Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„A to B Rollerski“

Filma par latvieša 4200 jūdžu pārgājienu Ziemeļamerikā

Laikraksts Latvietis Nr. 646, 2021. g. 21. apr.
Sandra Milevska -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Filmas afiša.

Raimonds Dombrovskis. FOTO Publicitātes foto.

Pavadošais busiņš. FOTO Publicitātes foto.

Raimonds Dombrovskis. FOTO Publicitātes foto.

Raimonda Dombrovska skrituļslidas. FOTO Publicitātes foto.

Raimonds Dombrovskis ar suvenīru t-kreklu. FOTO Publicitātes foto.

Balti burotā sauszemes kuģī – vēršu pajūgā – bērnu literatūras varoņi Ingalsu ģimene šķērso prēriju, pārvietodamies arvien tālāk uz rietumiem jaunas mājvietas un jaunas dzīves meklējumos. Bītu rakstnieks Džeks Keruaks slavenā romānā piešķir nosaukumu veselam žanram, ar atslēgas vārdu ceļš. Pīters Fonda, atgāzies pusguļus kā ērtā klubkrēslā, šķērso kalnu grēdas un tuksnešu plašumus nepārspējama dzinējspēka apveltītā supermocī. Izmīlējušas jauniņo Bredu Pitu, pret kuru, kā teicis Džastins Hofmans, mēs visi pārējie izskatāmies kā nomizoti sīpoli, buntinieces feministes Telma un Luīze (Džīna Deivisa, Susana Sarandona), savā (zelta?) zirdziņā Forda Thunderbird, t.i., Pērkonputnā pārlido Lielā kanjona malai, pēdējā nepārspējamā brīvības izteiksmē. Jo ceļš – tā ir brīvība!

Arī mums, latviešiem, kāds pilnās burās ir pārlaidies Lielā kanjona malai. Kājām. Nepanesamā karstumā. Pēc jau mērota gara, gara ceļa. To izdarījis divas reizes – jaunībā kā īstens olimpietis un atkal 26 gadus vēlāk. Un abas reizes veiksmīgi iznācis otrā malā, lai turpinātu iesākto 4200 jūdžu ceļu ar skrituļslēpēm. Šī Latvijai, un domājams visai pasaulei, unikālā persona ir Raimonds Dombrovskis.

Pateicoties skanīgi nosauktās A to B Rollerski filmas teksta autoram/režisoram/ producentam Arnim Asperam, arī mums, latviešiem, beidzot ir sava īstenā (nav izvēles, jāraksta angliski) road movie. Jo iespējas ir bijušas mazas, ģeogrāfija ir nepielūdzama, un tā mums ir ierobežota. Pabrauc tik pāris stundas, un kas? Ja uz rietumiem – iekāp jūrā. Ja uz ziemeļiem – atduries pret Igauniju, vai uz dienvidiem – pret Lietuvu. Bet braukt uz austrumiem, kur tik daudziem starp mums nācies doties pret savu gribu, nez vai ir īpaša vēlme.

Filmā savijas daudzas tēmas, kuras saliekot kopā sanāk cilvēka mūžs. Pirmā, pamats visam, no kuras mēs neviens neizbēgam, ir vēsture un politika. 1979. gadā septiņpadsmit gadu vecumā Dombrovskis no Padomju Latvijas, filmā neizpaustu izdarību dēļ, sevi izdabū no Padomijas un aizdabū uz Ņujorkas pilsētu, nonākot arī vecās trimdas sabiedrībā, t.i., Katsķiļos. Mēs vairāki viņu atceramies. Filmā šo posmu komentē Juris Ulmanis, bet režisors ielicis fona izpratnes veicināšanai arī vecus melnbaltus kadrus no padomju dzīves pelēcības.

Vēl Latvijas PSR būdams, Raimonds esot bijis slimīgs, pietrūkušas fiziskas nodarbības, kādas acīmredzot nepiedāvāja universāli obligātie pionieri. Viņš, tikko iesoļojis padsmitgadniekos, pats no sevis piesējās LPSR 12 cilvēku biatlonas komandai, kas atļāva viņam neoficiāli piedalīties šaušanas un distanču slēpošanas treniņos. Nonācis ASV, viņš cenšas šo interesi tālāk attīstīt, piesakoties Ankoridžas (Aļaskā) Universitātē un tās sponsorētajā ASV olimpiskajā biatlona komandā. Taču neveiksmīgi, esot pārāk sasprindzis.

Tehniski talantīgs un nosvērts, īpaši labs šāvējs, Dombrovskis nolēma uztrenēties slēpošanā, pie reizes izdomājot labāku veidu, kā slēpojot nest jaunās, vieglākas stikla šķiedras šautenes: augšpēdus uz muguras, ar zemāku smaguma centru. Viņš iedzīvojās nelielajā ASV biatlonistu sabiedrībā ar toreiz, pašos pirmsākumos, trūcīgu infrastruktūru, kas atpalika no austrumeiropiešiem. Tuvojoties 1988. gada Olimpiādei, Raimonds, pirmrindnieks uz vietu ASV komandā, divdesmit sekunžu laikā zaudēja visu: mēnesi neatklāts vēdera dobuma iekaisums izraisa aklās zarnas plīšanu, pusvēdera izoperēšanu, un mēnesi slimnīcā. ASV komandas dalībnieki nelaimē esot stāvējuši klāt. Pa to pašu laiku Latvijas olimpieši, jau sajūtot brīvības un eventuālās neatkarības priekšvēstis, milzīgi riskēja un pārgalvīgā drosmē nokrāsoja kamanas ar baltu viduci un tumši sarkanām malām, lai starptautiskos telekanālos uz trases filmētām no gaisa parādītos Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs.

