„SKANI 2020“ – INDRA RIŠE

Palielināt / Enlarge

Kompaktdiska „Eņģeļu taures“ / „Trumpets of Angels“ vāks.

Tā nu ir iznācis, ka manā daiļradē ērģeles ir ieņēmušas ļoti nozīmīgu lomu, un esmu šim instrumentam rakstījusi mūziku jau kopš studiju laikiem. Tas droši vien, pateicoties brīnišķīgajiem Latvijas ērģelniekiem, ar kuriem kopā mācījos, kāpām uz skatuves, palīdzējām un atbalstījām viens otru, runājām, diskutējām, priecājāmies par otra panākumiem un pārdzīvojām neveiksmes. Šī skaistā, radošā atmosfēra bija tik auglīga, ka ar laiku sāku rakstīt tieši šim instrumentam, jo izjutu gan ērģelnieku ikdienu, gan krāšņo koncertu atmosfēru (tolaik) Konservatorijas ērģeļzālē, kā arī Latvijas lepnumā – Rīgas Doma koncertzālē. Tā kā jutos ērģelnieku saimei piederoša, tad atbalstu savām idejām nenācās grūti atrast. Visilgstošākā un auglīgākā radošā sadarbība man ir izveidojusies ar ērģelnieci Ligitu Sneibi, kuras rezultātu nu varu apkopot apjomīgā autoralbumā. Liels paldies flautistiem Imantam Sneibim, Anetei Točai, soprānam Ingai Šļubovskai-Kancēvičai un ērģelniecei Ilonai Birģelei, kas ar lielu aizrautību pievienojušies manu darbu atskaņošanā, kā arī Latvijas Kultūrkapitāla Fondam un manam lieliskajam draugam Michael Schäfer par finansiālo atbalstu šī albuma tapšanā. Ceru, ka manis radītā ērģeļmūzika iepriecinās gan vienkāršos klausītājus, gan mūzikas speciālistus un radīs impulsus jauniem, skaistiem darbiem.

Indra Riše

Saruna ar Indru Riši

Muzikologs Dāvis Eņģelis: Tavs jaunais albums veidots ap ērģelēm. Vai varētu teikt, ka cikls „Spektrs“, kas nav šeit iekļauts, ir viens no pirmajiem taviem ērģeļu darbiem? Klausījos ierakstā, kā 1990. gadā Rīgas Domā to spēlēja Atis Stepiņš.

Indra Riše: Jā, Atis bija pirmais, kas to publiski atskaņoja. Bet pirmatskaņojums, man šķiet, notika Latvijas Universitātes aulā.

Vai varētu teikt, ka tavā daiļradē ērģeles vijas cauri vai varbūt pat nelaiž tevi vaļā?

Indra Riše: Nez vai tur ir kāda mistika... Mana ērģeļmūzika tapusi, pateicoties ilgstošajai sadarbībai ar ērģelnieci Ligitu Sneibi, un tas varbūt šādu sajūtu var radīt. Bet līdzīgu tandēmu vēsturē ir daudz.

Bet „Spektrā“ var saklausīt, ka tev ir dotības vai ķēriens rakstīt šim instrumentam. Vai atceries, kad pirmoreiz izdzirdēji ērģeļu skaņu?

Indra Riše: Te laikam jānovērtē izglītības nozīme. Konservatorijā sākotnēji apguvu klavierspēli un studiju pēdējā gadā fakultatīvi mācījos ērģeles – vispirms pie Larisas Bulavas, pēc tam pie Tālivalda Dekšņa. Tāpat kā citi studenti piedalījos koncertos un publiski spēlēju vienkāršāko ērģeļrepertuāru. Līdz ar to es daudz laika pavadīju ērģelnieku vidē.

80. gadu beigās ar ērģelēm bija tā: Konservatorijā bija divas telpas – ērģeļu zāle un otra, neliela klase, kas atradās stāvu augstāk. Ne pie vienām, ne otrām ērģelēm tik viegli nevarēja piekļūt. Visiem bija iepriekš jāpierakstās. Ja kāds aizsēdējās, nākamais jau stāvēja rindā. Bet, ja kāds kavējās, iepriekšējais dabūja paspēlēt ilgāk. Un mēģinājumu vai koncertu laikā vienmēr kāds bija blakus un reģistrēja, jo ērģelniekam bez asistenta spēlēt skaņdarbu ir visai sarežģīti. Un asistēja tie paši ērģelnieki. Tā vide bija ļoti radoša, draudzīga un idejām piesātināta.

Tas, ko tikko aprakstīji, ir ērģelnieku profesionālā sadzīve. Viens otru nomaina uz ērģeļsola, viens otram palīdz reģistrēt. Bet tu teici, ka apgrozījies šajā sabiedrībā. Vai tev izdevās tur atrast domubiedrus?

Indra Riše: Domubiedri tur bija visu laiku. Bet cik ilgi? Varbūt mēnesi, pusgadu, gadu. Kamēr aktīvi apgrozījos, tikmēr viens ar otru komunicējām. Vēlāk dzīvē katrs aizgājām savu ceļu, bet šis kopīgi pavadītais laiks mūs vieno vēl joprojām. Drebēšana aiz ērģeļu durvīm, kad bija jāiet uzstāties, un ērģelnieku tusiņi pēc koncertiem – tas viss bija radošā procesa neatņemama sastāvdaļa.

