Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Sofija Kirsanova – Georgina Lewis – 40% swing“

Koncerts mūzikas klubā „Tempo Rubato“

Laikraksts Latvietis Nr. 645, 2021. g. 13. apr.
Sandra Birze -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sofija Kirsanova (vijole) un Džordžina Levisa (Georgina Lewis) (klavieres). FOTO Roberts Birze.

Sofija Kirsanova (vijole) un Džordžina Levisa (Georgina Lewis) (klavieres). FOTO Roberts Birze.

Sofija Kirsanova (vijole) un Kempbels Banks (čells). FOTO Roberts Birze.

Mūzikas kluba Tempo Rubato (Brunsvikā, Melburnā) īpašniece Džordžina Imberģera (Georgina Imberger) koncerta starpbrīdī ļoti emocionāli uzrunāja publiku, izsakoties par šo muzikālo notikumu kā patiesi ārkārtēju, jo šī koncerta zvaigzne – Sofija Kirsanova (vijole): „Kādu dienu mēs visi varēsim teikt, ka esam dzirdējuši Sofiju Kirsanovu uzstājoties „Tempo Rubato“ ...“

Džordžina Levisa (Georgina Lewis) – klavieres, kura arī vada koncerta norises vietu, un viņai ir pasaules līmeņa talants. Cik laimīgi mēs visi jutāmies, piedzīvojot šāda mēroga kamermūziku koncertā!

Sākotnēji 40% Swing bija paredzēts jau piecas nedēļas iepriekš, taču Melburnā atkal bija iestājušies COVID izraisītie ierobežojumi/aizliegumi, slēdzot mūzikas vietas un apturot koncertu dzīvi.

2021. gada 19. marta vakars apstiprināja mūsu cerības, it īpaši attiecībā uz šo izcilo mūziķu – Sofijas un Džordžinas sadarbību. Sākotnēji viņas tikās Melburnas latviešu jauktā kora DAINA mēģinājumos, kad Sofija pirms dažiem gadiem bija ieradusies Melburnā. Gadu gaitā nodibinājās draudzības un arī viņu abu draudzība – unikālā mākslinieciskā saikne – mīlestība pret latviešu mūzikas repertuāru.

Džordžina arī izbauda īpašo latviešu mūzikas mīlestību, gan uzstājoties kopā ar latviešu kori DAINA, gan arī dziedot kopā ar 16 000 koristiem no visas pasaules 2018. gadā Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, Rīgā, Latvijā. Kopā ar savu trio Saulgrieži (Trio Solstice) Džordžina bieži ir izpildījusi Pētera Vaska mūziku.

Šī vakara programmā īpaša uzmanība tika pievērsta minimālisma stila mūzikai; Džona Adamsa Ceļu filmas (Road Movies), Pētera Vaska Iekšējā pils (Castillo Interior) un Platona Buravickija Eņģeļa skatiens darbos.

Impresionisma un stāstošo elementu nokrāsas atklājās Indras Rišes kompozīcijā Ainava miglā (Landscape in Fog) vijolei un klavierēm (1994). Ar rūpīgi un prasmīgi izstrādāto programmu mūziķes sniedza poētisku un māksliniecisku ainavas stāstu

Pirmajā daļā Džona Adamsa Ceļa filmas (Road Movies) vijolei un klavierēm (1995), gaismas virmošanās ritmiskajos motīvos savijās dzirkstošos un iznirstošos fragmentu akcentos. Noskaņojums bija enerģisks un laipns, nepiespiests un foršs. Noslēdzot šo sākuma daļu, Sofija noregulēja vijoles zemāko stīgu, sol uz toni zemāk – fa, lai veicinātu maigāku diapazonu un toņu krāsu bagātību. Sekoja laisks klavieru ievads, atklājot otro daļu – Meditatīvais. Izcēlās maigas un kaprīzas skaņas, balsis savijās it kā melanholiskā saspēlē. Starp duetu notika imitatīvs dialogs. Vidējā daļa kopumā izklausījās aleatoriskāk. Skaisto amerikāņu skaņu sākuma motīvu atgriešanās radīja atpazīstamības un mājīguma sajūtu. Trešā daļa, 40% Swing, kas šim koncertam bija piešķīrusi nosaukumu, bija pārpilna neierobežotas enerģijas ar sekundāriem ostinato fragmentiem un apliecinošiem blūza aspektiem, it īpaši mažora/minora harmonijā. Tokātai līdzīgas figūras klavierēm un asimetriski akcenti radīja stabilitāti strukturētajā nestabilitātē. Sofija pētīja kontrastējošus vijoles tembrus, brīžiem „abrazīvus“, spilgtus, punktējošus, lidojošus glisandi, kas izpaudās ugunīgā, pļāpājošā sinerģiskā saspēlē ar Džordžinas klavierēm.

