Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redzēt, dzirdēt un saprast Ķīnu

Kādas latviešu ģimenes piedzīvojumi

Laikraksts Latvietis Nr. 649, 2021. g. 12. maijā
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Ting, bu dong“ vāks.

Šanhajas galvenā gājēju iela Zelta nedēļas laikā oktobrī. FOTO no Madaras Rožkalnes personīgā arhīva.

Ūdens pilsēta Džudzjiadzjiao. FOTO no Madaras Rožkalnes personīgā arhīva.

Pie Rietumu ezera Handžou pilsētā. FOTO no Madaras Rožkalnes personīgā arhīva.

Mazā slavenība Aizliegtajā pilsētā Pekinā. FOTO no Madaras Rožkalnes personīgā arhīva.

Rīsu terases. FOTO no Madaras Rožkalnes personīgā arhīva.

Kristaps un Ķīnai tipiskie „mēness vārti“. FOTO no Madaras Rožkalnes personīgā arhīva.

Ar Robertu virs Šanhajas. FOTO no Madaras Rožkalnes personīgā arhīva.

Šanhaja no augšas – skats no Šanhajas torņa 118. stāva. FOTO no Madaras Rožkalnes personīgā arhīva.

Madaras Rožkalnes grāmata „Kādas latviešu ģimenes piedzīvojumi Ķīnā”, „Mansards”, 2020)

Madaras Rožkalnes dienasgrāmata – blogs papīra grāmatas formātā pārtapis pēc tam, kad jaunā ģimenīte ārpus Latvijas pavadījusi sešus gadus, trim no tiem – Ķīnā. Ļoti apsveicami, ka Madarai pieticis pacietības un stratēģijas no atsevišķiem notikumiem izveidot grāmatu ar mugurkaulu. (Blogu tekstus raksta daudzi, bet bieži vien tās ir tipiskas viendienītes.) Turklāt – Ķīna ir zeme, kuru aprakstīt nebūt nav vienkārši. It sevišķi, kad tur pavadīts jau ilgāks laiks: zūd pirmreizība, bet neizpratne bieži vien tikai pieaug. „Ķīnā saskārāmies ar pilnīgi atšķirīgu izpratni par ikdienišķām lietām. Šanhajas laiks pat brīžam tiek nosapņots. Ir grūti aptvert, ka bērnu uz bērnudārzu vedām ar mopēdu un bez drošības jostas un ķiveres. Dzīvojām 20. stāvā un izmantojām kāpnes, lai rīkotu sacensības, kurš ātrāk uzskries pa trepēm, neizmantojot liftu.“

(Apciemojot meitu Zani, esmu pabijusi Ķīnā vairākkārt, tālab nevaru iespaidus par jauno grāmatu nepapildināt ar personiskajām atmiņām. Pat nenocietos un grāmatu sāku lasīt no vidus, jo Šanhaja man šķiet daudz valdzinošāka par Pekinu. Arī pilsēta-favorīte (pasaules mērogā) man ir tieši Šanhaja, dēvēta arī par Austrumu Ņujorku. Var droši apgalvot: ja kaut kas šajās divās lielpilsētās nav sastopams, tad tas nepastāv uz zemeslodes vispār. Protams, mūsdienās tas pirmkārt attiecināms uz tehnoloģijas sasniegumiem, bez kuru klātbūtnes vairs nav iedomājama nedz sadzīve, nedz māksla. 2001. gadā Pekinā kā pie brīnuma sastingu ielas bankomāta priekšā, bet 2017. gadā Šanhajā – centos saprast mākslīgā intelekta kalpojošu mirstīgajiem cilvēkiem! Tagad Zane pa dzīvokļa durvīm var iziet ar vienu vienīgu pliku viedtālruni rokā; ar to viņa veic visus maksājumus, pasūta taksometru, pārtiku un gatavas pusdienas, uzzina vispasaules jaunumus, izseko autobusam maršrutā, pa kuru no skolas mājai tuvojas mans mazdēliņš.)

