Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pirmie divi gadi Austrālijā (6)

No Bonegillas līdz Sidnejai

Laikraksts Latvietis Nr. 644, 2021. g. 7. apr.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Piektais turpinājums. Sākums LL639, LL640, LL641, LL642, LL643.

Pēdējās darba vietas pirms universitātes

Biju sameklējis darbu Kriesler radio fabrikā Alīses ielā, Ņūtovnā (Alice Street, Newtown). Apmēram, 200 m no St. Peters stacijas uz Kronalas dzelzceļa līnijas.

Fabrikā notika tikai aparātu samontēšana, elektroniku taisīja kādā citā vietā. Mans darbs bija salikt kopā Krieslera galda modeļa radiogramma kabinetus. Tas arī bija vienīgais radiogramma modelis, ko fabrika ražoja. Darbs bija viegls un tīrs, bet izpeļņa nekāda lielā. Virsstundas ļoti retas.

Lai studijām nopelnītu vairāk naudu, aizgāju strādāt uz Australian Window Glass fabriku Aleksandrijā. Ja tur kārtīgi strādāja, tad varēja izpelnīties diezgan daudz virsstundu. Strādāju pie daudz un dažādiem smagiem darbiem.

Kā virsstundu darbu man uzticēja nosvērt un sajaukt dažādu minerālu smiltis. No šīm smiltīm gatavoja uguns izturīgus blokus, apmēram 36 x 24 x 12 collu lielumā, stikla kausējamo krāšņu sienām. Lai iegūtu ugunsdrošību, šie bloki bija jādedzina ceplī. Ceplī bloki nedaudz deformējās. Tie bija jānofrēzē pareizās dimensijās.

Šo bloku frēzēšanu piedāvāja man. Naudas ziņā tas bija ļoti izdevīgi, jo darbs bija naktī, no plkst. 6 vakarā līdz plkst. 6 no rīta. Darbs bija lielā hallē, kur pa nakti biju vienīgais strādnieks. Nebija jau ar rokām nekas ne jāceļ, ne jāfrēzē. Ar ceļamo krānu bloku uzcēla uz darba galda un ar mašīnu nofrēzēja. Neviena netraucēts, kad vien vēlējos, varēju sagatavot kafiju, apēst sviestmaizes un apsēsties.

Jau rakstīju, ka februārī tēvs dabūja darbu Kronalas hostelī. Ap to pašu laiku mātei bija izbeidzies darbs Leinkovā (Lane Cove). Neatceros īsto iemeslu, bet laikam saimniekiem bijušas kādas problēmas, un viņi nav varējuši māti ilgāk nodarbināt. Darba pārvalde māti nosūtīja darbā uz Regbija hotelī (Rugby Hotel) Kinga ielā, Ņūtovnā. Tur bijis jāstrādā pie dažādiem tīrīšanas darbiem, kas mātei nav galīgi paticis un bijis par grūtu. No šī hoteļa māte nosūtīta pie Finingiem? Austrālijas ielā turpat Ņūtovnas centrā. Tur, lielā sadraudzībā ar saimniekiem, māte nostrādāja līdz darba līguma beigām 1950. gada 23. jūnijā. Tad viņai radās iespēja pāriet darbā uz Kronalas hosteli.

Abi ar tēvu mūsu barakā dabūja sev atsevišķu istabu. Tā es paliku viens bijušajā istabā. Tas bija ļoti izdevīgi tad, kad strādāju naktsmaiņu pie Window Glass. Varēju neviena netraucēts pa dienu gulēt. Bet – bija vasara, istaba ļoti sasila, kas ļoti traucēja gulēšanu. Pievakarē uz darbu braucot, biju gandrīz tikpat noguris, kā no rīta mājās braucot. Ar vilcienu bija jābrauc līdz Ērskinviles stacijai un tad ap puskilometru kājām. Kā es vēlējos, lai vilciens lēnāk ietu!

Pie Window Glass nostrādāju līdz 1951. gada februāra pusei. Tad uzsāku mehānikas studijas Jaundienvidvelsas Tehnoloģijas Universitātē (The New South Wales University of Technology). Angļu valodas eksāmenu jau biju nokārtojis iepriekšējā gadā.

