Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Mīlu Tevi“ vāks.

Mīlu tevi. Gleznotāja Jāņa Pauļuka vēstules māksliniecei Felicitai Pauļukai. Izdevuma koncepcija, teksti un komentāri Ingrīda Burāne. Māksliniece Daiga Brinkmane. Zinātne, 2021. 221 lpp. Iespiests Jelgavas tipogrāfijā.

Tie, kuri kaut cik zina latviešu glezniecību, Felicitas Pauļukas (1925-2014) un Jāņa Pauļuka (1906-1984) vārdu noteikti ir paturējuši atmiņā kā ārkārtīgi nozīmīgus māksliniekus. Varbūt acu priekšā nostājas kāda no Jāņa Pauļuka gleznām un kāds Felicitas Pauļukas portrets pastelī. Laiks, kopš abu mākslinieku nāves, pat Felicitas Pauļukas (jau 6 gadus viņa staigā pa Aīda pļavām), ir pazudis aiz horizonta, taču nāk jaunas audzes, kurām ir citi spīdekļi un elki. Un tomēr vēl joprojām, ceru, leģendas par abiem gleznotājiem klīst. Iespējams, ka tās kaut kādā modē ielavījušās arī jaunāku paaudžu garīgajā lokā. Tādēļ vien ir nepieciešama šī Ingrīdas Burānes izlolotā grāmata Mīlu tevi ar Jāņa Pauļuka vēstulēm Felicitai (viena viņas vēstule arī atrodama).

Uzreiz jāpiezīmē, ka vairākas vēstules daļēji parādījušās 2006. gadā Zigurda Konstanta monogrāfijā par Jāņi Pauļuku, kad Felicita bija vēl dzīva un kad viņa atlasīja publicēšanai tikai atsevišķas vēstules. Tagad, līdz ar šo grāmatu, mūsu priekšā ir visas vēstules, ko Felicita rūpīgi glabājusi.

Jāizceļ tas, ka jaunais izdevums ir unikāls notikums ne tikai pilnīgas vēstuļu publikācijas dēļ, bet arīdzan mākslinieciskā iekārtojuma dēļ. Vāks ir ļoti askētisks – uz tik tikko pelēcīgi ietonētā laukuma māksliniece Daiga Brinkmane izvēlējusies uzlikt Jāņa Pauļuka it kā skolniecisko zīmējumu ar shematisko cilvēciņu un dziedošo putnu uz zara un tikai divus, arīdzan ar Pauļuka rakstītos vārdus kādā vēstulē Mīlu Tevi. Atstatāk tipogrāfiskā šriftā iespiests pilnais grāmatas nosaukums.

Atverot grāmatas mīkstā vāka atloci, uz tā fotogrāfijā ieraugām pa Elizabetes ielu nākam pretim vīrišķīgo, iekšēji brīvo un gaišo gleznotāju Jāni Pauļuku, kam blakus iet meitenīgā Felicita, pilna agrīnas jaunības, sievišķības un koķetuma. Viņas rotaļīgo noskaņojumu atklāj mazā cepurīte, kas tikko turas viņai uz galvas. Nekas gan neliecina par kara laiku – tas ir 1943. gada uzņēmums. Viņi ir laimīgi, tas šoreiz ir galvenais. Vāku paverot, lasītāja priekšā atklājas it kā grāmatas sagatave, kāda novērojama, kad to sagatavo iesiešanai: redzami melnie diegi, kas satur lappuses un burtnīcas un kas kontrastē uz muguriņas gaišā fona. Vākā iezīmējas melnā muguriņa ar uzrakstu un putniņa zīmējumu. Labajā pusē reljefā iespiests: „Tu nāksi tad, kad redzēsi, ka esi man vajadzīga. Tu būsi visur un tomēr manī visvairāk. Ne māksla būs tā, kas tevi atsauks, bet es pats.“ Šķirot tālāk, šie Jāņa Pauļuka vārdi atkārtojas vēlreiz, bet jau uz pelēka fona, it kā prasmīgs lasītājs spētu atgriezt īstenībā nodzēstu tekstu. Un tikai šķirot tālāk, ieraugām titullapu. Seko teksti, kuros laiku pa laikam parādās viena vai otra fotogrāfija vai Jāņa Pauļuka dažādo formu un rakstības zīmītes, brīžiem noskrandušas vai laika nodzeltējušas lapiņas, arī vienreizējie zīmējumi. Izcila un šķiet nebijusi ir mākslinieces izvēlētā neparastā grāmatas forma, ko prasmīgi izpildījusi Jelgavas tipogrāfija.

Teksts sadalīts trīs daļās. Pirmajā – pēc Ingrīdas Burānes ievadvārdiem – iespiestas Jāņa Pauļuka datētās vēstules Felicitai hronoloģiskā secībā, tad seko nedatētās vēstules, bet pašā beigās Felicitas Pauļukas saglabātās publikācijas par Jāni Pauļuku, kuru autori ir Genoveva Tidomane, Māra Rikmane, Juris Soikāns, Zigurds Konstants, Tatjana Suta un Edvarda Šmite, kā arī pārpublicēti Gunāra Cīlīša dienasgrāmatas fragmenti no Rūtas Muižnieces monogrāfijas par šo mākslinieku.

