, pajuka.

„Līču vilinājums“ tapa 2013. gadā. Esmu redzējusi, kā Latvijā lielās mājās paliek tikai vecāki, jo jaunie ir devušies ārzemju peļņā. Ir iekopti ābeļdārzi, atgūti nacionalizētie lauki un senču mājas, bet īstu dzīvotāju vairs nav. Vai kāds brīnums, ja kāda auša meitene noskata skaistu māju, kurā, ja tic baumām, varētu tikt dzīvot? Vai nosodāms, ja reiz izdarītās kļūdas vecuma galā, vientulībā pamestam, gribas labot? Cilvēcisks smaids un laipns vārds tad var šķist pat veselas mājas vērts.

Iveta Salgrāve.“

Laipni lūdzu visus uz izrādi redzēt, kā autore atklāj atbildes šiem jautājumiem. Ierakstiet jau savā kalendāri! Izrādes:

Sidnejā – sestdien, 15. maijā, plkst. 16.00 un svētdien, 16. maijā, plkst. 14.00.

Melburnā – sestdien, 22. maijā, plkst. 16.00.

Uz redzēšanos!

Jānis Grauds
Laikrakstam „Latvietis“