Atpakaļ pie savu senču saknēm (3)

Palielināt / Enlarge

Izanda Puncule (dzimusi Svilans) kopā ar vīru Ingaru gatavo tītaru. FOTO no Izandas Puncules personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Slidotava pagalmā. FOTO no Izandas Puncules personīgā arhīva.

Izanda Puncule jūt, ka aiz apvāršņa vēl ir daudz kas nezināms

Vita Gaiķe: Kurā gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā?

Izanda Puncule: Uz Latviju pārcēlos 2006. gadā, bet tas nebija plānoti. 2006. gada jūnijā pabeidzu augstskolu, mācījos University of Toronto at Mississauga – pabeidzu honours bakalaura programmas double-major bioloģijā un forensic science, tajā pašā vasarā ar Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā (LNAK) stipendiju atbraucu strādāt brīvprātīgo darbu Okupācijas muzejā. Vasaras beigās izdomāju nebraukt atpakaļ uz Kanādu.

Vita Gaiķe: Kāpēc, kāds bija iemesls pieņemt šādu lēmumu?

Izanda Puncule: Diemžēl jāsaka, ka man nebija īpaši pārdomāts iemesls vai pamatojums, bija sajūta, ka vajag palikt, tā teikt, drusku ilgāk. Nebiju gatava braukt atpakaļ uz Kanādu, nebija arī nekādu saistību, kuru dēļ būtu bijis jābrauc atpakaļ.

Vita Gaiķe: Vai pirms tam daudz biji ciemojusies Latvijā?

Izanda Puncule: Pirms tam biju Latvijā kopā piecas reizes 1990. un 1993. gadā, kopā ar ģimeni, pēc tam arī 2000. gadā un 2002. gadā, kad kopā ar māsu piedalījos Saulgriežu Vasaras vidusskolā vispirms kā dalībniece, pēc tam kā audzinātāja. Tā bija nedaudz savāda (bet laba) pieredze, jo pirmo reizi bija iespēja sadraudzēties ar Latvijas jauniešiem, kas nebija radi. Jāsaka, ka dažas no šīm draudzībām ir bijušas ļoti noturīgas. 2005. gadā atbraucu kopā ar Eslingenas izrādes grupu, kas bija ārkārtīgi interesants piedzīvojums.

Vita Gaiķe: Ar ko nodarbojies?

Izanda Puncule: No 2006. gada novembra strādāju Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes Ekspertīžu birojā, veicu bioloģiskās ekspertīzes forensic DNA analysis. Lai gan amats ir zem policijas, pats darbs ir vairāk saistīts ar zinātni. Garlaicīgi nav. Zinātniskā puse ļauj piedalīties Eiropas līmeņa un starptautiskās konferencēs, apmācībās un projektos, kas dod iespēju parastos laikos pāris reizes gadā aizbraukt uz kādu interesantu pilsētu citur Eiropā. Arī esmu palīdzējusi šādu pasākumu organizēšanā tepat Latvijā. Bieži sadarbojamies ar kaimiņvalstīm un veidojam kopīgus plānus jomas attīstībai, iespēju robežās piedalāmies arī plaša mēroga starptautiskos pētījumos.

Vita Gaiķe: Ja esi nodibinājusi ģimeni, lūdzu pastāsti par to!

Izanda Puncule: Man ir vīrs, kurš ir no Gārsenes, tas ir netālu no Aknīstes, un arī trīs bērni. Komplektā arī ir divi kaķi, viens suns un arī viena ķirzaka. Vīra ģimenes lauki ir Latgalē, kur mēdzam aizbraukt uz svētkiem un vasarā. Bērni mācās vietējā skolā, tagad, protams, no mājām, piedalās dažādos pulciņos un mācās klavieres. Viņiem ļoti patīk dažādas kanādiskas tradīcijas, kuras uzturam: ķirbju griešana – 31. oktobrī (kas tagad Latvijā kopumā kļūst populāra), tītara svētki Kanādas Pļaujas svētkos – 1. jūlijs. Mēģinu pagatavot vai iemācīt tādus ēdienus no Kanādas, kā bekons ar kļavu sīrupu, mammas piparkūkas, ķirbju kūkas un ābolu pīrāgi. Esam ziemas cilvēki, tāpēc pagalmā katru ziemu tiek uztaisīta slidotava, citus gadus arī bijusi kamaniņu trase – katram labam Kanādas pilsonim ir jāmāk slidot!

