Pirmie divi gadi Austrālijā (7)

Palielināt / Enlarge

Guntars Saiva, startējot 440 jardu skrējienā 1949. gada 29. oktobrī. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Guntara Saivas raksts laikraksta „Austrālijas Latvietis“ 1950. g. 13. martā numurā.

Noslēgums. Sākums LL639, LL640, LL641, LL642, LL643, LL644.

Vieglatlētika

Nebiju aizmirsis vieglatlētiku. Biju iestājies tuvākajā Sv. Džordža (St. George) klubā. Pirmais starts Austrālijā bija 1949. gada 1. oktobrī Ričmondā, pēdējais 1952. gada 24. februārī Batērstā (Bathurst), kopā – 24 sacīkstēs. Pirmajos 2 gados biju piedalījies 17 sacīkstēs. Panākumi ļoti mēreni. Nebija arī iespējas kārtīgi trenēties. Klubu uzdevums nebija rūpēties par savu biedru trenēšanu. Par trenēšanos katram bija jārūpējas pašam. Sv. Džordza klubs sezonas laikā reizi nedēļā sarīkoja sacensības punktu (point score) iegūšanai, lai sezonas beigās pirmo trīs vietu ieguvēji izpelnītos pa kluba karodziņam. Bet arī uz kluba sacīkstēm man bija no Kronalas hosteļa jātiek uz staciju, jābrauc ar vilcienu uz Hērstvili, un tad kādu puskilometru jāiet kājām līdz Hērstviles ovālam. Tas katru nedēļu nebija iespējams.

Tajā laikā visas distances vēl bija jardos (Red.: 1 jards ir 91,44 cm) un skriešana pa zāles laukumu.

Lielajās starpklubu (interclub) sacīkstēs no sākuma piedalījos skriešanas disciplīnās, vēlāk gandrīz tikai lodes grūšanā un diska mešanā.

Biju izraudzīts par latviešu vieglatlētu pārstāvi. Neatceros, kāds īsti bija mana posteņa apzīmējums. Šad un tad laikraksta Austrālijas Latvietis uzrakstīju pa rakstiņam par latviešu vieglatlētu sasniegumiem. Viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais, bija par Alekša Hakeļa pirmo startu JDV meistarsacīkstēs Sidnejā.

Kādas tad bija tās neskaidrības, lai Hakela sasniegumu neapstiprinātu par Austrālijas rekordu? Austrālijā, sevišķi Viktorijā, bija populāra profesionālā vieglatlētika, galvenokārt skriešanā ar slaveno Stawell Gift sacensību. Arī Kanbera reiz biju aizgājis apskatīties profesionāļu sacensības vieglatlētikā Manuka ovālā.

Vajadzēja apstiprinājumu, ka Hakelis ir amatieris. Nemaz nezinu, ka Latvijā būtu bijuši profesionāli vieglatlēti. Rakstīju Arnoldam Šmitam un lūdzu, lai viņš sazinājās ar mūsu sporta vadītājiem Vācijā. Viss izkārtojās ļoti ātri, un Hakelis varēja piedalīties Austrālijas meistarsacīkstēs.

Atskats un iespaidi par sākuma gadiem Austrālijā

Kad pirmie pēckara Eiropas bēgļu imigranti ieradās Austrālijā, tad šī zeme bija baltā cilvēka zeme. Austrālijas imigrācijas politiku noteica 1901. gadā pieņemtais Baltās Austrālijas Likums (White Australia Policy), kurš aizliedza neetniskas eiropiešu izcelsmes cilvēkiem, īpaši no Āzijas (galvenokārt Ķīnas) un Klusā okeāna salām imigrēt Austrālijā. Laika gaitā likumu mīkstināja, un 1973. gadā tas beidza pastāvēt.

Pirms tam Austrālijas iedzīvotāju vairumu, blakus zemes pirmajiem iedzīvotajiem – aborigēniem, veidoja gan savā laikā no Anglijas piespiedu kārtā atvesto noziedznieku pēcteči, gan, labākus dzīves apstākļus meklējot, brīvprātīgi atbraukušie. Mazākā skaitā bija ķīniešu pēcteči, kas bija ieradusies zelta drudža laikos.

Austrālijas attiecības ar Angliju vēl bija ļoti ciešas. Austrālijas Augstās Tiesas (High Court) lēmumus varēja pārsūdzēt Privī Koncilā (Privy Council) Anglijā. Vēsturiski Privī Koncils, kas pamatā sastāvēja no bijušajiem vai pašreizējiem Apakšnama un Lordu palātas locekļiem, bija padomdevējs britu monarham. Bet vēlāk kļuva par apelācijas tiesu Britu kolonijām.

Bena Čiflija strādnieku valdība 1947. gadā bija pieņēmusi likumu par Austrālijas privāto banku nacionalizēšanu. Likumu pārsūdzēja gan Augstā Tiesā, gan Privī Koncilā. Pārstāvot Austrālijas privātās bankas, Gārfīldam Bārvikam 1949. gadā Privī Koncilā izdevās panākt šī likuma anulēšanu.

Mums katrs mēģinājums kaut ko nacionalizēt atgādināja padomju laiku 1940./41. gadā Latvijā.

