Upes dzīve

Palielināt / Enlarge

Mājas laiva „Relax“. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Brauciens ar mājas laivu pa Mareja upi Viktorijas un Jaundienvidvelsas robežā. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Pelikāns pie Mareja upes. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Slūžas Mareja upē. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Brauciens ar mājas laivu pa Mareja upi Viktorijas un Jaundienvidvelsas robežā. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Brauciens ar mājas laivu pa Mareja upi Viktorijas un Jaundienvidvelsas robežā. FOTO Ingrīda Biezaite.

Šajās dienās plānot brīvdienas un vēl aizbraukt tās izbaudīt var būt liels izaicinājums. Līdz pēdējam brīdim nezinājām, vai pasaule būs vaļā un vai ceļojums izdosies.

Tieši nedēļu pirms gaidāmā izbraukuma Melburna atkal bija lockdown un atlika turēt īkšķus, lai visi ātri izveseļojas un mēs varam doties izsapņotajā ceļā!

Viss notika tā

Kādā 2020. gada novembra pēcpusdienā, cepot gaļu un piedzerot klāt vīnu, vairākām ģimenēm sanākot kopā, radās kopīga doma – pabraukāties ar mājas laivu (houseboat) pa Mareja (Murray) upi.

Izrādās, ka tas vairākiem cilvēkiem ir bijis sens sapnis, kas līdz šim licies tāls un neaizsniedzams, bet ja atrodas tik daudz līdzīgi domājošie, tad atlika vien rezervēt lielo dzīvojamo laivu un izdomāt datumus, kad izbraukumā doties. Arī šis jautājums atrisinājās viegli un ātri – laiva tika rezervēta un datumi nolikti no 26. februāra līdz 3. martam. Un tad tik jāsāk gatavoties ceļam!

Četras ģimenes – 12 cilvēki, piecas dienas un naktis pārceļamies dzīvot uz upi!

Par cik nevienam nebija iepriekšējās pieredzes doties šādā ceļojumā, tad drošs paliek nedrošs, automašīnas bija piekrautas pilnas ar dažādām mantām un ēdamlietām ar domu: „Ja nu vajadzēs...“[...] „gan jau, ka noderēs, ja ne man, tad varbūt kādam citam...“[...] „Ja nu paliek auksti...“[...] „ja nu sagribas kaut ko uzkost...“ [...] „Varbūt kopā uzspēlēsim šo?“

Ceļš līdz mājas laivai bija jāmēro veselu dienu, jo ceļojumu nolēmām sākt no pilsētiņas Mildura, kas atrodas apmēram sešu stundu braucienā no Melburnas. Pieveicot šo garo un mazliet vienmuļo ceļu, sasniedzām skaisto pilsētu, un te nu tā bija – cēla un aicinoša upes ūdeņos līgani šūpojās mūsu mājas laiva – 20 m gara, 8 m plata ar brīvdienām atbilstošu nosaukumu Relax.*

Gribēdami ātrāk uzsākt ceļojumu, lielā steigā sanesām daudzās mantas uz mājas laivas katrai ģimenei ierādītajā kajītē, un tad arī nekavējoties ieradās saulē iededzis kungs un izstāstīja noteikumus. Lika parakstīt daudz un dažādus papīrus. Viņa stingrā uzraudzībā galvenajam stūrmanim, kurš bija izraudzīts no mūsu vidus, bija jāizbrauc apmācības aplis, lai apgūtu vadīšanu – bremzēšanu, piestāšanos krastā un vispār, lai pierastu pie milzīgā transportlīdzekļa.

Tagad mūsu ceļš ir upes ūdens

Un ar lielo mājas laivu, kurā esam ērti iekārtojušies, varam peldēt, kur vien mūsu sirdis kāro. Gari nedomājot nolemjam, ka vispirms dosimies pret straumi, un mūsu galamērķis šajā virzienā peldot, būs sarkanās klintis Red Cliffs, kas gan dabā izskatījās dzeltenas. Pēc to apskatīšanas un kāpelēšanas pa tām, lielo laivu vedīsim atpakaļ uz Milduru un tad dosimies paskatīties upes krastus, kas ved upes straumes tecēšanas virzienā.