Vita Gaiķe: Kā pavadi brīvo laiku?

Izanda Puncule: Ārpus darba vairāk laika sanāk veltīt bērniem, bet, kad varu, tad lasu grāmatas un vēroju putnus, patīk arī zīmēt. Tad kad bija iespēja pulcēties, ar draudzenēm piedalījāmies rogaininga* sacensībās tīri pašu priekam, tā bija (un cerams ka arī būs!) iespēja iepazīt daudz un dažādus Rīgas nostūrus, kurus citādi nebūtu apciemojusi. Kādreiz arī izbraucām auto orientēšanās maršrutus, arī nakts orientēšanās pasākumos piedalījāmies. Patika arī apmeklēt teātra un operas izrādes. Vēl biju uzsākusi taekvondo nodarbības, kas, protams, arī šobrīd vairs nenotiek. Vairākus gadus dziedāju korī Sonore, ar kuru biju 2014. gadā uz Dziesmu svētkiem Kanādā, bet pēdējā laikā nav daudz iespēju nodarboties ar kora mēģinājumiem, kā arī vairs nedzīvoju Rīgā, un apmeklēt Sonores mēģinājumus palika sarežģīti. Neilgi pirms pandēmijas pievienojos Ķeguma korim Lins, kas ir ģeogrāfiski tuvāk, bet arī tur šobrīd nesanāk uzturēt regulārus mēģinājumu apmeklējumus, arī attālinātā veidā.

Vita Gaiķe: Kas palīdzēja iedzīvoties?

Izanda Puncule: Īsumā, laiks un lēna aklimatizācija pie šejienes cilvēkiem, attieksmēm un mazajām ikdienas atšķirībām. Protams, arī draugi un darbs, visvairāk nolīdzsvarot palīdzēja koris un muzicēšana, jo tas pirmajā ziemā bija iemesls iziet no mājas un tikt kādā sabiedrībā. Dažreiz ir sajūta, ka joprojām neesmu iedzīvojusies, bet vismaz tagad vairs neviens nejautā, no kurienes esmu.

Vita Gaiķe: Vai esi apmierināta ar dzīvi Latvijā, vai uzskati, ka pieņēmi pareizo lēmumu?

Izanda Puncule: Apmierinātība ir sarežģīts jautājums, jo tā var mainīties atkarīgi no laika pstākļiem, ģeopolitiskās situācijas, bērnu uzvedības un daudz citiem faktoriem. Krīzes laikā jau bija pirmais bērns, un tad arī nopietni domājām, ko darīt tālāk, jo bija ļoti nenoteikta situācija ar darbiem. Par laimi viss sakārtojās tā, ka pārdzīvojām arī to laiku tepat Latvijā.

Neuzskatu, ka šādu lēmumu var vērtēt kā pareizu vai nepareizu, drīzāk – vai tas darbojas, vai nedarbojas? Daži atbrauc, padzīvo kādu laiku, dažreiz pat gadus, pēc tam atkal aizbrauc, bet es neteiktu, ka tas būtu bijis nepareizais lēmums te dzīvot, kaut kas vienkārši līdz galam neaizgāja. Vai arī parādās citas vai labākas iespējas sevi realizēt kaut kur citur. Mums katram ir jāatrod sava vieta pasaulē, un kamēr to atrod, ir labi pamēģināt vairākus variantus, ja ir tāda iespēja. Man pašlaik viss notiek, ir iespējas attīstīties un izaugt, aiz apvāršņa vēl ir daudz kas nezināms.

Vita Gaiķe: Kas pietrūkst no Kanādas dzīves?

Izanda Puncule: Ģimene, kļavu sīrups un daba. Viens brālis dzīvo Latvijā, bet citi ģimenes locekļi ir dažādās pasaules valstīs. Kad sanāk, tad arī atbrauc ciemos, mēs uz Kanādu daudz retāk spējam aizbraukt.

