Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redakcijā

Čekisti, stukači un denuncētāji

Laikraksts Latvietis Nr. 645, 2021. g. 13. apr.
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Augsti godātā komisija!

Lai arī man tas personīgi ļoti nepatīkami būtu, bet jūtos spiests pievērst jūsu uzmanību dažiem nelabiem faktiem par manu bijušo kolēģi, komponistu un diriģentu NN.

Nesaprotu, kāpēc viņš tiek virzīts tik augstam amatam. No viņa nekā laba nevar sagaidīt. Kaut arī mūsu vadība oficiāli viņu visu laiku slavēja par taupību, man bija skaidrs, ka viņš īstenībā centās būt ļoti izšķērdīgs ar notīm. Nu, kuram vajadzīga kompozīcija ar tik daudzām notīm?

Mūsu muzikantus viņš dalīja savējos un ienaidniekos. Viņš pat vienu atlaida tikai tāpēc, ka tas nevarēja pusgada laikā iemācīties spēlēt vienkāršu prelūdiju.

Kopš NN ir prom, mums orķestrī atkal valda ideāla vienprātība – visi dara tieši tā, kā es saku.

Es šo rakstu tikai dziļas atbildības sajūtas dēļ.

Ar dievpalīgu,

Antonio Saljēri

(Ar atvainošanos lugas „Amadeus“ autoram).


Sveicināti, lasītāji!

Šāds varētu būt šablons denunciācijas vēstulei. Tikai mazliet vairāk izrotāts ar puspatiesībām, maldināšanu un meliem, kā arī bez humora.

Krimināllietās čekas arhīvos guļ kalni ar denunciācijām. Mana tuva radinieka krimināllietā vien ir 9 liecinieku pratināšanas protokoli un iesniegumi brīvā formā. Jau 1940. gada 19. augustā pilsonis NB bija sūtījis pastkarti Policijas pārvaldei Rīgā ar sūdzību: „Cik ilgi vēl būs jābaidās no policijas priekšnieka?“ Radinieku izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā un viņš mira Vjatlagā vien 11 mēnešus vēlāk.

Pie visas pētniecības par okupācijas laiku, liekas, ka vismazāk ir pētīti denunciāciju rakstītāji. Un ne jau tikai čekai iesniedza denunciācijas. Tas varēja notikt gan darba vietā, gan sabiedriskā organizācijā. Kādi ir tie cilvēki, kuri jūtas spiesti šādā veidā izliet iekšējo rūgtumu uz saviem līdzpilsoņiem?

Kas mudināja minēto NB rakstīt denunciāciju? Kas viņš tāds bija kā cilvēks? Pilnais uzvārds, protams, parādās krimināllietā, un viņa identitāte un rakstītā denunciācija ir visiem pētniekiem pieejama.

Vai saņēmējs spēj atšķetināt patiesību no meliem? Dubļi vienmēr pielīp, tāpēc vēlētais efekts tiek sasniegts, sliktākā gadījumā vismaz daļēji.

Jautājums ir tikpat aktuāls okupācijas laika izpētei, kā tas ir šodien. Modernie „troļļi“ bieži ir salīdzināmi ar denunciāciju rakstītājiem. Tomēr, ja tas ir tikai komentārs sociālos medijos, tad jau esam pieraduši to ne sevišķi ņemt vērā. Bet ja tas ir slepeni rakstīts ar nopietnu nolūku bojāt kādam dzīvi, tad jau varam saskatīt līdzības ar padomju okupācijas laiku.

Radinieka gadījumā viņa likteni noteica ieņemamais amats – policijas priekšnieks mazpilsētā – un denunciācija bija tikai kā saldais ēdiens čekai. Bet varēja arī būt citādi.

Vai mēs kā tauta kādreiz varēsim atkratīties arī no šādām negatīvām izpausmēm?

GN
2021. g. 14. aprīlī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com