Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Zvērināta figurālista un monumentālista stāsts

Laikraksts Latvietis Nr. 647, 2021. g. 28. apr.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Jēkabs Strazdiņš“ vāks.

Jānis Kalnačs. Jēkabs Strazdiņš. Māksliniece Zane Ernštreite. Neputns, Rīga, 2020, 287 lpp.

Pandēmijas laikā, kad muzeji, teātri, pat restorāni un kafejnīcas slēgtas, kur cilvēkiem atpūsties, satikties un pamēļot, bez interneta ir vēl viena izklaide, ja to var saukt par izklaidi – grāmatu lasīšana. Paldies Dievam, ka tagad ir laiks lasīt grāmatas, ko citkārt nevari, dzīvi piepildot ar pienākumiem, ģimeni, darbu un visu citu. 2020. gadā apgādā Neputns iznāca un tikai tagad izlasīju mākslas vēsturnieka profesora Jāņa Kalnača sarakstīto monogrāfiju Jēkabs Strazdiņš.

Jēkabs Strazdiņš (1905-1958) bija viens no tiem gleznotājiem, kuri piedzīvoja ļoti skarbu likteni, kādēļ padomju okupācijas gados par mākslinieku daudz nerunāja, kaut arī ik pa desmit gadiem tika rīkotas viņa jubilejas izstādes. Tas notika, manuprāt, viņa sarežģītā rakstura, bet, vēl jo vairāk, viņa agrāk pausto uzskatu dēļ.

Jēkaba Strazdiņa radošās darbības augšupeja norisinājās tā saucamajā Ulmaņa laikā, kad īpaša uzmanība tika pievērsta zemniecībai kā saimnieciskajā un politiskajā dzīvē, tā arī kultūrā, tostarp mākslā. Tolaik izcēlās tie mākslinieki, kuri savos darbos atklāja lauku cilvēku dzīvi un darbu. Literatūrā un daļēji mākslā šajā tēmā nereti tika radīti visai sentimentāli darbi, kamēr Jēkabs Strazdiņš rādīja lauku dzīves dramatismu. Viņa vīri, gleznu centrālie varoņi, kā izteicās Jānis Siliņš, „ar stūrainiem pleciem, rupjiem kauliem ir smagi kā zeme, ko viņi kopj. Viņu rokas ir radinātas turēt arklus, izkaptis, lāpstas un cirvjus. /../ Apņēmīga pacietība, piepūle, spēks ir viņu tikums.“

Komunistiskā ideoloģija viņa gleznās saskatīja brīvās Latvijas slavinājumu. Savukārt savos rakstos viņš pauda visai nepieņemamus uzskatus pēckara valdošās mākslas dzīves noteicējiem, paužot negatīvu attieksmi pret modernisma formālismu. Dziļu nelabvēlību pret Jēkabu Strazdiņu noteica arīdzan viņa apcietināšana un aizsūtīšana uz Sibīriju, kas pilnībā sagandēja viņa veselību.

Lai nu kā, bet savā ziņā viņam ir laimējies, jo viņš nekad nav bijis pilnībā aizmirsts. 1991. gadā pat tika izdota viņa studentes Rūtas Brāķeres grāmata par gleznotāju, bijušo Mākslas akadēmijas docentu un jauno mākslas zinātnieku audzinātāju Latvijas universitātē, bet tagad Jāņa Kalnača arī apjomīgā monogrāfija, kas atklāj daudz jauna viņa biogrāfijā un radošajā dzīvē, atrodot zudušus vai bojā gājušus darbus.

Vidzemes augstskolas profesors Jānis Kalnačs vispār ir nemītu ceļu gājējs. Mākslas vēsturnieks pievērsies tādām tēmām, kam līdz šim neviens nav pieskāries vai pat apgājis, tādējādi viņš ir rūpīgi izstaigājis nomaļus, dumbrainus un aizaugušus ceļus, un tagad latviešu mākslas vēstures literatūrā ir viņa dziļie pētījumi „Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā: 1941-1945“ (2005) un Rīgas dzīvokļu „likumīgā“ izlaupīšana: 1944-1949 (2017), kurus izdevis apgāds Neputns.

Sākot savu stāstu par Jēkabu Strazdiņu, Jānis Kalnačs atklāj ceļu līdz grāmatai, ko veicinājis gan viņa darbs pie abiem iepriekšminētajiem pētījumiem, gan interese par Jaunpiebalgas mākslas muzeja likteni. Šajā kultūrvēsturiskajā novadā noritēja gleznotāja bērnība un jaunības gadi. Dzīve iekārtoja tā, ka, piedaloties etnogrāfiskajās ekspedīcijās, mākslinieku mudināja izpētīt un aprakstīt dzimtās puses īpatnības neskaitāmās publikācijās. Tajās Jānis Kalnačs rūpīgi iedziļinājies un vēstījis lasītājiem, uzskatot, ka Jēkaba Strazdiņa mākslas savdabības meklējama šī novada pagātnes izzināšanā un tās ļaužu sadzīvē, valodā un lietišķajā mākslā.