Grāmatā lasāms šāds amizants piemērs: „Pekinā Debesu tempļa parkā ir ieviests tualetes papīra izsniegšanas automāts. Automāts atpazīst personas seju un izsniedz tualetes papīra gabalu. Nākamreiz šim cilvēkam tualetes papīrs tiks piešķirts tikai pēc deviņām minūtēm.“ Japānā darbojas robotu apkalpotas kafejnīcas, bet man tomēr vienmēr labāk patiks mazās ķīniešu pelmeņu ēstuvītes, kur viens pats cilvēks tiek galā ar visu, bet samaksa veicama caur telefona aplikāciju. Nekas nevar būt jaukāks par draudzīgu smaidu vai žestu, ar ko ķīnieši neskopojas. Nekad un nevienā valstī neesmu smaidījusi tik daudz.

Grāmatas virsrakstā likti vārdi: Ting, bu dong – tulkojumā – dzirdu, bet nesaprotu. Ķīnā šo frāzi neesmu lietojusi, jo allaž savas gaitas centos izplānot tā, lai mana Zane var pieslēgties ar informatīvo palīdzību: sagaidīju savienojumu un pasniedzu tālruni pārdevējam, frizierim, taksistam, mājas sētniekam, ayi (auklītei) u.c. Vai arī, jau mājās sagatavoju rakstisku špikeri (metro, tualete, apgriezt matus, cik maksā, porcija rīsu, sīpoli, sarkanās bietes... utt.). Un allaž vislabākais palīgs bija izteiksmīgie žesti, kuru laikā mierīgi var runāt latviski (Ja jau ķīnietis, ne vārda nesaprazdams angliski un seju nezaudēdams mierīgi var bērt savu monologu, tad kādēļ lai latvietis neatbildētu latviski?! Man šajā ziņā vislabākie panākumi bija pie uiguriem, no kuriem regulāri pirku mīklu pīrādziņu cepšanai. Mani ieraudzījuši, viņi jau pāri ielai sauca: „Labi zēni! Četras apaļās maizītes!“ (no manis apgūtie uzrunas teksti latviski).

Tagad, kad ik tālrunī var nofotografēt adresi vai ielas stūri, arī topogrāfiskajam idiotam megapilsētā apmaldīties nav obligāti.

Madaras ģimenītei iesākumā, pilnīgi saprotams, ar ķīniešu valodu nebūt neiet spoži. Kad Kaspars ir darbā, Madarai ar mazo dēliņu daudzreiz jātiek ar sadzīviskajām situācijām galā pašai. „Mēs tomēr esam ļoti atšķirīgi! Citi skaistuma ideāli, citas vērtības, cita pārtika un cita kultūra. To tad arī centos aprakstīt ikdienas dienasgrāmatā, kas veltīta savējiem Latvijā. Aprakstīt tieši tā, kā tobrīd jutāmies. Gan prieku, gan pārsteigumu, gan vilšanos un izmisumu.“

Man ļoti simpātiska ir tieši šī autores norāde: savējiem Latvijā. Madaras grāmata uzbūvēta tā, lai skaidrotos arī draugiem un tuviniekiem interesējošais – kā cilvēki Ķīnā dzīvo? Ko ņemt vērā, ja gribēsies to apskatīt savām acīm? (Pirms pandēmijas taču tas bija tik vienkārši; sakrāj tik naudiņu un pieņem lēmumu ceļot ar tūrfirmu vai individuāli!) Kā iepirkties? Kurus tūrisma objektus apmeklēt? Ar kādu sabiedrisko transportu pārvietoties? Ko ēst un ko neēst? Grāmatā ir 408 lpp., bet nelielā formāta dēļ tai noteikti atradīsies vieta jebkurā ceļasomā vai vējjakas kabatā, pat par spilvenu pagalvī, jo Ķīnā, nudien, jet lag dēļ var nākties nolūzt pavisam nepiemērotā vietā; man nācies to piedzīvot. Tas tā – jokam.