Pēc līksmajiem un satrauktajiem aplausu izvirdumiem Sofija pastāstīja par to, kā viņa ir tikusies ar Džordžinu un par nākamo izvēles iztēles skaņdarba aprakstu – Indras Rišes (Rise) Ainava miglā. Tā mūs aicināja „klausīties dabas skaņas un krāsas, gaismas izmaiņas, gaismas slava plūst pāri līdzenumiem, vērojot mainīgās krāsas ezerā „. Saskaroties ar hromatiskām skaņām, it kā putnu dziesmām, mirdzošais vijoles tremolo dejoja uz atvērto akordu klavieru ainavas, un vijoles mistēriskiem, harmoniskiem čukstiem. Kulminācijas bagātā un dinamiskā sadaļa izraisīja senas gandrīz Austrumu skaņas, drāmu un haosu bitonālajās sadursmēs. Izskaņa bija kā maiga, elēģiska, svētīga un silta atgriešanās pie līdzskaņas un pievilcīgs, svilpes vijoles tembrs atgādināja Mesjēnas (Oliver Messiaen) mūziku.

Publika atbildēja ar pateicīgiem un skanīgiem aplausiem. Džordžina pārņēma vadība galveno, aprakstot nākamā skaņdarba „Atceroties Šūbertu solo klavierēm Ann Southam (1993)“ fona un pašas personīgo saikni ar skaņdarbu: „lietas, kas uztur kultūru dzīvu, aušanas tehnika cauri paaudzēm ...“ Varētu likties līdzīgi kā latviešu tautas dziesmu mutvārdu tradīcijai, kas nodota no paaudzes paaudzē. Citējot Ilzes Nāgelas rakstu: „Kanādiešu komponistes Ann Southam 1993. gada kompozīcija Atceroties Šūbertu (Remembering Schubert) – solo klavierēm atkal ir citi paraugi minimālisma stilam, caur kuru komponiste mūziku attēlo saviem vārdiem: „...rokdarbus, piemēram, aušanu, kas atspoguļo tradicionālo sieviešu darba raksturu, kas ir atkārtots, dzīvību uzturošs, prasot laiku un pacietību.“

Džordžina ar siltumu un izjūtu izbaudīja Stuart&Sons flīģeļa izsmalcinātās tonālās un tembrālās iespējas, aušanas basu, kas mijiedarbojas ar trīskāršām faktūrām. Šī meditatīvā atkārtošanās deva sajūtu, it kā aužot uz stellēm – siltās, izteiksmīgās un mierinošās sonoritātes basu reģistrā ar smalko arfai līdzīgo pieskārienu vidējā reģistrā. Atkal manas domas aizgāja līdz latviešu koklei, un meditatīvā pārdomātība un sirsnība, kā Džordžina izsauca krāsainās harmonijas ar maigiem, tomēr pārliecinošiem un veikliem pirkstu pieskārieniem un ar dziedošām pretmelodijām uzbūra audējas tēlu, kas it kā svētlaimīgi dungoja līdz.

