Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mazdēls un vīnu lauki (2)

No Zelta piekrastes caur Voga Voga uz Vangeratu un vēl tālāk

Laikraksts Latvietis Nr. 648, 2021. g. 4. maijā
Kristaps Zariņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vecvecāki ar mazbērnu Līvaiju. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL647.

Ceļamies laicīgi un atsvaidzināti pēc garās braukšanas vakardien, un kā atbildīgi vecvecāki sākam dienas nodarbības.

Pirmais uzdevums, pat pirms pašu brokastīm, jāpabaro Čīno – mājas sargu un ciemiņu laizītāju! Kamēr viņš lustīgi grauž savas ēdamās bumbiņas, savā jaunībā mēs ēdinājām mūsu suni Teli ar gardiem, gaļīgiem kauliem, paši sameklējam kaut ko mums piemērotāku.

Diemžēl virtuves sauso ēdienu plaukti, un pat ledusskapis – taupīgi bēdīgi. Bērni steigā bija atstājuši māju veselu nedēļu ātrāk nekā bija plānots, jo mazais bija nodomājis, ka viņa laiks jau klāt, un nebija iepirkušies pirms mūsu ierašanos. Tomēr sameklējam maizi grauzdēšanai, bezsāls sviestu, burciņu slaveno Vegemite, paciņu auzu pārslas, beztauku pienu, arī vairākas šķirnes zāļu tējas un burku ar ļoti smaržīgiem kafijas biezumiem. Iztiksim šorīt, bet būs jāiet iepirkties drīzāk nekā vēlāk.

Kamēr mēs atrodam un sagatavojam mūsu brokastis, Čīno jau sen pabeidzis savu ēdamo un lēkā apkārt, gaidot mūsu uzmanību. Kad izeju uz verandas ēst savas pārslas, viņš kā aitu suns man starp kājām un kā nosēžos ēst, viņš bez acu mirkšķināšanas vai astes luncināšanas pamatīgi vēro, kā es lēnam baudu savas brokastis. Beigu beigās padodos! Atstāju bļodā viņam, apmēram, divas lielas karotes piena un nolieku bļodiņu viņam pie deguna. Viņa nopietnais skats kļūst lustīgāks, un viņš fiksi iztukšo bļodiņu. Pateicīgi aplaizās un dodas virtuvē caur viņam speciāli iebūvētām, uz abām pusēm veramām durtiņām, jo Suzanna tur vēl darbojās, un nevar zināt, varbūt arī dabūs kaut ko graužamu no viņas.

Sazvanāmies ar bērniem slimnīcā un sarunājam, ka varēsim pēc pusdienām braukt apciemot viņus. Covida dēļ var tikai pa vienām apciemot istabā, bet varam tikties visi kopā dārzā, turpat pie slimnīcas ieejas.

Laiks silts un saulains, ļoti piemērots zālītes ātrai augšanai. Atrodu veco pļaujmašīnu un benzīna tvertni garāžā, piepildu benzīnu un ķeros pie darba. Zāle saaugusi pēc mana rēķina gandrīz pusmetru augstu, un tādēļ būs jāpļauj uz visaugstāko regulētāja pozīciju. Diemžēl, zāles ķeramais maiss neliels, un bieži vien jāpārtrauc stumšana, lai varētu izbērt saķerto zāli. Pa pļaušanas laiku kārtīgi sasvīstu un jūtos it kā esmu ziedojis darbam, apmēram, puskilogramu no mana svara. Rīt būs jāpļauj vēlreiz, bet uz smalkāku regulētāja pozīciju.

Kamēr es nodarbojos svaigā gaisā, Suzannai pilnas rokas ar istabas tīrīšanu un kārtošanu. Steigā dodoties uz slimnīcu, bērniem beidzamais nolūks būtu bijis mājas sakopšana mūsu ierašanās dēļ. Gluži saprotams, un jaunā vecmāte ķērās pie darba ar milzu enerģiju. Putekļu sūcējs svilp, veļas mazgātājs darbojās neatlaidīgi, trauki, kas atstāti izlietnē, ātri tīri un trauku automāts iedarbināts.

Labs, kas padarīts, un padarīts ir samērā daudz!

Laiks doties uz slimnīcu apciemot jauno mazbērnu un viņu vecākus.

Piesakāmies pie slimnīcas viesu lodziņa, kur mums parāda virzienu uz klusu un patīkami ēnainu sēdvietu. Tur varēsim sagaidīt ģimenīti. Viņiem jāpārnāk no slimnīcas otrās puses – dzemdību nodaļas, kur viņiem dubultgultu istaba ar visām nepieciešamām ierīcēm, pat ēdamgalds un dīvāns. Vēlāk mums stāsta, ka pie vakariņām var arī pieprasīt vīnu vai alutiņu! Ai, kā tie laiki ir mainījušies.

Pēkšņi durvis uz dārzu atveras, un jaunā ģimenīte iznāk pie mums ar mazo Līvaiju (Levi) ratiņos, cieši ievīstīts. Lukas atvainojās, ka mums vajadzēja tik ilgi gaidīt viņu ierašanos, bet paskaidroja, ka ejot pa koridoriem, katrs pretim nācējs gribēja paskatīties ratiņos un apsveikt jauno ģimenīti.

Mazais guļ mierīgi, un miegā rodas skaisti sejas vaibsti. Kādreiz jautrs smīns, tad tāds dziļdomīgs vaibsts, un vēl, it kā dziļi domādams, ar sakrunkotu pieri. Kad mazais atver acis, tad mēs visi galīgi neapzināti sākam smaidīt pret viņu. Suzanna atkal sarosās, un es ievelku dziļāku elpu.

Sākas fotografēšana un diskusija ap viņa dzimtas parādībām. Manas acis un latvisks izskats. Lūka tēva Alāna zods, bet arī deguns tā kā latvisks, noteikti Alīses iespaids. Matu biezums gluži atspoguļo manējos, tomēr krāsu ziņā manējie diezgan nobālējuši. Ievērojamas sportistu parādības. Dūšīgs izskats no tēva un abiem vectēviem, smalka pakaļa un prot stipri izvingrināt kājas un rociņas. Tomēr nevaram vienoties, vai būs basketbolists, vai spers bumbu ar kājām. Mans tētis vienmēr teica, ka matemātika un statistika ir nopietnas un nozīmīgas zinātnes, tādēļ vēl jāpaskaidro, ka mūsu mazdēls Līvaijs Tomass Vaipers (Levi Thomas Wyper) dzima 13. februārī plkst. 12.26, 49 cm garumā, bet svarā – 3,26 kg!

Līvaijs prasās pēc pēcpusdienas ēdiena, līdz ar to atvadāmies un dodamies uz mājām, kur Čīno gaida vakariņas, un pusapcirptais mauriņš gaida manas pūles!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com