Šī upe ir robežlīnija starp Viktorijas pavalsti, kurā dzīvojam mēs, un Jaundienvidvelsu. Iznāk, ka esot uz upes, atrodamies kaimiņu štatā. Tad iznāk tā, atkarībā no tā, kurā krastā esam izkāpuši, tajā pavalstī atrodamies. Pārsteidzoša ir atšķirība starp to, kādi krasti ir Viktorijas pusē – aizauguši un brikšņaini un cik gleznaini kopti, ar skaistām mājām ir Jaundienvidvelsas pusē. Peldot arvien tālāk no Milduras gan krasti paliek vienlīdzīgāki, un dabas skati abās pusēs līdzīgi.

Mums ir iedota upes karte. Tā, ka pārsvarā zinām, kur atrodamies. Vēl saprast atrašanos palīdz upes malā īpaši marķējumi, uz kuriem ir cipari, kas ir atzīmēti arī mūsu kartē. Vēl ir jāseko upes dziļumam. Vietām upe ir 30 m dziļa, citur var būt sekla. Īpaši uzmanīgi jābūt tad, kad izvēlās pietauvošanās vietas, jāuzmanās no sēkļiem, krastam ir jābūt vismaz 2 m dziļam.

Upes satiksme notiek pa labo pusi, lielākais ātrums, ko sasniedz mājas laivā, peldot pa upi, ir 7 km/stundā, tā, ka saprotams, ka tā nav nekāda ātrlaiva, kuras mērķis ir radīt asas izjūtas, bet gluži pretēji ar savu vienmērīgo slīdējumu tā ļoti, ļoti nomierina.

Tā ir kā labi un ērti iekārtota māja – ar mājīgām telpām, daudziem logiem, kas sniedzas līdz zemei, vēsinātājiem, internetu, visām sadzīves iekārtām un ērtām mēbelēm. Uz mājas laivas jumta ir saules paneļi, tā, ka pa dienu elektrību mums ražo saulīte.

Tai ir divi stāvi un uz augšējā klāja atrodas milzīga baļļa ar burbuļūdeni, kurā var plunčāties kaut visu ceļojuma laiku. Uz mājas laivas vietas pietiek visiem. Vieni pavada laiku pie stūrmaņa, plašajā priekštelpā, kurš uzņemas lielo atbildību, vedot šo transportlīdzekli pa plato upi, citi bauda silto vēju un laiku kavē sarunās, atrodoties uz otrā stāva klāja. Vēl citi atpūšas istabā, vai sēž mājas laivas pakaļgalā un vēro nu jau projām aizslīdošo ainavu.

Dabas izrāde

Visu mūsu ceļojuma laiku mūs pavada saule dienā, apaļš mēness naktī un pašā upē peldošas zivis un pelikāni.

Ūdens pēc izskata vairāk atgādina peļķi, jo ir dzeltenīgā krāsā un galīgi necaurspīdīgs, bet mēs tāpat pāris reizes dienā apstādinām mājas laivu, lai visi, kuri vēlas, varētu nopeldēties. Lai gan pēc skata nepievilcīgs, ūdens ir silts un vienlaicīgi veldzējošs.

Manam vīram šādas peldes nav pa prātam līdz brīdim, kad pie kādas no klāja aizmugurē izliktajām makšķerēm negaidīti pieķeras zivs un ierauj nepieskatīto makšķerkātu ūdenī. Tad, ne mirkli nevilcinoties, vīrs metas ūdenī, lai glābtu to un arī nepalaistu prom pieķērušos zivi.