Jau rakstīju, ka 1950. gada septembrī, aizņemoties naudu no St. Geoge – Cronulla Building Society, nopirkām zemi 65 Dželikova ielā Herstvillē. Dabūjām ilgtermiņa aizdevumu mājas celšanai, un jau 11. decembrī (divus gadus pēc ierašanās Austrālijā) būvuzņēmējs varēja sākt celt māju. Mājas celšana ieilga, jo tajā laikā Austrālijā trūka visādu būvmateriālu. Dažkārt darbi bija jādara ačgārni. Lai darbi ietu uz priekšu, dēļu grīdu ielika pirms dabūja jumta dakstiņus. Tikai 1951. gada 28. augustā varējām pārcelties no hosteļa uz jauno māju.

Arī dažas nepieciešamās mēbeles bija jāpasūta krietnu laiku iepriekš un jāpērk tādas, kādas varēja dabūt.

Tā gandrīz visu pirmo studiju gadu man vēl bija jādzīvo hostelī.

Atmiņas par „Kronalas“ hosteli

Kāda bija dzīve Kronalas hostelī? Parastais pirmais jautājums: kā bija ar pārtiku? Par visu taču paši maksājām. Lai gan varējām būt apmierināti, bija skaidrs, ka viss nenotika tā, kā būtu bijis vēlams. Bija aizdomas, ka kaut kas aizgāja secen. Daži piemēri. Ja brokastīs bija paredzēts olu kultenis, tad pavārs, kurš pats hostelī nedzīvoja, jau vakarā sasita un sakūla olas. Tie, kas no rīta gatavoja brokastis nevarēja zināt, cik olu bija izlietotas. Reizēm smaga darba strādniekiem pusdienām līdzi ņemamās sviestmaizēs, desas, šķiņķa vai cita piemērota uzgriežamā vietā bija iesmērēts banāns. Daži bija metuši sviestmaizes atpakaļ izsniedzējiem.

Gandrīz katru otro nedēļu vakariņās bija gulašs, kuru mīlīgi iesaucām vāciskajā vārdā knoken gulašs (Knochen Gulasch) – kaulu gulašs. Nez kur citur tik daudz kaulu bez gaļas varēja būt?

Bija kādi hosteļa iedzīvotāji, kas nedēļas nogalēs mēdza nedaudz iedzert. Tajā laikā Jaundienvidvelsā alkoholiskos dzērienus pudelēs varēja nopirkt tikai krogu (hoteļu) pudeļu veikalā (Bottle shop). Krogus slēdza plkst. 6 vakarā. Iespējams, ka noteikumi citās pavalstīs nedaudz atšķīrās.

Ko tad pirka un ko dzēra? Pa lielākai daļai to pašu lētāko – no zemākā plaukta, kur glabājās ar spirtu stiprinātie vīni. Netikām ne pirkuši, ne dzēruši. Nezinu, cik tie maksāja. Kad vīna cienītāji savas pudeles bija iztukšojuši, tad tikt pie jaunām bija grūtības. Bet bija daži uzņēmīgi cilvēki, kas jau laikus bija iegādājušies krietnu skaitu lētā vīna pudeles, kuras tad gribētāji sestdienās un svētdienās varēja iegādāties par vismaz divkāršu cenu.

Jau biju rakstījis, ka pirmajos 12 pēckara Eiropas bēgļu transportos Austrālijā iebrauca tikai baltieši. Mūsu, 13. transports, bija pirmais, ar kuru Austrālijā iebrauca arī citu tautību bēgļi. 782 atbraucēju vidū bijām tikai ap 90 – 95 latvieši. Hostelī bija pārstāvētas dažādas tautības. Sarunas, protams, notika vācu valodā, jo to visi vairāk vai mazāk prata. Ēdamzālē laiku pa laikam bija dzirdama labvēlīga apcelšanās dažādu tautību starpā, kas šajās dienās būtu politiski nepieņemama. Atļaušos tomēr minēt vienu. Starp poļu tautības cilvēkiem bija viens no Varšavas ielenkuma aizstāvjiem, laikam kaujās nedaudz cietis. Ungāri viņu dažkārt mēģināja apcelt. Reiz jautāts, kā tagad esot Polijā, ļoti asprātīgi atbildēja, ka tagad, Polijā esot labi. Robežas esot slēgtas, un ungāru čigāni vairs netiekot iekšā.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com