Aizmirstais, bet svarīgais

Atcerēsimies – pagājušā gada jukās mēs maijā neatzīmējām kādu svarīgu jubileju – cilvēkam, kurš mums ļoti daudz nozīmēja. Tā bija pāvesta, tagad jau svētā Jāņa Pāvila II simtgade. Tas bija pirmais pāvests, kurš apmeklējis mūs, un vienīgais, kurš skūpstījis Latvijas zemi, bez viņa mēs, pilnīgi iespējams, nebūtu tikuši tiktāl, cik esam, vismaz ne ātri un viegli.

Lūk, citāts no viņa runas „Brīvībai mūs tuvināja Kristus” Vroclavā, 1997. gada 1. jūnijā: „Ir taisnība, ka brīvība būvējama ar darbu. Par īstu brīvību vienmēr ir jāmaksā. Katram no mums šīs pūles jāatsāk atkal no jauna. Te rodas nākamais jautājums: vai cilvēks var to uzcelt viens pats, bez Kristus, varbūt pat pretēji Viņa gribai? Ļoti dramatiski, taču aktuāli mūsdienu kontekstā ar pārsātinātību un demokrātiju, ko iedvesmo liberālā ideoloģija! Pastiprinās mēģinājumi ļaudīm un veselām kopienām iestāstīt, ka Dievs ir šķērslis ceļā uz pilnīgu brīvību, baznīca ir tās ienaidniece, jo to nesaprot, tādēļ no tās baidās. Tas ir neticams priekšstatu sajaukums. Baznīca nepārstāj būt brīvības Evaņģēlija sludinātāja pasaulē. Tāda ir tās misija.“

Tagad, kad mūs piemeklējusi sērga, nošķiršanās, atsvešinātība, ir vislabākais laiks, kad atcerēties par būtisko – paļāvību uz sevi, Dievu un sirdsmieru. Apmēram tā, kā ieteica pāvests runā 1984. gada decembrī: „Dievs, kurš ir mūžīgais miers, noslēdzis izlīgumu ar pasauli caur Kristu – Miera valdnieku. Šis miers ielīst mūsu sirdīs un dzīvo tajās dziļāk par jebkādu nemieru. Dieva miers sargā jūsu prātus un dvēseles. Dievs jūs apdāvina ar to, un tas nav kaut kas, ko varat paturēt sev, uzkrājot kā bagātību, jo kļūst par jūsējo tikai tad, kad dalāties ar citiem.“

Mana paziņa psiholoģe teica, ka radošie no noslēgtības ciešot mazāk – viņu dzīvē tā neko daudz nemainot. Atliek tikai piekrist.

Šajā pavasarī mēs varētu atcerēties simt pirmo dzimšanas dienu arīdzan kolēģim – dzejniekam, eseistam, dramaturgam, filosofam Karolam Vojtilam, jo šis pāvests bija ne tikai dižs valstsvīrs (jā gan, pasaules mēroga!) un teologs, mūsu garīgais balsts – kā Kristus. Viņa vārdiem sakot: „Runājiet ar Viņu patiesi, pārliecinoši un izlēmīgi, kad tiksiet skaidrībā ar sevi. Viņš no šīs patiesības nevairās. Neviens atklājums par cilvēku Viņam nešķiet draudīgs. Katrā īstenības izvērsumā Viņš vienmēr var ienest savu mīlestību. Pret šo spēku bailes, depresija, bezcerības sajūta, dusmas un neapmierinātība nav nekas.“ Kā sacīja arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs Itas Kozakevičas piemiņas dievkalpojumā Jēkaba katedrālē – tā ir varena enerģija, kas jāliek lietā. Jo – vajag.

„Mīlestības laiks, kad katrs ir aicināts bagātināties, dodot tās vērtības, kas ir mūžīgas, uz mūžu iezīmētas ar tās mīlestības mēru, ko spējam izrādīt.“ (No pāvesta Jāņa Pāvila II runas 1981. gada 20. decembrī.)