Pēc ilgstošā diminuendo auditorija aplaudēja ar lielu gandarījumu un pateicību. Tieši tajā brīdī uz skatuves parādījās norises vietas īpašniece Džordžina Imbergere, lai apsveiktu māksliniekus un paskaidrotu abu mūziķu nozīmi Tempo Rubato. Starpbrīdī izmantojām iespēju, lai dalītos iespaidos par nule dzirdētajām krāšņajām skaņām, patērzētu ar citiem koncerta apmeklētājiem un iebaudītu atsvaidzinošus dzērienus.

Koncerta otrajā pusē uz skatuves tika uzaicināts čellists Kempbels Banks, kurš uzstājās kopā ar Sofiju, atskaņojot Pētera Vaska Iekšējā pils (Castillo Interior) vijolei un čellam (2012). Satriecošā, elēģiskā un dziļā Vaska mūzika Sofijai iemieso latviešu skaņas notveršanu vai definēšanu. Atkal citējot Ilzes Nāgelas darba aprakstu: „Pētera Vaska skaņdarbs Iekšēja pils (Castillo Interior) vijolei un čellam rakstīts 2012. gadā pēc čellista Sol Gabetta aicinājuma un iedvesma atsaucas uz Svētās Terēzes no Avilas grāmatas Moradas del Castillo Interior (Dwellings of the Interior Castle).“ Re minora sekcijas bija līdzīgas kora formai, 3 balsis, kuras no čella uz vijoli nemanāmi tika pārceltas nevainojami dialogu dubulto pieturu pārsūtīšanā. Ugunīgā g-moll starpspēles bija sprādzienbīstamas un enerģiskas, mājieni par Vivaldi Vasara. Skaņdarba struktūra sniedza klausītājam iespēju iesaistīties kora uzstādījumu D-moll svinīgumā un augstākajā skaistumā, ar sol minora starpspēļu spilgtajiem kontrastiem. Čells uz brīdi atkāpās no dueta, lai darba noslēgumā atgrieztos ar klusu solo. Šis priekšnesums apliecināja izpildītāju mākslinieciskumu un augsto profesionalitāti. Publika bija pilnīgi savaldzināta.

Buravicka Enģeļa skatiens izskanēja ar maigiem, trīsuļojošiem klavieru tremolo, atgādinot acu skropstiņu mirkšķināšanu. Duets starp vijoli un klavierēm izveidoja emocionālo intenstivitāti (emotional intensity), īpaši vidusdaļas vijoles divstīgu akordos (double-stops), glissandi, un gaišos, caurspīdīgos toņos, ethereal and fragile, ēteriskā un trauslā iemiesojumā. Brīžiem dzirdējam austrumnieciskas, eksotiskas harmonijas, bet pārsvarā, bija sajūtams līdzsvars, rāmums un arī skumjas.

Vijolniece Sofija gan stāstīja, ka Buravicksis esot studējis kompozīciju pie Pētera Vaska – un patiesi, klausītājs varētu atpazīt Vaska ietekmi. Faktūra būvējās, dinamikas un emocijas kāpinājās lepnā un grezni spilgtā kulminācijā. Klausītājs varētu arī sadzirdēt Skrjabina ietekmi Vers la Flamme atkārtojošos un liesmainajos klavieru akordos.

Vijoles divstīgu harmonijas atgriezās, attēlojot īso, vieglo eņģeļa elpu. Un tad gaiši un lidojoši enģelītis atgriezās augšup aiz zvaigznēm...

Klausītāji kopīgi baudīja mirkli ar aizturētu elpu, pirms izlauzās vētraini un skanīgi aplausi, vairākas ovācijas un atgriešanās uz skatuves visiem trim māksliniekiem. Jutāmies sirdī laimīgi par baudīto koncertu un māksliniecisko sniegumu.

Sandra Birze
Laikrakstam „Latvietis“


Nākamais Sofijas Kirsanovas koncerts „Latviešu komponistu vijoļsonāšu vakars“ būs sestdien, 29. maijā, plkst. 20.00 Ian Potter Southbank Centre, Hanson Dyer Hall. Programmā Imants Zemzaris (šogad 70 gadu jubilārs), Juris Ābols un Austrālijas latviete Ella Mačēna „Sleep Sonata“. Pie klavierēm Konrad Olszewski.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com