Jaunzēlandes bērniem latviešu Lieldienām būt!

Palielināt / Enlarge

Lieldienu svinēšana. No kreisās: Leons, Matilde, Malena, Raivo, Nina un Chloe.

Palielināt / Enlarge

Koka olu krāsošana: No kreisās: Mia, Agnese, Malena un Matilde.

Palielināt / Enlarge

Vistu olas. No kreisās: Raivo, Nina, Leons un Mia.

Palielināt / Enlarge

Raksta autores ar bērniem. No kreisās: Agnese, Matilde, Malena un Evija.

Svinēt Lieldienas jeb pavasara saulgriežus pēc latviešu tradīcijām, atrodoties dienvidu puslodē, kur šie svētki sakrīt ar rudens saulgriežiem un kur vispār viss ir kājām gaisā, atbraucējiem no Latvijas var būt izaicinājums. Arī iedzīvojušies Jaunzēlandē vai Austrālijā, Lieldienas nereti vēl aizvien saistām ar Latvijā piedzīvoto – ar pirmssvētku gājienu uz mežu pēc pūpoliem, ar olu ripināšanas un šūpošanās rituāliem, ar gadatirgus apmeklējumu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un, protams, ar olu krāsošanu un kaujām ar visiem pēc kārtas. Lieldienās bērziem sulas tek. Zied vizbulītes. Daba atdzimst un nopurina pēdējās ziemas paliekas. Šķiet, visur ienāk vairāk gaismas, saules un siltuma, par ko atgādina arī pieticīgais, bet simboliski tik nozīmīgais Lieldienu atribūts – vistas ola. Bez pavasara, šķiet, Lieldienu nemaz nevar būt.

Kā šīs izjūtas un simbolismu lai izskaidro mūsu bērniem, daļa no kuriem Latvijas gadalaikus un svētkus nemaz vēl nav pieredzējuši? Iesaistīt mazos latviešu paražās, kas saistās ar turienes zemes kalendāru, tādēļ šķiet vēl lielāks izaicinājums. Tas liekas nepareizi. (i.e., does it even make sense to celebrate a Latvian pagan festival that marks the spring solstice here in Aotearoa New Zealand where it's currently autumn?) Ko darīt? Svinēt oktobrī? Nē. Oklendā jau īstas ziemas ar īstu sniegu nemaz nav. Nesvinēt vispār? Un nav jau arī tā, ka mēs – moderni pilsētnieki - visu gadu dzīvotu pēc senču tradīcijām. Bet, esot tik tālu prom no mājām Latvijā, svētku paražas un rituāli iegūst personīgi dziļi simbolisku nozīmi. Tā, piemēram, tiek kaislīgi nolīgoti ziemas saulgrieži jūnijā. Kaut ačgārni, šie rituāli kļuvuši mums nepieciešami, un tas nekas, ka sākumā to varbūt grūti bērniem paskaidrot.

Kivīšu mazliet greizās Lieldienas

Tādēļ, spītējot šaubām, mēs izlēmām, ka varbūt mazliet šķībām un nepareizām, bet – latviešu Lieldienām Jaunzēlandes bērniem būt! Un Lieldienu sestdienā, 4. aprīlī, pie Agneses mājās svinējām ar šejienes latviešu bērniem un to ģimenēm. Sanākušie bērni (kāds pusducis) bija ļoti raibi. Daži jau tekoši runāja latviski, kaut arī auga jauktās ģimenēs (arī mūsu abas meitiņas ikdienā dzird vismaz trīs valodas). Daži latviski neprata nemaz. Daži bija teju pusaudži. Daži – tikko dzimuši. Piedalījās arī kāda topošā māmiņa, kuras gaidāmais bērniņš drīz būs jaunākais latvietis Oklendas kopienā.

Šoreiz mēs centāmies savienot tradīcijas un bērnības atmiņas ar mūsdienām. Aizņemoties no rituāla, ko pazītu arī katrs kivi, programma sākās ar veselīgu olu medībām, kur spožos kreppapīros savīstītus un Lieldienu zaķa viltīgi paslēptus svaigus augļus paši mazākie sākumā nedroši, bet vēlāk sajūsmā meklēja uz mājas terases (arī turpmākajās dienās). Tika krāsotas koka olas ar akrila krāsām, un šis radošais process aizrāva pat dažus sākotnēji atturīgus tēvus. Skaisti apgleznotās olas vēlāk tika ripinātas un tad atgrieztas mākslas darba autoriem par piemiņu.