Kā zināms, vecāki gribēja, lai vecākais dēls izmācās par ārstu, taču viņš 1924. gadā slepus iestājās Mākslas akadēmijā un to 1933. gadā arī beidza ar zīmīgu diplomdarbu Ganos, kas aizsāka jaunsaimnieku un līdumnieku tēmu jaunā gleznotāja daiļradē. Viņš iestājās apvienībā Radigars, kas bija mazliet dumpīga jauno mākslinieku biedrība. Viņu vidū vairums bija studenti, kuri pat uzdrošinājās sacelties pret Vilhelmu Purvīti, kuram pārmeta, ka viņš vienlaikus ieņem divus augstus amatu un saņem labu algu. Tā kā jaunie censoņi nebija ne bagāti, ne īsti vēl iekarojuši sabiedrības uzmanību, viņi pirmie Latvijas mākslas vēsturē sarīkoja pirmo performanci – izstādi zem Vērmaņa dārza liepām. „Tā nebija tikai sensācija vien, bet arī pretdemonstrācija vietējām kultūrpolitikas netaisnībām, no kurām sevišķi nākas ciest jaunās paaudzes māksliniekiem,“ žurnālā Domas rakstīja Roberts Šterns. Protams, nopietnu seku šai izstādei nebija.

Jaunais mākslinieks daiļrades sākumā gleznoja figurālas kompozīcijas ar sociāli ievirzītu saturu, bet, laikam ritot, viņš pievērsās minētajai lauku cilvēku tēmai. Ar vienu tādu figurālo kompozīciju Darbs viņš piedalījās 1935. gadā sarīkotajā Romas stipendijas pirmajā konkursā. Tajā arī Jēkaba Strazdiņa kompozīcija izpelnījās lielu ievērību, taču ceturtajā kārtā pārsvaru guva Eduarda Kalniņa Plostnieki.

Jānis Kalnačs tālāk pievēršas jaunpiebaldzēna radošajai darbībai, izceļot viņa monumentālās figurālās gleznas un zīmējumus. Uz Itāliju viņš tomēr aizbrauca un to atcerējās visu mūžu un par ko rakstīja, dzīvodams Sibīrijas nometnē. Piedzīvotais plaši citēts arī monogrāfijā. Tikpat pamatīgi izvērtētas Jēkaba Strazdiņa mākslas norišu un izstāžu recenzijas. Rakstos gleznotājs dedzīgi vērsās pret svešu un kaitīgu tradīciju kultivēšanu: „Saindēdamas un darbam atraudamas krietnus dēlus un meitas, šīs parašas mūsu tautai nodarījušas grūti aprēķināmu postu.“

Monogrāfijas pētnieks atklāj arī par viņa piedalīšanos filmas Vēveri atkal sēžas stellēs uzņemšanā Piebalgā 1940. gadu pirmajā pusē, par Jaunpiebalgas mākslas muzeju un tā likteni. Jānis Kalnačs neapiet gleznotāja vēlmi pildīt padomju varas prasības mākslā gan bargajā gadā, gan pēc kara. Tas bez šaubām neko neglāba – viņu 1949. gadā arestēja. Tagad grāmatā uz dokumentu pamata sīki izlasāms gan par viņa pratināšanām, apsūdzībām, gan mantas konfiskāciju (viņam piederēja lieliska mākslas darbu kolekcija) un dzīvi Taišetā Irkutskas apgabalā. Laimīgā kārtā abi Strazdiņu bērni netika apcietināti, bet palika Latvijā pie radiem. Viņi bieži rakstīja gan tēvam, gan mātei uz Kazahiju. Šī sarakste tagad glabājas Okupācijas muzejā, un ir par pamatu abu vecāku dzīves atklāšanai gan apcietinājumā, gan mājupceļā, gan arī pēc atgriešanās no izsūtījuma. Šī ļoti sāpīga lasāmviela ir apsūdzība padomju okupācijas režīmam par tās nežēlību, necilvēciskumu un asinskāri – cilvēks tam ir nenozīmīgāks par vissīkāko knisli.

Nobeigumā Jānis Kalnačs secina, ka Jēkabs Strazdiņš ir nepelnīti aizmirsts zvērināts figurālists un ekspresīvs reālists, bijis izcils zīmētājs, nerealizējies monumentālists, pirmsindustriālās lauku dzīves un darba atveidotājs, bet viņa raksti par latvisko mākslā iegūst jaunu aktualitāti un nianses mūsdienu globalizācijas un tehnoloģiju smagi skartajā sabiedrībā.

Šiem secinājumiem var tikai piekrist, taču vēl gribas piebilst, ka monogrāfijas autors ir paveicis teju vai titānisku darbu šī mākslinieka personības, daiļrades un dzīves līkloču atklāšanā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com