Iespējams, kā kompensāciju par zaudēto olimpiādi rodoties domai veikt neiedomājamu 4200 jūdžu skrituļslēpju pārgājienu, Dombrovskim ASV sporta apstākļi atver acis par sponsoru nepieciešamību un veiksmīgu pieeju to piesaistei. Skrituļslēpot no Kanādas Arktikas līdz Meksikas Baha pussalai, pa grantu tikpat cik pa asfaltu, daudz kā vajag: pavadošu personālu vienu vai divu personu sastāvā (šoferēja Mārtiņš Grants, daļējs līdzgaitnieks bija Florians Huttner); ne mazāk svarīgo harismātisko kompanjonu, suni Buci; pārtiku augšminētajiem; busiņu kurā arī pārgulēt; degvielu un dažādus attiecīgus rīkus. Pārdodot A to B T-kreklus maz ienāca, naudu neviens sponsors nesūtīja, bet pa ceļam satikts gudrinieks norādīja, ka sponsori došot preci, nevis naudu. Tā arī bija; preces pa ceļam pārdodot, varēji piepelnīties, bet laipns tautietis, viens no diviem, trim Montānā dzīvojošajiem latviešiem, noskatīja busiņa riepas un izmaksāja jaunu komplektu. No Josemīta parka ūdeņiem izlekusī forele nāca par velti.

No ceļojuma visaugstākā punkta Salt Water Pass, Vaiomingas štatā (7600 pēdas, 3000 jūdzes jau noskrituļotas) kompanjoni aprēķināja, ka lai nonāktu laicīgi galapunktā, caurmērā jāveic 50 jūdzes dienā, daudzkārt vairāk par jebkuru treniņa režīmu. Garais lejupceļš draudēja ar zināmu bīstamību, jo ātri dragāt, savlaicīgi neredzot pat nelielu šķērsli uz ceļa, varēja beigties letāli. Arī ja šķērslis izrādījās, piemēram, vesels bizoņu pulks, kuri paši iztrūkās, liekot uz priekšu izvirzījušamies milzīgajam tēviņam rādīt baltu aci.

Arizonā vēl gaidīja vislielākais šķērslis – zemē izgrauztais, tikpat kā bezgalībā aizstiepies Lielais kanjons, kura malās tālu virs upes ik pa brīdim parādās pamācības, ko nedarīt, lai nenomirtu. Šīs gudrības Raimonds nelika aiz auss, pirmkārt, kājām laižoties lejā līdz upei, kur valda suta un tveice, tikai ar ūdens kvantumu, kuru pats varēja panest, un apstākļos, kuros daudzi ir apmaldījušies, noģībuši, citādi neizturējuši un gājuši bojā. Un pēc tam vēl šķērsot upi un kāpt atkal otrā malā uz augšu – viskopā 26 jūdzes / 42 km.

Tālākais līdz Meksikai vairs likās kā nieks, vienīgi karstums traucēja, un paši ceļi kļuva arvien sliktāki tiktāl, ka uzkāpjot un nolaužot kādu gabalu, Raimonds iesaucas padomju cements! Taču alus un ēdamais bija lēti, tāpat kā viss kas cits, un mazajos veikaliņos un ēstuvēs abpus robežas, kas bija sava veida sabiedriskie centri, tirgojās un pulcējās draudzīgi ļaudis.

Raimonds Dombrovskis atgriezās dzimtenē jau neatkarību atguvušā Latvijā; savā biatlona sportā viņš ar tad jau labāk attīstīto ASV praksi būtu varējis veiksmīgi pretendēt uz Latvijas olimpisko komandu, bet nolēma to nedarīt, sevi pārrevidējot un spraužot citus mērķus, dodot vietu tā laika pašmāju jaunajiem biatlonistiem. Tagad Raimondam pieder slēpošanas kalns un teritorija Vanagkalns.

Filma noslēdzas ar 26 gadus vēlāk veiktu pārgājienu gluži neticami pa to pašu maršrutu, ieskaitot Lielo kanjonu, ar tādām pašām – tikai modernākām skrituļslēpēm. Jau tā neticami, ka Raimonds Dombrovskis spēja atkārtot šo savu jaunības sasniegumu; vēl neticamāk, ka 2014. gadā iznāk atkal redzēt sen satiktos ļaudis, īpaši jau Arktikas iedzimtos, kuriem tāpat kā iepriekšējo reizi jautājot, vai bērni runā savā valodā, šoreiz ir iepriecinoša atbilde: tagad to prot vairāk un to māca arī skolā. Pa ceļam laimējās satikt bijušos sporta biedrus un redzēt, kā attīstījušies biatlona centri, bet nākas arī novērot, ka daudzkur agrākie lielie meži ir izcirsti, izdeguši vai slimo un nīkuļo. Par nelielu akcentu un ciešo biatlonu bikšu valkāšanu Raimonds esot vietējo apsaukāts par spiegu un geju. Toties šoreiz, šķērsojot Meksikas robežu, viņš varēja lepni pasniegt Latvijas pasi.

Filma A to B Rollerski ir Arņa Aspera veiksme, lieliski un dabīgi savērpjot 1988. un 2014. gada filmas, padomju un neatkarības atgūšanas laika kadrus, sapinot kopā daudzās tēmas, kas iezīmē Raimonda Dombrovska dzīvi. Mūzika filmai lieliski pieskaņota, īpaši izceļas daudzie Prāta Vētras pazīstamie gabali, kurus, vismaz šai rakstītājai bija neparasti klausīties angļu valodā. Pats Dombrovskis ir vienkārši apbrīnojams – ne pašlepns, ne pazemīgs, bet tiešs cilvēks, kas darījis savu darāmo, notverot un piesātinot katru mūža mirkli. Jo mūžs ir ceļš, un ceļš ir brīvība. Road trip!

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com