Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Tēvs, piedod tiem“

Lielās Piektdienas svētruna

Laikraksts Latvietis Nr. 645, 2021. g. 13. apr.
Aldis Elberts -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Māc. Aldis Elberts sniedz svētruna Sv. Krusta baznīcā Melburnā Lielās Piektdienas dievkalpojumā. FOTO Ilze Nāgela.

Ticības mācības klasēs šo saucu par miljons dolāru jautājumu: „Kas ir kristietības pamats?“

Atbilde: PIEDOŠANA. Tādēļ Jēzus pirmā lūgšana pie krusta Lielajā Piektdienā bija: Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.“ (Luke 23:34).

„Tēvs“

Mūsu grēks pirmā vietā ir pret Dievu Tēvu, ne pret cilvēkiem. Dāvids lūdza: „Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā.“ (Ps. 51:6). Tēvs ir tas, kas sūtīja Savu Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu.

Jēzus stāstīja līdzībā: „Kāds „cilvēks“ („Tēvs“) stādīja vīna dārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja. Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu. Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja. Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja. Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies. Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu. Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā. Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem.“ (Mk 12:1-9). Tēvs stādīja vīnadārzu. Viņa Dēls Jēzus ir akmens, ko nama cēlēji atmetuši, kas kļuvis par stūrakmeni. Daži jautājumi: „Ko Jēzus Tēvs domā par mums/Tevi? Ko mēs/Tu esi darījuši ar šo akmeni, Viņa Dēlu ko Viņš sūtījis? Vai esam Jēzu atmetuši vai saņēmuši? Vai Jēzus ir mūsu stūra akmens ap ko visa dzīve ir būvēta?“ Vai ir vai nav, mums jālūdz piedošana no Tēva. Tēvs sūtīja savu vienīgo Dēlu priekš mums, cerēdams, ka mēs Viņu pieņemsim. Tēva Dēls, Jēzus, tika Svētā Gara ieņemts bez iedzimtā grēka, un dzīvoja pilnīgā paļāvībā un sadraudzībā ar Savu Tēvu visu mūžu. Tad pie krusta, Jēzus Kristus, Dieva Tēva Dēls, vienīgais cilvēks kas nebija sodu nopelnījis, svēts Dievs un cilvēks tīrs, ar mūsu grēkiem sakrauts lūdz, „Tēvs…“

„Piedod tiem.“

„Piedod tiem?“ Ko? Nevis, „Nosod viņus!“? Nevis, „Nogalin viņus un izdod vīnadārzu citiem!“? Nē, „piedod tiem.“ Piedošana ir stūra akmens kristietībai.

Ko tas nozīmē? Vispirms, „Ko piedošana nenozīmē?“

  1. Piedošana nenozīmē apstiprinājums vai piekrišana tam kas teikts vai darīts. Tā neattaisno pārdarīto it kā tas nekas nebija, vai kā dažreiz saka, „tas nav nekas.“ Sievai kas tika noķerta laulības pārkāpšanai, Jēzus teica, „Ej un negrēko vairs.“
  2. Piedošana nenozīmē tēlot it kā tas kas notika nesāpēja vai ir viegli pieņemt. Ģetzemanes dārzā pirms Lielās Piektdienas Jēzus gauži lūdza, „Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis!“ (Marka ev. 14:32).
  3. Piedošana nenozīmē aizmirst, it kā pārdarīto varam viegli izdzēst no sava prāta. Dievs pats tā neaizmirst, Viņš vienīgi pēc piedošanas mums pārdarīto vairs nepaceļ vai atgādina.
  4. Piedošana nenozīmē samierināšanās (reconciliation) vai uzticēšanās. Jānis raksta, „Jēzus cilvēkiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina… Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā.“ (Jāņa ev. 2:24-25).

„Ko tad piedošana nozīmē?“ Vārds piedod nozīmē, „sūti prom, lieci mierā.“ Franciski un angliski, „pardon.“ Vāciski, „vergeben.“ Angliski, „for-give.“

„Dot pilnīgi bez rezervācijām.“ „Tēvs, dod pirms Tu kaut ko no viņiem saņem.“ Piedošana mums ir piedāvāta pirms mēs apzinies, ka mums tā ir vajadzīga vai to lūdzam. Jēzus mācīja mums lūgt tāpat, „Tēvs, pie-dod mums mūsu parādus.“ Parāds ir tas kas mums pienākas dot citiem pirms viņi dod vai prasa to no mums. Jēzus lūdza piedošanu mums, pirms mēs to lūdzam no Viņa vai no Viņa Tēva.