Atceros, ērģeļu studentu koncertos publikā bija bieži redzamas vienas un tās pašas sejas. Viena no tām bija muzikoloģe Ilma Grauzdiņa. Viņa smalki pārzināja latviešu ērģelniekus un komponistus, kaut pati nespēlēja. Varētu pat teikt, ka viņa bija kā māte jaunajiem ērģelniekiem. Ja pēc koncerta kādu teikumu pateica, tas bija vajadzīgā vietā un laikā. Tāpat ērģelnieki – pedagogi Larisa Bulava un Tālivaldis Deksnis ar vērtējumiem neskopojās.

Es sāku rakstīt mūziku, kad ērģeles vairs aktīvi nespēlēju. Gāju ar savām kompozīcijām pie ērģelniekiem pēc padoma. Viņu komentāri un ieteikumi bija ļoti draudzīgi un koleģiāli, un man kā jaunajai komponistei tas bija ļoti svarīgi.

Vai atceries kādus ierakstus, plates vai nonākšanu baznīcā, kur izdzirdēji kaut ko ļoti atmiņā paliekošu?

Indra Riše: Ļoti augstu novērtēju franču komponista Olivjē Mesiāna mūziku. Ja koncertā tiek atskaņota mana un Mesiāna mūzika, tad jūtos kā skolniece meistaru klausoties. Tā nu ir virsotne, pēc kuras var tiekties un tiekties.

Ir vairāki komponisti, kurus ļoti cienu, bet viņu daiļrade man nav īpaši tuva. Tāds, piemēram, ir Maksis Rēgers. Viņa mūzika man liekas pārāk sarežģīta, kaut arī ērģelnieku repertuārā viņš ir ļoti iecienīts. J. S. Baha mūziku esmu daudz klausījusies un spēlējusi studiju laikā un to uztveru, kā katra mūziķa radošo bāzi, kas dod iespēju veidot savu muzikālo redzējumu tālāk.

Bet varbūt tu jau esi pamanījis, ka man patīk vienkāršība? Es savā mūzikā vairāk tiecos pēc lakonisma un skaidras izteiksmes.

Respektīvi, lai atrastu savu balsi, nepieciešams distancēties.

Indra Riše: Jā.

Labi, Mesiāns. Kas vēl no frančiem? Klausoties tavu albumu, piefiksēju iespaidu – ja nezinātu, ka tā ir Indra Riše, tad minētu, ka to sarakstījis kāds franču komponists.

Indra Riše: Man vienmēr paticis Sezārs Franks. Bet, lai es būtu kaut ko apzināti pārņēmusi – noteikti nē. Iespējams, ka stils vai idejas virmo kaut kur gaisā, un es smeļos turpat, kur franči vai otrādi. Un tad to var pielīdzināt frančiem vai kādam citam.

Tu pieminēji izteiksmes vienkāršību, pēc kā tiekties mūzikā. Viena cita diska grāmatiņā par tevi ir tāds raksturojums: tevī ir ziemeļnieciska atturība, iedvesmas avots no dabas un lakoniska izteiksme. Par lakonismu pilnībā piekrītu, to var saklausīt ikvienā tavā darbā, daba arī šur tur sajūtama, bet par atturīgumu uzreiz negribas piekrist. Pat klausoties tik nepieradinātu mūziku kā „Saules apspīdētie“. Vai tu esi par sevi lasījusi precīzu raksturojumu?

Indra Riše: Esmu Meža meita. Precīzāk nevar būt! Esmu dabai ļoti pietuvināta un lielu daļu sava laika pavadu dabā.

Albumā līdzās ērģelēm ir flauta, ir arī cikls balsij un ērģelēm. Klausoties man likās, ka ļoti dabiski un viegli parādās šie – no ērģeļu puses skatoties – ārpusērģeļu tembri. Sevišķi „Saules apmirdzētajos“ likās, ka sitaminstrumenti un cilvēka balss saucieni ir kā ekstravaganti papildus ērģeļu reģistri.

Indra Riše: Jā, tieši tā. Mamma mani bērnībā radināja pie spartiskā dzīvesveida. Staigājām pa mežiem un pļavām neatkarīgi no laika pstākļiem. Pēc studijām Rīgā aizbraucu uz Dāniju, un tur nekādu mežu diemžēl nebija. Bet bērnībā iegūtā pieredze nekur nepazuda. Dzīvojot Dānijā, es veidoju savas intravertās ainavas, un Saules apmirdzētie ir viena no tām.

Kad tavā mūzikā izskanējis pirmais motīvs vai pirmā ideja, šķiet, ka tikai tu pati zini, kas ar to notiks tālāk. Tajā nav nekā tāda, ko klasiskā dramaturģijas izpratnē varētu saukt par konfliktu, kas paģēr atrisinājumu vai, runājot primitīvi didaktiskā valodā – disharmonijas, kas prasa atrisinājumu konsonansēs. Citiem vārdiem – tavā mūzikā nekad neatrodu paredzamu vilkmi, kas kaut kur vestu, tāpēc teicu, ka tikai tu pati zini, kas ar to notiks tālāk. Kādi avoti vai kādi skolotāji veidojuši tavu izpratni par mūzikas dramaturģiju, par kompozīciju kopumā?