(Kad es pati pirmoreiz biju Ķīnā, man vajadzēja pāris dienu, lai saprastu, ka neviens eiropietis nekad šo valsti nespēs pārveidot pa savam prātam. Un tālab jau trešajā dienā meitai teicu: „Mainām biļeti, es lidošu mājās!“ Kad kādā, manuprāt, īsti ekstrēmā situācijā iespiedzos: „Nekur pasaulē tā nenotiek!“, Zane mierīgi atbildēja: „Te nav pasaule, te ir Ķīna.“ Un, protams, nepagāja ilgs laiks, līdz iekļuvu tajā pasaules apceļotāju armijā, kura gatava atkal doties uz Ķīnu kaut vai kājām, ignorējot tos, kuri reiz Ķīnā pabijuši, zvēr nekad vairs dzīvē! Ne vienā vien grāmatas lapaspusē radās vēlēšanās ar Madaru padiskutēt vai uz viņas retoriskiem jautājumiem pateikt kādu pareizo atbildi. Bet, ticiet man, lai kur un cik ilgi kāds no mums būtu uzturējies Ķīnā, katram būs atšķirīga pieredze un savas pareizās atbildes – derīgas gandrīz vienīgi konkrētajā situācijā.)

Daži momenti, ko Madara apraksta, šķiet pat mazticami, tieši tālab Ķīnā pabijis cilvēks izvairās no vispārinātiem apgalvojumiem Ķīnā tā nenotiek vai Ķīnā notiek tā. Milzīgie ģeogrāfiski daudzveidīgie plašumi, 56 tautības, lielas sociālās atšķirības – to visu gandrīz grūti aptvert pat teorētiski. Esmu pārliecināta – cilvēka (arī ķīnieša) vienas dzīves ir par maz, lai kaut vai Šanhaju iepazītu un aprakstītu no visiem aspektiem.

Man ļoti simpātisks tonis, kādā Madara raksta: silts, vienkāršs un filozofijas augstumos nepiepacelts. Grāmatā, protams, lasāmas atsauces uz Ķīnas vēsturi, tradīcijām un folkloru, bet tās nav tādas rindkopas, kuras rosinātu... ātri vien šķirt lapu tālāk, sak, tas vienkāršajam lasītājam par smalku! Madaras grāmata ir secīgs sadzīvisko situāciju apkopojums, kā iebraucējam tikt galā ar dzīves periodu, kuru vairs nevar nosaukt par tūrista apciemojumu.

Un ātri vien nonākts pie secinājuma: „Viens nu ir skaidrs – Ķīnā pat brauciens ar taksi nebūs vienkāršs. Un radoši risinājumi dažādām problēmām kļūs par manu ikdienu. Dzīve Ķīnā man iemācījusi ierobežot savas vēlmes. Ja kaut ko nemāki izteikt ar žestiem vai aktīvi rādot uz kādu priekšmetu, tad šī lieta tev varbūt nav nepieciešama.“ [...] „Lai arī pilsētas centrā vēl neesam bijuši, nepamet sajūta, ka atrodamies uz galvenās ielas vai pie kāda apskates objekta. Visapkārt ir daudz cilvēku, un visi skatās virsū. Vēl trakāk ir metro. Neesmu sagatavojusies, ka tik daudz ļaužu trauksies visos virzienos.“

Un tad grāmatas autore sāk novērtēt sava pagalma pievilcību, jo tur norit aktīva sadzīve un iepazīstami noderīgie cilvēki – sētniece, riteņtransporta stāvvietas sargi, kaimiņi.

Ja laimējas apskatīt Ķīnas tautas tērpu vai lietišķās mākslas izstādi, tad skaidrs – šī tiešām ir pasaku zeme, un tās mīti un leģendas nevar nenākt arī šodienā. Svētki vienlaikus ir ģimenes godi, kuros no sirds tiek godināti gan priekšgājēji, gan tradīcijas. Tiesa, neatrast tādu tautu, kurā pasaku varoņi nedotos peļņā pēc lielas naudas, cīņā par valdnieka meitas vai abiem sapņiem kopā. Ķīnā pasaka turpinās šodienas variantā – izdevumi un pūliņi ir neizbēgami. Šanhaja ir ārkārtīgi dārga pilsēta – visdārgākā, kādā man nācies uzturēties ilgāku laiku. Jauniem cilvēkiem, lai apprecētos un uzsāktu kopdzīvi, jāpelna milzu nauda. Piemēra pēc minēšu Madaras doto uzskaitījumu, kas jāievēro jau pirmskāzu laikā. Kad ģimenes satiekas un akceptē bērnu izvēli, līgavainis pasniedz līgaviņas vecākiem dāvanas graudā un naudā (obligāti speciālā sarkanā konvertā!) vidēji – 500 līdz 2000 EUR (attiecīgi 999 vai 9999 juaņus, ko latvieši mīlīgi saukā par jānīšiem, – jo 9 nozīmē ilgu laiku/mūžīgi). Un... „dažādas kūciņas (rietumu un ķīniešu), divas pudeles brendija, mandarīnus un apelsīnus (pāra skaitā), zemesriekstu un rīsu saldumus (ir īpaši nosacījumi, kādos gadījumos jādāvā vieni vai otri), vismaz sešas bundžas ar konservētām cūku kājām (kantonieši – ceptu cūku), divus pārus ar pūķu un fēniksu svecēm, kā arī rotaslietas līgavai.“