Piedošana – „bez ierunām (unconditionally) dot pardon kādam par viņu nepareizo rīcību. Tā ir apzināta, noteikta izvēle atlaist (to let go) aizvainojumu pret kādu cilvēku kas tevi sāpinājis, neatkarīgi no tā vai tas cilvēks to prasījis, nopelnījis vai nenopelnījis.“ Tas ir ko Jēzus pie krusta lūdza, „Piedod tiem.“ „Kuriem?“

Nesenā Latvijas filmā, „Pilsata pi upis“ (The Sign Painter), viens katols iemīlējies ar ebrejieti. Kāds viņam saka, „Turies prom no jūdiem, viņi Jēzu nonāvēja.“

Pareizāk teikt, ka Jūdi Jēzu notiesāja; bet romieši viņu nonāvēja. Romieši viņu piesita pie krusta. Varētu teikt, Eiropieši vai Latvieši. Viens komentārs raksta, „Abi jūdi un nejūdi dalās ar vainu Jēzus Kristus nāvei un, tamdēļ, mums visiem janožēlo mūsu grēki.“ Apustulis Pēteris Vasarsvētku sprediķī teica, „Lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.“ (Acts 2:36). Šodien latviešu sabiedrībā Pēteris teiktu, „Tad lai viss 'Latviešu' nams zina un nešaubās par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.“ To pašu Viņš teiktu par „Austrāliešu namu,“ utt. Lai visi zin. Jesaja pareģoja, „Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.“ (Jesaja 53:6). Kad Jēzus izstiepa rokas, lai tās pienaglot pie krusta, Dievs teica, „Tik ļoti Es visu PASAULI (jūs visus!) esmu mīlējis, ka devu Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens kas Viņam tic nepazusti, bet iemantotu mūžīgo dzīvošanu!“ Dieva vārds māca, ka nav nekādi izņēmumi tiem kas Jēzu situši pie krustā un caur to pelnījuši nāves sodu. Pāvils skaidri un kategoriski rakstīja un mācīja, „visi ir grēkojuši“ „visiem trūkst dievišķās godības“ un „grēka alga ir nave.“ (Romans 3:23, 6:23). Katrs mūsu grēks tika uzkrauts Jēzum, un caur to visi esam pelnījuši nāvi. Jēzus mira VISU MŪSU GRĒKU DĒĻ! Tamdēļ pie krusta Jēzus lūdza, „Tēvs, piedod tiem…“

„Jo viņi nezina, ko tie dara.“

Cik mēs īsti zinām ko mēs darām nepareizi vai nedarām pareizi?... Cik zinām ko mēs esam Dievam parādā? Daudzi par to nedomā, nezin, vai ir aizmirsuši.

Es nesen rītlūgšanā prasīju Daugavas skolas bērniem, „Kas ir pirmais un svarīgākais bauslis?“ Neviens nevarēja atbildēt. Es nedevu atbildi, bet uzdevu viņiem mājas darbu saviem vecākiem to paprasīt. Viena skolotāja kas zināja atbildi, pienāca man klāt pilnīgi šokā ka neviens bērns nezināja pirmo bausli.

Pirmais bauslis: „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Luters atbildēja „Kas tas ir?“ „Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties.“ Kad Jēzum prasīja šo jautājumu, Viņš atbildēja, „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.“ (Mt. 22:37-39). Pēdējā vakarēdienā Jēzus mazlietiņ pārgrozīja šo pēdējo daļu. Viņš teica, „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ (Jāņa 13:34-35). Ja cilvēki pēc mūsu mīlestības nevar pazīt, ka esam Jēzus mācekļi, nav droši ka Dievu mīlam pār visām lietām, un savu tuvāku kā sevi pašu, nejūt ka mēs viņus mīlam tāpat kā Jēzus mūs ir mīlējis, tad mums kaut kas trūkst; mēs esam Dievam un citiem kaut ko parādā. Varbūt pat nezinām, ka mīlestība ieskait mīlēt un piedot saviem ienaidniekiem un tiem kas dara mūsu dzīves grūtākas.

Pāvils bija uzticīgs Jūds vai Ebrejs. Viņš pats nezināja ko viņš dara līdz kamēr Jēzus Kristus viņam atklājās un to pateica. Pāvilam tad sirds bija žēl par saviem tautiešiem, jo daudzi vēl nezināja kā viņš agrāk, ko viņi dara. Viņš rakstīja, „Brāļi, mana sirdsvēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem ir, lai viņi tiktu izglābti. Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes.

Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies.“ (Romiešiem 10:1-3). Vai latvieši deg par Dievu? Vai Tu? Vai mēs arī necenšamies celt savējo un Dieva taisnībai neesam paklāvušies? Vai Tu?

Daugavas skolā es mācīju, ka visu šo bauslību var saīsināt četros vārdos:

Mīli Dievu – mīli citus. Es tad jautāju, „Vai tas viegli vai grūti?“ Parasti atbild, „Grūti.“ Patiesība ir ka katrs esam, ne tikai Dievam bet citiem parādā mīlestību.

Pāvils, „Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat.“ (Rom. 13:8). Iemesls bieži ir nepiedošana. Ir teikts, „Nepiedošana ir inde ko tu dzeri, domādams, ka tā saindēs kādu citu.“ Nepiedošana saindē tikai mūs pašus.

Tamdēļ Jēzus mācīja, „Mūsu dienišķo maizi, dod mums šodien, un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.“

Mēs dienišķi esam parādnieki. Tamdēļ dienišķi mums vajag piedošanu un piedot.