Mūsdienu cilvēkam abu mākslinieku satikšanās un attiecības var liksies diskutablas. Viņu gadu starpība bija krietni liela – 19 gadi: viņi apprecējās 1941. gada 25. oktobrī, kad Jānim bija 35, bet Felicitai – 16. Viņi iepazinās Latvijas Mākslas akadēmijā, kur Pauļuks jau studēja, bet Felicita apdāvinātības dēļ tika uzņemta 15 gadu vecumā. Vēl der pieminēt to, ka pirms mācībām akadēmijā Pauļuks bija pietiekoši turīgs vīrietis, lai būtu sava laika modes švīts. Savukārt Felicitas Jānkes tēvs bija rūpnieka Maikapara galvenais grāmatvedis, tātad viņa bija ļoti turīgu vecāku atvase. Taču tēvs, būdams vācietis, repatriējās uz fāterlandi, atstājot sievu ebrejieti ar meitu likteņa varā. Apprecoties Felicita mainīja ne tikai uzvārdu, bet pasē ierakstīja, ka ir latviete. Tas atviegloja viņas dzīvi kara laikā un palīdzēja izvairīties no holokausta briesmām. Gan karš, gan māksla mainīja viņu abu dzīvi: trūcīgie ienākumi prasīja savilkt jostu un brīžiem pielāgoties skopai iztikai. Ar laiku Pauļuka dzīve kļuva askētiska.

Vēstules ir ļoti personiskas un intīmas. Lasīt tās kā aizkustinošu romantisku mīlestības romānu nevar. Šis arī nav tāds stāsts. Protams, Jāņa Pauļuka vēstulēs arī to atradīsim skaistus mīlestības apliecinājumus, teiksim, viņš visai bieži atzīstas: „...bez Tevis es neesmu nekas vairāk kā pārprasts cilvēks“ (68. lpp.), atsevišķos brīžos, kad emocijas viņā sakāpj kā Monblans, raksta dzejas. Viņu attiecības bija sarežģītas, pat Dostojevska uzmanības cienīgas. Bet kuras divu cilvēku attiecības ir vienkāršas? Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņi abi bija spožas personības, katra bija pietiekoši egoistiska, bez kuras liels talants droši vien arī nevar pastāvēt, talants ir jākopj, jālolo, jāmīl. Taču krietni vairāk tajās mākslinieks runā par dzīvi, par mākslu, par gleznotāja profesiju: „Nekad un nekad netici, ka gleznotājs ir radīts labai dzīvei un ka īsta māksla ir slavas vērta, nē – lāsta…“ (62). Citviet lasāma šāda atklāsme: „Cilvēks dzīvo, lai nebūtu jānomirst nelaikā, viņš uzņemas cīņu ar dabu“ (170.lpp.).

Gleznotājs Jānis Pauļuks daudz domāja, jo viņš bija izglītots, daudz lasījis, par ko liecina viņa valoda. Tādēļ šķiet vēstulēs daudz kas atrodams literātiem un valodniekiem. Bez visa cita vēstulēs izlasāmas pavisam sadzīviskas lietas, bez kurām nevar pastāvēt neviens, pat ne ģēnijs, kuram kā jebkuram cilvēkam ir jāēd un jāmazgājas.

Kaut arī abu gleznotāju laulība bija visai īsa un viņu dzīves katram aizgāja savus ceļus, taču viņi savas jūtas vienam pret otru saudzēja, saglabāja. Viņi mīlēja bijušo dzīvesbiedru visu mūžu. To pierāda arī Felicitas Pauļukas saglabātās vēstules, kuras visas citiem nedeva lasīt. Abiem gleznotājiem reiz piedzīvotās jūtas bija svētas un tās nekad nenomelnoja. Viņi bija, kā raksta Ingrīda Burāne: „divas dižas personības Latvijas kultūrtelpā, kuras satikās, lai visu mūžu dzīvotu līdzās. Kopā un šķirti.“

Manuprāt, Jāņa Pauļuka vēstules ir jālasa tāpēc vien, lai aptvertu, ka dzīvot ir sarežģīti, ka pat liels talants, tāpat kā ikviens no mums, dzīvo reālā pasaulē, pakļauts reālai sadzīvei, kuru pārvarēt varbūt talantam ir vēl mokošāk. Taču ikdiena nav noteicošais, būtiskais ir paveiktais. Arī Jāņa Pauļuka un Felicitas Pauļukas radošais mantojums. Viņi bija lieli tādēļ, ka spēja par spīti vājumam, kļūdām, pretrunām, egoismam, nespēkam, ļaužu skaudībai un nenovīdībai pakāpties augstāk, radīt lielas garīgas vērtības un saglabāt dvēseli tīru kā dimanta gabaliņu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“