Neuzskaitīšu, savukārt, ar kādām veltēm nākamo radu ģimenei pateicas līgavas vecāki. Tas jau tikai izdevumu sākums. Nepietiek ar to, ka līgavainim jāpieder dzīvoklim un auto. Madara piemin Šanhajas Tautas skvēra parkā regulāri notiekošos precību tirgus – tur viss pēc preiskuranta – vēlamo algu ieskaitot, bet tradicionāli šie sludinājumi sākas ar precību kandidāta horoskopa zīmi un auguma garumu, īpašs ir sektors, kurā ilgojas pēc... ārzemniekiem). Zinot dzīvokļu cenas, man mati cēlās stāvus klausoties, ka līgavainim dzīvoklis jānopērk arī sievas vecākiem. Nereti kāzas tiek ļoti kupli svinētas gan vīra, gan sievas dzimtajā pusē, plus vēl kopā ar draugiem un kolēģiem Šanhajā. Zanes paziņa man stāstīja par savām trim dažādām, ļoti dārgām kāzu kleitām, lai katrā reizē sava. Latviešu cilvēkam, kurš dzīvo no algas vien, apprecēties pēc šādiem noteikumiem, nudien, nebūtu iespējams.

Nojaušu, ka Madaras ģimenīte uz tālo zemi devusies, iepriekš galvas ar citu pamācībām nepiebāzusi. Tā kā Madarai (un arī man) diezgan bieži nācies instruēt tos, kas sasparojušies Ķīnas vai Honkongas virzienā, jaunā grāmata būs lielisks palīgs, tā teikt – ieteicamā literatūra.

Man ļoti patīt Madaras atkārtoti izteiktā doma – Ķīnā vienmēr jāatstāj vieta brīnumam. Un šajā ziņā lielākais veiksmes brīnums ir tikt saprastam. Rožkalnu ģimenei visupirms dzīvošanas ritms bija jāsaskaņo ar mazā dēla vēlmēm pēc pilnvērtīga dienas režīma un... lai viņu visu laiku nenopēta, nefotografē, neapglauda vai neapčamda! (Tāds jau 7 gadu garumā bijis un joprojām ir mana mazdēliņa liktenis, – balto matu cekulu paslēpjot zem cepurītes, situācija neatrisinās.) Madara apraksta arī otrā dēliņa gaidīšanas laiku un vizītes pie dakteriem.

Jaunā māmiņa pat uzņēmīgi mēģina strādāt gan dzīvokļu izīrētāju kompānijā, gan piedaloties Ķīnā pavisam neparastas pirmsskolas audzināšanas iestādes – Valdorfa bērnudārza – veidošanā. Līdz ar to ģimenei jāatrisina vēl viena problēma – jātiek pie auklītes, kura kaut cik prastu angļu valodu. Kāpēc tas pilsētā, kurā salīdzinoši daudzi cilvēki angļu valodu pieprot, tomēr nebūt nav vienkārši? Madara par to nestāsta, bet iemesls varētu būt tas, ka potenciālās auklītes nodarbojas ar savu mazbērnu uzpasēšanu. Ķīnā jaunie, darbā iejūgtie vecāki bērnus pirmsskolas vecumā vispār nododot vecvecāku aprūpē, apciemojot labi ja brīvdienās. (Vēlāk – vidusskolā un augstskolā – jaunieši dzīvo internātos, un mājās ir tikai ciemiņi.) Varbūt tieši tālab vecmāmiņas mazos lutina tieši augstākajā pakāpē – bērnība ir tik īsa! Un skolas laiks – smags, konkursi augstskolās – milzīgi.