Indra Riše: Vai tad staigājot pa mežu tu zini, kas parādīsies pēc brīža? Tu ej, un aiz katra nākamā soļa ir pārsteigums. Ja runa ir par struktūru un attīstību, tad ļoti daudz man deva Pēteris Plakidis. Tiklīdz atļāvos kaut kādu burbuļošanu vai liekvārdību, viņš to ātri atšifrēja – „Par šo vietu, Indra, tu padomā labi!“ Dažreiz tas mani kaitināja, jo jutos pārmērīgi kontrolēta. Bet, kad beidzu savas studijas Rīgā un aizbraucu uz Dāniju, tad sapratu šīs skolas nozīmi. Skaņradis bez rāmja, manuprāt, nogurdina klausītāju. Arī dzīvē man patīk skaidra un īsa valoda. Un mūzikā tāpat.

„Eņģeļu taures“ / „Trumpets of Angels“ (2011) Komponēts viņsaulē aizgājušas draudzenes piemiņai.

Ak, eņģeļu taures, eņģeļu taures! –
To skaņās es gavilēju un šūpojos liegi,
To skaņās es dejā virpuļot eju,
To skaņās Mīlestībā tiecos,
Un Priekā eju – Ak, eņģeļu taures!

„Attālumi“ / „Distances“ (1992) Tuvums sasprindzina, attālums atslābina.

„Dziesmas par Laimi“ (2014) Cikls komponēts par godu Raiņa un Aspazijas 150 gadadienai. Speciāli soprānam Ingai Šļubovskai-Kancēvičai.

Rainis (1865–1929) Pieci dzejoļi no krājuma „Dagdas piecas skiču burtnīcas. Romāns dzejoļos“

I Skūpsta ticība

Vai mani mīli tu?
Es nezinu, –
Bet, cik es tevi noskūpstu, Tik ticu es
Un tu.

II Prieka ceļš

„Es gribu prieku vien Un vēl ik dien',
Bet bēdu it nemaz Un it nekādu!“
Nu kas?
Vai ceļu lai tev rādu?
Lūko manu skaistumu vien,
Skūpsti mani tik vien
Un vēl ik dien'
Un vēl arvien. –

III Smaidi mutē

Nu manā mutē smaidi ir,
Kopš lūpām tu to skāri, –
Un, kopš tu spīdi man pār dzīvi pāri,
Man dzīve dārga ir.

IV Melnā apsega

Kad tevis nav, es zvaigznēs lūkojos
Kā tavu acu spožos dziļumos,
Tad mēness nāk ar klusu laipnību –
Ar tava vaiga samta maigumu.
Bet nakts tin mani melnā apsegā,
Kad tevis nav, lai neredzu nekā.

V Ar atplestām rokām

Ar atplestām rokām
Gulēsim saulē,
Ar vaļēju dvēsli:
Nāc, te mēs esam!
Saulīte dos mums
Visu, visu dodamu:
Mums dzīves sulas
Lasīsies dvēslē
Un, karsētas saulē,
Straujāki atkal
Ritēs pa dzīslām
Kā kausēts spēks!
Dāvāt un dāvāt!

„Saules apmirdzētie“ / „Sonnenbeschienen“ (2001) Indra Riše.

Dabā un dzīvē viss norit līdzīgi –
Ir jauki būt saulītē un un būt sasildītam.
Bet, jo augstāk un vairāk pēc saules tiecies,
jo mazāk no vēja un negaisa pasargāts esi.

„Mijiedarbība“ / „Die Mitbewegung“ (1999)

„Uguns rituāls“ (2007)

I Pulcēšanās svētvietā
II Stihiju piesaukšana un ziedošana
III Aplī iešana

Uguns rituāls seno baltu ciltīs parasti notika 4 reizes gadā – vasaras un ziemas Saulgriežos un rudens un pavasara ekvinokcijas laikā, kad diena ar nakti ir vienādā garumā. Cilvēki pateicās rudenī par ražu, ziemā gremdējās pārdomās, sadedzināja visu negatīvo enerģiju, emocijas, slimības, pavasarī attīrījās, lūdza veiksmi zemes darbos, vasarā pielūdza Sauli...(Indra Riše).

Par Indras Rišes ērģēļmūzikas albūtu Eņģeļu taures var noskatīties Latvijas TV 1: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/211988/komponistes-indras-rises-ergelmuzikas-albumu-engelu-tau

Pirmdien, 24. maijā, 3MBS Radiothon rīkotā MUSIC SHE WROTE – Female composers festival – ietvaros Kew Courthouse (188 High St, Kew) Sofija Kirsanova – vijole kopā ar čellistu Campbell Banks un pianistu Leigh Harold no Syzygy ansambļa atskaņos Indras Rišes klavieru trio Putnu Oratorija (Bird Oratory).