Tamdēļ Jēzus šo daļu no Tēvreizes pasvītroja. „Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.“ (Mt. 6:14-15).

BEIGAS

Holandiete Corrie ten Boom piedošanu iemācījās spilgtā veidā kad pēc otrā pasaules kara, viņa ceļoja pa Vāciju mācot to, ko es jums šodien esmu mācījis. Korijas ģimene, ieskaitot māsa, tika nogalināta Ravensbruck koncentrācijas nometnē. Pēc vienas uzrunas viņai pretim nāca viens dūšīgs vīrs pelēkā virsmētelī. Viņa pazina viņu, un tūlīt bija atmiņās atpakaļ tanī nometnē, lielā istabā ar drēbēm kaudzē, un ar kaunu kaila staigājot šim vīrietim garām. Šis vīrietis bija viens no nežēlīgākiem nometnes sargiem. Tagad viņš stāvēja Korijai priekšā ar izstieptu roku, „Laba vēsts, Fraulein! Cik labi, kā Tu saki, ka visi grēku piedoti. Tu minēji Ravensbruck savā runā. Es biju sargs šinī nometnē.“ Viņš viņas neatcerējās. „Bet kopš tā laika es pats esmu kļuvis pa kristieti. Es zinu, ka Dievs man ir piedevis visas tās nežēlīgās lietas ko pats tur darīju, bet es gribētu to dzirdēt no tavām lūpām. Fraulein, (atkal ar roku izstieptu), vai Tu mani piedotu?“ Corrie raksta, ka tā bija grūtākā lieta kas viņai mūžā ir bijusi jādara. Visādas atmiņas un jūtas viņai nāca atpakaļ. Viņa zināja, ka viņai jāpiedod, un tomēr viņa tur stāvēja ar tādu augstumu ap viņas sirdi. Viņa arī zināja, ka piedošana nav sajūta vai emocija. Piedošana ir gribēšana. „'Jēzu, palīdz man!' Es klusumā lūdzu,“ viņa raksta, „Es mehāniski iegrūdu savu roku rokā kas pret mani izstiepta. Un kamēr es to darīju neticama lieta notika. Strāva sākās manā plecā, skrēja lejā pa manu roku, un ielēca mūsu savienotās rokās. Un tad tāds dziedinošs siltums ieplūda visā manā ķermenī, nesot asaras manās acīs. „Es Tev piedodu, mans brāli!“ es raudāju. „Ar visu manu sirdi.“ Korija raksta, „Es nekad nebiju piedzīvojusi Dieva mīlestību tik intensīvi kā tad, bet ar visu to, es arī apzinājos ka tā nebija mana mīlestība. Es biju mēģinājusi, bet man nebija tas spēks. Tas bija Svētā Gara spēks kā Romiešiem rakstīts, „jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots“ (5:5). Avots šim spēkam ir pie krusta Golgatā, kad Jēzus izstiepa savas rokas un lūdza par mums, Tēvs, piedod tiem.“

Mācītājs Aldis

* * *

Lūgšana

„Dievs, tavai piedošanai nav robeža. Tai nav limiti, arī ar tavām taisnīgām dusmām. Palīdzi man būt vairāk kā Tu esi. Piešķir man žēlastību kamēr es iemācos piedot; dziedini manas atmiņas kas atgādina man sāpīgas jūtas.

Es negribu, lai mani aiztur kā cietumnieku rūgtums vai apvainojums. Vienalga ko kāds cilvēks man ir darījis, un vienalga cik netaisni vai slikti tas ir bijis, es atsakos dzīvot mocībās. Es šodien izvēlos dzīvot brīvībā, ko Tu priekš manis sagādāji pie krusta. Katru reizi kad redzu tos kas mani sāpinājuši, kad es dzirdu viņu vārdus, vai doma par viņiem ienāk prātā, es to domu arestēšu un došu Tev.

Es atlaidīšu piedošanu tiem, pat ja man tas jādara vairākas reizes dienā.

Es nolieku pie malas manas tiesības būt dusmīgam vai sāpinātam. Kur agrāk es jutos pilnvarots turoties pie dusmām, es tagad baudīšu cerības un prieka spēku.

Dod man mieru, dusmas un sāpes vietā. Palīdz man redzēt caur Tavām acīm tos kas mani sāpinājuši. Liec man uzvarēt un būt brīvam, jo es vēlos piedot.“

Pirms ejam pie dievgaldu gribu teikt, ka piedošana mums ir arī process. Tikai tamdēļ, ka esi vienreiz piedevis, nenozīmē, ka tev nevajadzēs atkal piedot. Piedošana patiesi ir kā dienišķā maize ko mēs ēdam, un tad sniedzam tālāk citiem. Kad ejam pie dievgalda šodien, mēs atgādinām viens otram, ka tamdēļ Jēzus Kristus mira par mums. Jaunā Derība ir piedošanas derība Viņa asinīs. Mums nav tur vairāk ko pielikt, tikai pilnīgāk saņemt to, ko Jēzus priekš mums ir darījis. Tad uz tā pamata mēs ejam un piedodam citiem, kas mums pāri darījuši. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com