Kļavu sīrupu man parasti piegādā forši cilvēki, kas brauc no Kanādas, kopā ar citiem garšīgiem labumiem, kas pietrūkst no bērnības.

Latvijā daba ir ļoti, pat ārkārtīgi, skaista, bet man pietrūkst tieši akmens un klints, kā bija Kanādas Tērvetē un mežā pie mājām, kur uzaugu. Varbūt arī kopumā pietrūkst cilvēku, franču valodas un tādi sīkumi kā uguns mušiņas vasaras naktīs.

Vita Gaiķe: Kā pārdzīvo šo pandēmijas laiku?

Izanda Puncule: Ļoti dažādi. Darba specifikas dēļ nekas daudz nav mainījies darba rutīnā. Nav iespējas ilgstoši strādāt attālināti, diemžēl akreditētu laboratoriju nevaru iekārtot pagrabā, tāpēc darba ziņā liekas, ka nekas daudz nav mainījies. Mājās gan ir nedaudz savādāk, jo no janvāra visi trīs bērni mācās no mājām, kas prasīja ļoti sasteigtu mācību vietu sakārtošanu, un pirms tam bija ļoti liela nenoteiktība, kā notiks mācības; katru nedēļu nāca jaunas idejas un lēmumi no valdības, dažiem bērniem bija jāiet skolā, dažiem nebija, tad vienā klasē karantīna, tad otrā nebija iespējams plānot pat pāris dienas uz priekšu. Bija diezgan saspringti. Tagad, kad atkal ir rutīna, ir nedaudz mierīgāk, bet joprojām visi gaida, kad tas viss beigsies.

Nodarbojamies ar saliekamām mīklām, mājās ir novusa galds un daudz lego, mēģinām izbraukt ārpus pilsētas, lai arī bērniem pamainās apkārtējā ainava. Vislielākais glābiņš ir bijis mājas pagalms, nezinu, kā tas būtu, ja joprojām dzīvotu dzīvoklī...

Vita Gaiķe: Vai uzturi draudzību ar citiem Kanādas latviešiem Latvijā? Ar latviešiem Kanādā?

Izanda Puncule: Nevaru teikt, ka īpaši labi uzturu draudzību, regulāra kontakta šobrīd vispār nav. Kopš pārvācāmies ārpus Rīgas, bijām uzsākuši tradīciju katru gadu oktobra sākumā atzīmēt Kanādas Pļaujas svētkus (vai kā šeit iesaucām Tītardienu vai tītara bēres), kad paaicinājām daudz draugu, citreiz pat 30 un vairāk (bērnus neieskaitot), un saraksta augšgalā vienmēr ir arī bijuši man pazīstamie Kanādas latviešu draugi no Tērvetes, kas uz to brīdi atrodas vai dzīvo Latvijā. Ar latviešiem Kanādā neuzturu īpašus kontaktus, palūru sociālajos tīklos un paskatos, ko viņi dara; ar ļoti dažiem samaināmies īsziņām dzimšanas dienās un citos svētkos. Labprāt satiekos, ja zinu, ka kāds ir atbraucis uz Latviju, un ja paliek uz ilgāku laiku, varu arī izpalīdzēt dažādos veidos.

Vita Gaiķe: Ko ieteiktu citiem ārzemju latviešiem, kas domā par pārcelšanos uz Latviju?

Izanda Puncule: Nebīties no izaicinājuma. Vasara vienmēr ir jauks, brīvs laiks, kad ir saulains un daudziem ir brīvdienas vai ir Dziesmu svētki, bet ikdiena ir daudz mazāk interesanta, tas var likties garlaicīgi. Nesagaidīt pārāk daudz no citiem, bet pašiem veidot savu vidi. Vēl ieteiktu atrast kādu domubiedru grupu mākslā, mūzikā, sportā, kur iepazīties ar cilvēkiem ar līdzīgām interesēm, kas arī ļauj labāk saprast šejienes iedzīvotājus. Nepavadīt laiku tikai pilsētā, iepazīties arī ar laukiem. Nopirkt labus, siltus gumijas zābakus.
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“

* Rogainings – komandu orientēšanās sports apvidū īpaši garā distancē.