Ivars Štubis no Rīgas

Palielināt / Enlarge

Ivars un Laila Vecrīgā 20. martā. FOTO no Ivara Štubja personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Vecrīgā 20. martā. FOTO no Ivara Štubja personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pavasaris dzīvoklī. FOTO no Ivara Štubja personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

7. marts Latvijā. FOTO no Ivara Štubja personīgā arhīva.

Šodien es piecēlos diezgan vēlu – ap kādiem 11tiem. Es parasti neguļu tik ilgi, bet man bija ļoti nemierīgs miegs. Es tagad vēl pusmiegā sēžu pie datora ar savu kafiju un mēģinu izdomāt kaut ko interesantu, ko rakstīt jums. Bet nu atkal ir tā, ka nekas daudz nav mainījies šajā mēnesī. Covid „limbo“ vēl laikam turpināsies kādu laiciņu.

Bet tagad es skatos ārā pa logu uz Vecrīgas senajām ēkām un ielām. Šodien spīd kārtīga pavasara saule – debesis maigā, zilā krāsā, pilnīgi bez mākoņiem. Šodien mēs divatā taisāmies braukt uz Jūrmalas pusi veidot pikniku kaut kur krastmalā. Es atceros, ka man likās jocīgi, ka es tieši pēc pārcelšanām uz Latviju redzēju cilvēkus ar īsām piedurknēm un biksēm, kad bija ārā tikai +14°C. Bet tagad, pēc kārtīgas ziemas, es ļoti labi saprotu, ka skaista diena kā šodiena jāizmanto un jābauda. +14°C man tagad liekās kā +25°C Austrālijā. Ir dīvaini un interesanti redzēt, ka ķermenis pierod jaunam klimatam.

Skatoties ārā no loga, es arī redzu, ka ir daudz cilvēku un ģimeņu, kas jau bauda šo dienu. Gan tehniski ārkārtējā situācija ir vēl spēkā, tas, kas notiek realitātē ir bieži pilnīgi pret valsts iebildumiem. Valdība dzīvo savā realitātē, un pārējā Latvija – citā. No vienas puses šī nav laba lieta, jo valsts valdība neatzīst īsto realitāti, ka cilvēkiem pietiek ar šiem ierobežojumiem un jau neklausa un tad daudz to, ko viņi saka vai dara, ir neatbilstošs īstai situāciju. Man liekās kā ir līdzīga situācija lielākoties visā Eiropā pašlaik.

Bet no otrās puses man ir pašlaik mazliet lepnums par Latvijas iedzīvotājiem. Man liekās, ka šeit cilvēki tiešām saprot, ko nozīmē brīvība un neatkarība. Esmu redzējis vairākus kreatīvus veidus kā uzņēmumi un individuāli cilvēki ir izdomājuši apiet likumus. Piemēram, veikali kuri neskaitās būtiski tikai drīkst strādāt un pārdot preces pēc interneta vai telefona pasūtījumiem. Bet nu, latvietis sāka domāt… „izdrukāšu vairākas kartes ar savu numuru. Kad cilvēki ienāks manā veikalā, tad došu viņiem karti. Viņi var tad zvanīt man un taisīt „pasūtījumu“, tad tehniski, pēc tam, viņi drīkst būt manā veikalā, un neskaitās kā pārkāpums.“

Ir arī citi apiešanas varianti. Krodziņi pašlaik nedrīkst atvērt iekštelpas, un tikai drīkst piedāvāt līdzņemšanas ēdienus un dzērienus. Latvietis sāk domāt... „uzbūvēšu bāru tieši ielas malā blakus krogam. Tad cilvēki var brīvi nākt un nopirkt dzērienus un pat pulcēties, jo skaitās, ka viņi paliek uz ielas – sabiedriskā vietā.“ Es sāku sajust, ka jūs lasītāji prasāt: „Vai nav tā, ka Latvijā nedrīkst dzert alkoholu publiskās vietās?“ Nu, jā, tā ir, bet tad latvietis sāk domāt.. „pārdošu alkoholiskos dzērienus papīra kafijas krūzēs, policisti pat nemanīs, ka cilvēki dzer balzāmu, nevis kafiju no savām krūzītēm.“

Nu tie ir tikai daži piemēri par latviešu ģeniālo talantu, nevis pārkāpt, bet vairāk apiet ierobežojumus. Šis man atgādina to kluso, bet ļoti efektīvo pretestība varai, kas tiek izpētīta grāmatā Krietnais kareivis Šveiks. Šajā grāmatā čehu kareivis Šveiks ir spiests karot Austrijas armijā Pirmā pasaules kara laikā, galīgi pret savām personīgām vēlmēm. Nu, ja viņš teiktu, ka negrib iestāties Austrijas armijā, tad, protams, virsnieks viņu nošaus. Nu ir tā, ka Šveiks tad tēlo kā idiotu un dullo, bet īstenībā viņš ļoti labi zina, ko viņš dara. Viņš vienmēr apiet, un slepenā veidā apdraud Austrijas karaspēku.

Protams, pašreizējā pandēmija ir pilnīga cita situācija nekā Šveikam bija. Tas, kas pašlaik notiek, ir tikai cilvēka griba atkal dzīvot normālu dzīvi, un pretestība pret Latvijas valsts ierobežojumiem. Un mēs nerunājam par kādu svešu varu un draudu. Beigu beigās, man liekas, ka tiešām valdība ir Latvijai laba savos lēmumos, bet ir tā, ka neviens politiķis Eiropā īsti nezina, ko darīt un kā rīkoties ar šo pandēmiju.

Bet man ir gan bijis interesanti redzēt, kā latvieši tiešām māk izdzīvot jebkādā situācijā, kas nāk viņiem pretī. Man liekās, ka šis ir mazs lodziņš redzēt, kā latvieši ir izdzīvojuši visādus bargus laikus un spiedienus. Latvieši ir gandrīz tā kā prusaki, kuri var pat pārdzīvot atombumbu. Es šo tiešām saka ar dziļāko mīļumu savā sirdī.

Saulīte vēl spīd! Ir laiks arī šim prusakam izrāpties no savas alas un baudīt šo skaistu dienu.

Ivars Štubis
27.03.2021.
Laikrakstam „Latvietis“