Pelikāni ir kā skaista piedeva visām brīvdienām. Tā vien liekas, ka viņi ir Milduras un arī upes saimnieki. Pārliecinošā gaitā tipina gar upes krastu, vienmēr kāro apēst no upes svaigi izvilktās zivis un tad mierīgā pelde ūdeni. Bez viņiem upes dzīves ainava nebūtu pilnīga.

Kādu rītu pamostos, atveru aizkarus, un saprotu, ka mana gulta peld pa upi, un pirmais, kuru es ieraugu, nav cilvēks – ne sieviete, ne vīrietis, bet upē peldošs pelikāns. Tādu brīvdienu prieku un mieru iedod šis rīta skats!

Man šī ir jauna pieredze, kad ceļš ir upe un mājas ir laiva, un paši esam saimnieki savām kopīgajām brīvdienām. Braucam, cik tālu gribam, naktsmājas meklējam, kur acīm un sirdij tīk.

Tā katrs vakars ir savādāks, tad pie meža malas, tad kādā pļavas ielokā, tad tuvumā pie pilsētas, bet tam visam ir kas vienojošs. Vakarā, kad mājas laiva ir pietauvota pie krasta un stingri piesieta pie kokiem ar rupjām virvēm, lai neaizpeld vai nesagriežas, jo straume ir spēcīga, tad sākas vakara miers un burvība. Kādu vakaru spēlējam galda spēles, citu vakaru upes krastā kuram ugunskuru, vēl citu vakaru dodamies ar bērniem uz bērnu spēļu laukumu ar dažādām ūdens strūklakām. Tā vien liekas, ka šeit uz upes un blakus upei vienmēr ir tā. Silti, mierīgi un ļoti īsti.

Vienā no vakariem sēžam uz mājas laivas klāja, runājāmies un vērojām, kā vienā pusē noriet saule un otrā pusē lēnām izlien mēness. Klusums, miers, tumsa, un mums virs galvām parādās piena ceļš – tāds no neskaitāmām mazām un lielām baltām zvaigznītēm. Tāda dabas izrāde, kas liek apbrīnot šo pasauli un klusiņām teikt: „Paldies! Vai tas viss ir mums?“

Braucam pa straumi

Esam atgriezušies Mildurā un sapratuši, ka vienīgais, kas mums ir izbeidzies, braukājoties pa upi, ir saldējums. Nekas. Dodamies uz veikalu, atjaunojam saldējuma krājumus un varam doties otrā virzienā.

Bet, lai tiktu braukt pa straumi, mums ir jāšķērso slūžas. Vieta esot šaura un laiks, lai caur tām tiktu, ir jāpiesaka. Ar to visu stūrmanis ātri tiek galā, sarunā laiku, palīgu stūrēšanā ar, un uzsākam ceļu!

Iebraucam slūžās un skatamies, kas notiks. Vārti aiz mums aizvērās un priekšā vēl ir ciet, vērojam savā ūdens mērāmajā aparātā, kā kritās ūdens zem mūsu mājas laivas. Sienas abās pusēs mitras, un jūtamies kā pagrabā. Bet tad mūsu laivas priekšā atveras vārti, un mēs tiekam izlaisti ceļot tālāk pa upi.

Šoreiz mēs peldam līdz golfa kluba krodziņam, jo pa šo laiku, lai arī uz laivas baudām visu ēdienu un dzērienu pārbagātību, katram gribas baudīt ko īpašu. Kāds vēlas džinu ar toniku, kāds martini ar ķirsīti, bērni vēlas saldējuma kokteiļus un vēl kāds vēlas vienkārši ceptus kartupeļus. Tā nosvinam šo jauko brīvdienu noslēgumu. No rīta mums ir jāatdod mājas laiva tās saimniekiem, lai dotos atkal katrs savos dzīves ceļos.

Esmu dzirdējusi tādu teicienu: „Kādā vārdā laivu nosauksi, tā arī vedīsi.“ Un nu es ticu tam. Paldies visiem, kas piedalījās, un mūsu mājas laivai Relax par bezrūpīgo brīvdienu atpūtu!

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“

* angl.: Atslābinies!