Interesanti arī lasīt, kur un kā Madaras ģimene vāc informāciju gan sadzīves jautājumu risinājumiem, gan ceļojumiem. Un ceļots tiek daudz – jaunā ģimenīte apzinās, ka jāizmanto katra iespēja. Un par katru veiksmīgu izgājienu ārpus mājas sienām ir ne tikai liels prieks, bet arī jauki pateicības vārdi – dēliņam Kristapam par izturību (stundu garās rindās, cilvēku pūļos, pārbraucienos, sastrēgumos) un dzīvesbiedram Kasparam – par attapību un rūpēm. Prieks lasīt. Prieks par ģimeni, kuri dzīvo šodien, tagad un dotajos apstākļos, nevis prātojumos „kad bērns paaugsies, kad varēs turēt mums līdz“.

Viena no interesantākajām nodaļām jebkuram lasītājam, protams, būs Krāpšanas shēmas Ķīnā. Lai nezustu intriga, pieminēšu vien faktu, ka pati tiku iesaistīta skaistākajām no krāpšanām – tējas degustācijas ceremonijā. Par laimi, man pastaigas laikā nebija līdzi nedz nauda, nedz bankas karte... pat kabatas varēju izgriezt uz āru! Tā nu man šis realitātes šovs tika par velti. Madara stāsta arī par daudz nopietnākām iespējamām ķibelēm. Tālab citēšu fragmentu no grāmatas, kuru, protams, ieteicu izlasīt arī biznesa cilvēkiem: „Vairāk par šīm lietām noteikti zinās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvji Ķīnā, tāpēc, ja ir šaubas par plānoto sadarbību, iesaku sazināties ar viņiem. Kaspars bieži saka, ka Latvijas uzņēmēji nav informēti par to, cik nozīmīgu palīdzību bez maksas var sniegt LIAA, un parasti pēc sadarbības līguma noslēgšanas ar LIAA ir patīkami pārsteigti. Savukārt Eiropas savienība ir izveidojusi Atbalsta centru mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, kas vēlas iekļūt Ķīnas tirgū (EU SME centre).“

Grāmatā dāsni ievietoti QR kodi (kvadrātkodi), kuriem gudro kabatas tālruni pietuvinot, var apskatīt ļoti daudz foto, tā ir kā medusmaize digitālās pasaules pastāvīgajiem iemītniekiem. Apgāda Mansards izdevumā ir arī pietiekami daudz fotogrāfiju uz papīra. Prieks, ka tik nopietnām grāmatām kā Edgara Kataja un Pētera Pildegoviča rakstītajām – plauktā blakām noliekama arī Madaras Rožkalnes grāmata. Ar orģinālizdevumiem par Ķīnu latviešu valodā joprojām netiekam lutināti, ciets tas riekstiņš.

P.S. Telefonsarunā ar Madaru lūdzu pastāstīt, kā ģimenei klājas tagad. Uz atbildi nebija ilgi jāgaida:

„Šobrīd pēc ilgās prombūtnes esam atgriezušies Latvijā. Kaspars ir kļuvis par Latvijas Investīcijas un attīstības aģentūras direktoru un ar savu pieredzi turpina palīdzēt Latvijas uzņēmējiem. Es strādāju par finanšu analītiķi nelielā uzņēmumā un mēģinu „izošņāt” arī IT nozari, mācoties par programmētāju. Šajā trakajā laikā katram vecākam, protams, jākļūst arī par profesionālu skolotāju, pavāru un psihologu mājās. Tas attiecas arī uz mani – mājmācība mums rit pilnā sparā! Esmu pārsteigta, cik spēju būt radoša vizuālajā mākslā un mājturībā! Vecākais dēls mācās Rīgā jau otrajā klasē, jaunākais iet bērnudārzā. Iespējams, ka Ķīnā piedzīvotais dzīvīgums neļauj apstāties arī tagad – jāturpina darboties. Pēc grāmatas iznākšanas arvien biežāk atceros Ķīnā piedzīvotu un ļoti ilgojos Šanhaju apciemot, kad nu tas būs iespējams!“

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com