Mammām un lielākiem bērniem palīdzot, mazuļi gāja rotaļās. Bērnudārznieki tika kārtīgi izšūpoti. (Lai odi nekož... slapjajā Oklendas ziemā?) Bet lielākie bērni ar entuziasmu metās olu medībās, atšifrējot un atrodot slēpņus dažādiem latviešu alfabēta burtiem, no kuriem vēlāk bija jāveido vārdi.

Kamēr mazie knauķi istabās gulēja diendusu, vecākie bērni izbaudīja olu krāsošanas ar sīpolu mizām rituālu. Māmiņa Vineta, kas bija sarūpējusi dabas materiālus rakstu veidošanai, uzstāja, lai bērni piedalās procesā no sākuma līdz beigām, jo kā gan viņi citādi sapratīs, kā tas viss notiek. Un kamēr savīstītās oliņas lēnām burbuļoja sīpolu zupā, bērni mēģināja iedraudzēties ar Agneses saimniecības divām vistām. Neizpalika arī olu cīņas vēlāk. Un, protams, kā jau visos latviešu svētkos, svētku galds un tautas mūzika.

Laiks paskrēja pārāk ātri, un daudz kas palika neizdarīts vai nepateikts. Dziļākai un jēgpilnākai iepazīstināšanai ar latviešu paražām, to nozīmi toreiz, tur, un tagad, šeit ir vajadzīgs ilgstošs un regulāri atvēlēts laiks. Tādēļ mēs šobrīd cenšamies Oklendā izveidot svētdienas skoliņu, kurā bērni divreiz mēnesī varētu satikties uz spēļu grupu un izglītojošām aktivitātēm.

Burtu skolas sākums

Mūsu bērni neformāli kopā sanāk jau kādu gadu, kolīdz mūsu mazās meitiņas Matilde un Malēna iemācījās sēdēt un sāka izrādīt lielāku interesi par kopīgām rotaļām. Drīz viņām pievienojās mazais Leo un viņa mamma Zanda. Mūsu bērni mājās kopš dzimšanas dzird divas, trīs vai pat četras valodas, tādēļ mums vienmēr bijis skaidrs, ka būs īpaši jāpacenšas, lai mazie uzaugtu, prazdami un aktīvi lietodami latviešu valodu. Visu mēs sākām un turpinām uz entuziasma pamata. Mantas, ar kurām pēc tam savstarpēji mainīties, pērkam lietotu preču veikalos vai darinām pašas. Grāmatas no Latvijas ir īsts dārgums, un katra tiek rūpīgi piefiksēta kopīgā katalogā.

Sākotnējā iecere ir turpināt tikties mājās pie Agneses, kur ir vispiemērotākās un plašākās telpas rotaļām un mācībām gan iekšpusē, gan ārpusē, un kur vienmēr valda brīnišķīga gaisotne. Kopš māju iegādes pirms pāris gadiem, tās ir arī kļuvušas par neoficiālo latviešu saietu namu Oklendā, pulcējot lielus un mazus uz latviešiem nozīmīgiem svētkiem. Tagad galvenais izaicinājums ir nodibināt skoliņu, nostiprināt tās programmu un rast līdzekļus materiālu iegādei. Un tad varbūt, mazliet paaugušies, mūsu bērni izpratīs, ko nozīmē tie jocīgie Lieldienu rituāli. Un varbūt kādreiz Latvijā piedzīvos latviešu Lieldienas pa īstam.

Sirsnīgs paldies Austrālijas bērnu grupu vadītājām un pedagoģēm, kas dalījās arī ar savu pieredzi Lieldienu aktivitāšu rīkošanā. Īpaši interesants bija ieteikums saistīt Lieldienu olu simbolismu un rituālus ar rudens norisēm, t.i., olu krāsošanu ar koku lapu krāsošanos, pašu olu ovālo formu ar zemes kritušajām ozolu zīlēm, utt. Tas mums raisīja tālākas pārdomas par svētku tradīciju ieturēšanas pareizību, neaizskaramību un adaptējamību atbilstoši videi, un par sarežģīto kultūrvidi, kādā mums un mūsu bērniem nāksies kopt savu latvisko identitāti.

Evija Trofimova un Agnese Ābelīte
Laikrakstam „Latvietis“