Arī pandēmijas laikā lūgšanas dara savu, kaut vai attālināti, ja salīdzinām kaut vai ar Ameriku. Turklāt – aizgājuši galvenokārt ir ļoti veci ļaudis, kuriem tāpat šis ceļš būtu drīz ejams, lai gan zaudējuma sajūta tādēļ nav mazāka. Daudziem no tiem sērgu atnesa bērni un mazbērni, kuri neraizējās par piesardzību, jo – ar viņiem taču nekas nenotiks.

Pārlūkojot Jāņa Pāvila II runas, atradu daudz ko mūsdienīgu, piemērotu šim laikam, un dalos, jo neba man vienai tas ir būtiski. Iespējams, ka arī tie, kuru laimīgās dzīves jēga bija – pavadīt dienas lielveikalos, tur izklaidēties un iepirkties, ņemt kredītus, ceļot un ballēties, tagad sāks domāt, ka šie prieki var zust vienā dienā un neatgriezties vēl ilgi. Ja cita dzinuļa nav, tad...

Ja jau pat kultūras ministrs TV ekrānā jautā, vai grāmata ir pirmās nepieciešamības prece, ko lai prasa no citiem?

„Ir nepieciešams mainīt mentalitāti. Utilitārisma un materiālisma kultūra, kas orientē cilvēku uz to, ko viņš var izdarīt un izbaudīt, būtu jāaizstāj ar citu – tādu, kas atzīst katras personības absolūto vērtību, neatkarīgi no tās spējām vai prasmēm.” (No runas 1982.g.)

„Slimie, padzīvojušie, nespējīgie, neārstējamie māca mūs, ka vājums ir katra cilvēka dzīves sastāvdaļa, ciešanas var pārlaist, nezaudējot pašcieņu.“

Mēs visi redzējām, kā tās panesa viņš, visas pasaules acu priekšā – Lieldienās bija viņa nāves gadadiena.

Šajā krīzē varam saprast tādas patiesības, kas agrāk nenonāca līdz apziņai.

Tālāk šajā runā teikts: „Ja šādu ļaužu jūsu tuvumā nav, tad var rasties kārdinājums domāt, ka tikai veselie un fiziski stiprie ir vērtīgi, tāpēc jārūpējas vienīgi par tiem. Taču Kristus gudrība ir – ievērot to vājumu, kuri dalās ciešanās ar Viņu.“ (No runas 1982. g. 18. maijā.)

Tajā pašā gadā viņš saka: „Kad vaicājam Dievam, kādēļ jācieš nevainīgajam, Viņš atbild ar jautājumu: – Vai neredzi mani šajā brālī, kas mokās? Un ko tu dari manis un viņa labad?“

Tālāk vēstīts: „Nevarība ir liels pārbaudījums. Vispirms jau jums un ģimenēm, kuras tiecas pēc labā un prasa: „Kāpēc uzbrūk tā kaite?” Patiesībā šis pārbaudījums ir noslēpums. Tā laikā domāsim par Jēzu. Mums, ja gribam atrast gaismu, kura kaut vai mazliet apskaidrotu stāvokli, jāizlūdzas žēlastība pacietīgi tās pārlaist.“

Savādi, ka šī runa teikta 1982. gadā – tik aktuāla tā ir. Jo – vakcīnu trūkst, noturības un garaspēka tāpat. Dažs izputinātais komersants jau padarījis sev galu, jo citu dzīves vērtību viņam nav bijis. Citi klusībā nodzeras vai grimst depresijā, jo raduši nemitīgi būt plašākā sabiedrībā. Lai izturētu tikai savējo, tiem trūkst pacietības. Šādās krīzēs atklājas slēptas patiesības, atsedzas īstās sejas un attiecības. No šī viedokļa tās pat ir derīgas – plīvuri krīt.

„Tas ir diezgan rets gadījums, kad cilvēks pietiekami ciena pats sevi.“ (Kvintiliāns, X, 7, Montēņs, I, 39.) Viedi vārdi.

Šis pāvests parādīja piemēru, kā godāt sevi, savu tautu un citus.

Jo – gars nezūd. Tāds spēks var uzveikt jebko. Varu apliecināt, jo man ir savs svētais, ar kuru esmu tikusies un saņēmusi atļauju tulkot, publicēt, dalīties. To arī daru.

Dagnija Dreika
Laikrakstam „Latvietis“