Tā kā pirmajos 12 Eiropas pēckara bēgļu transportos ieceļoja tikai baltu tautu cilvēki, tad bieži visus, neatkarīgi no tautības, apzīmēja par baltiem. Tas vietējiem austrāliešiem šķita vieglāk.

Cik gan daudzas reizes mums visiem bija jautāts: How do you like Australia?* Uz ko, protams, sagaidīja apstiprinošu atbildi. Bet bieži jautātājs pats atbildēja: Yes, the best country in the world!** Lai gan droši vien citu zemi nebija redzējis, tomēr: cik jauka patriotisma apliecināšana!

Kad stāstījām, ka grūti bija ar pārtiku kara gados, tad vienu reizi atbildēja, ka to saprotot, jo arī Austrālijā bijis ļoti grūti, jo neesot varējuši dabūt baked beans (pupiņas tomātu mērcē). Varējām tikai simpatizēt, ka arī civilistiem bija jānes lieli upuri. To atceros vienmēr, kad kādreiz piedāvā baked beans.

Jau 1949. gada vēlēšanu kampaņas laikā liberāļu partijas līderis Menzijs solīja parlamentā ierosināt likumprojektu par komunistu partijas slēgšanu. 1950. gada 20. oktobrī Parlaments šo likuma projektu apstiprināja.

Komunistu partija un vairākas arodbiedrības šo likumu apstrīdēja Augstā Tiesā. Kādreizējam strādnieku valdības ārlietu ministram Dr. H. V. Evatam, pārstāvot vienu kreiso arodbiedrību, 1951. gada martā izdevās panākt, ka tiesa komunistu partijas slēgšanas likumu atrada par pretrunīgu Austrālijas satversmei.

1951. gada septembrī valdības sarīkoto referendumu, lai slēgtu komunistu partiju, tauta noraidīja. Tas arī nebija pārāk pārsteidzoši, jo cilvēki atcerējās, ka visu kara laiku Austrālija bija cīnījusies kopā ar Padomju Savienību. Dažkārt dzīve Padomju Savienībā pat tika reklamēta kā strādnieku paradīze. Ļoti iespējams, ka dažus gadus vēlāk, īpaši pēc Padomju invāzijas Ungārijā, referendums būtu ticis pieņemts.

Kad kādreiz, runājot ar kādu vietējo iedzīvotāju, teicām, ka 1940./41. gadā komunisti nacionalizēja daudzus privātīpašumus, mums atbildēja, ka vajadzējis griezties pie tiesas. Cik vienkārši!

Rakstot šīs atmiņas, tuvojas 26. janvāris – Austrālijas dzimšanas diena. Cik daudziem būs iebildumi pret šīs dienas atceri, kas atzīmē modernās Austrālijas dzimšanu?

Liekas, ka ir panākta vienošanās par Austrālijas himnas Australia Advance Fair, viena vārda izmaiņu. Bet vai tā apmierinās visus?

Līdz 1974. gada 9. aprīlim Austrālijas nacionālā himna bija God Save the King/Queen. Himna bija jāatskaņo pirms katra kino seansa, koncertiem un dažādām sanāksmēm. Arī latviešiem himna bija jāatskaņo pirms koncertu sākuma. Solistu koncertus ar himnu atklāja pianists, bet koru koncertos dziedāja koris. Neatceros, vai arī latviešu teātra izrādes bija jāsāk ar šo himnu?

Lai vairotu austrāliešu nacionālismu un neatkarību no Anglijas, Gofa Vitlama strādnieku partijas valdība bija nolēmusi, ka Austrālijai vajadzīga sava himna. 1974. gada 9. aprīlī, pēc 60 000 cilvēku aptaujas, Vitlams paziņoja parlamentā, ka Advance Australia Fair ir jaunā Austrālijas himna. Latviešu lasītāji varbūt atcerēsies arī to, ka tā bija tā pati Vitlama valdība, kas atzina Igaunijas, Latvijas un Lietuvas inkorporāciju Padomju Savienībā!

Ieceļotājiem būs palicis atmiņā tik daudz dzirdētais: Speak English!!*** Ko tagad, daudzkultūru zemē, vairs nedrīkstētu atļauties kādam aizrādīt.

Savā dzīvē

1950./51. gadā lielai daļai latviešu ieceļotāju viens dzīves posms bija noslēdzies. Varētu teikt, ka no bēgļiem un jaunaustrāliešiem bijām kļuvuši par Austrālijas iedzīvotājiem. Bija beidzies hosteļu un obligātā darba laikmets.

Sākās latviešu organizēšanās. Dibināja gan biedrības, gan draudzes. Vai pirms 70 gadiem domājām, ka 2021. gadā vēl tik daudzas toreiz dibinātās organizācijas darbosies?

Pirms 30 gadiem piepildījās ilgi lolotā cerība – Latvija atguva savu neatkarību.

Domāju, ka Austrālija var būt gandarīta, ka mēs, toreizējie Eiropas bēgļi, esam bijuši lojāli Austrālijas pavalstnieki un tajā pašā laikā – lojāli Latvijas pilsoņi.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

* Kā Jums patīk Austrālijā?

** Jā, labākā valsts pasaulē!

*** Runā angliski!