Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Emīls Dēliņš – 100

Austrālijā ar Latviju sirdī

Laikraksts Latvietis Nr. 650, 2021. g. 19. maijā
Ilona Bērziņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Emīls Dēliņš, Tamija Frēzere, Austrālijas ministru prezidents Malkolms Frēzers iznākot no Melburnas Latviešu namā 1975. gada 30. novembrī. Ministru prezidents tikko baltiešu sapulcē apsolījis atsaukt Vitlama valdības doto de jure atzinumu Baltijas valstu inkorporācijai Padomju Savienībā. Frēzers šo solījumu izpildīja pēc četrām nedēļām – 18. decembrī. FOTO Ervīns Nāgels.

No kreisās: Austrālijas Ministru prezidents Malkoms Frēzers, Emīls Dēliņš, Jānis Roberts Dēliņš un Daris Dēliņš Hilton viesnīcā Melburnā, 1980. gada 28. martā. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

Latvijas goda konsuls E. Dēliņš oficiālā vizītē pie Austrālijas ministru prezidenta R. Dž. Hoka, Parlamenta namā Kanberā 1984. gada 19. septembrī. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

Nīna un Emīls Dēliņi 1992. gadā. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

Emīls Dēliņš uzrunā baltiešus Tasmānijā. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

1988. gadā Austrālijas baltiešu rīkotā protesta sanāksme Melburnas pilsētas centrā. Foto redzami Armands Ļauļa, Emīls Dēliņš, Mārtiņš Krasts un citi. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

Ilona Bērziņa, Latvijas Leģendas, Par cilvēkiem, kas dara Latviju lielāku II, Jumava, 2012

1974. gadā pasaulē valdīja aukstais karš. Pilnā sparā ritēja bruņošanās sacensība Amerikas Savienoto valstu un Padomju Savienības starpā. Latvija, Lietuva un Igaunija bija iekļautas Padomju Savienības sastāvā, un bija maz ticams, ka kādreiz tās varētu izrauties. Rietumu bloka valstis Baltijas valstu okupāciju de iure nekad netika atzinušas. Tādēļ, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, nāca Austrālijas valdības un tās paraugam sekojošās Jaunzēlandes paziņojumus par Baltijas iekļaušanas Padomju Savienībā atzīšanu. Šis lēmums bija spēkā gadu. Baltieši ar vērienīgām un labi organizētām protesta akcijām 1975. gadā panāca tā atcelšanu un arī Austrālijas valdības nomaiņu. Austrālijas Baltijas Padomes rīcību koordinēja Emīls Dēliņš – laikraksta Austrālijas Latvietis izdevējs un redaktors un Kārļa Ulmaņa krustdēls.

Trīsdesmito gadu beigās Rīgā ir modē amerikāniski platas, garas divrindu žaketes ar platiem, polsterētiem pleciem. Jaunieši nēsā kurpes ar neparasti biezām gumijas zolēm un savās ballītēs spēlē pēdējos amerikāņu skaņu plašu grāvējus. 1939. gada ziemā jau katram ir skaidrs – pasaule mainās. Vācija karo Polijā, Norvēģijā, Holandē, Beļģijā, Francijā. Maskavā tiek parakstīts Molotova – Ribentropa pakts, neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS. Baltija ar to tiek nodota padomju rokās, taču neviens to vēl nezina. Dzīve turpinās.

Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijā divi jauni studenti nikni un aizdomīgi vēro viens otru. Abiem uz rokas vienādi, Rīgā pie Jurisona pirkti balti pulksteņi – viņu krusttēva Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvana. Kā vēlāk saka viens no viņiem – Kārlis Saliņš, viņš domājis – jaunais studiju biedrs ir kāds čekists, kurš nositis Kārļa Ulmaņa krustdēlu, un pievācis viņa pulksteni... Otram puisim – Emīlam Dēliņam prātā raisās līdzīgas domas. Ir 1940. gads, un Latvijā ienācis Baigais gads.

Par krusttēvu Emīlam saglabājušās siltas atmiņas. Kārļa Ulmaņa un viņa tēva Jāņa Roberta Dēliņa gaitas mūža pirmajā pusē krustojušās bieži. Abi cēlušies no viena un tā paša Bērzes pagasta, abi pēc piedalīšanās 1905. gada revolūcijā tikušies emigrācijā Vācijā, bet 1919. gadā, jau kā jaunās valsts sociālā departamenta vadītājs, Jānis Roberts Dēliņš ar Ulmani sastapies uz angļu karakuģu apsargātā tvaikoņa Saratovs. Vēlākos gados Emīla tēvs ar māti Rīgā dzīvoja tai pašā namā, kur toreizējais ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Kad 1921. gada 15. maijā piedzima Emīls, Kārlis Ulmanis kļuva par viņa krusttēvu. Krustdēli Ulmanim bijuši pieci. Četri no viņiem – Gunārs Meierovics, toreizējā Valsts kancelejas direktora dēls Dainis Rudzītis, Kārlis Saliņš un Emīls Dēliņš bija viena vecuma puiši. Likteņa ironija, ka vienīgi Kārli, ar kuru tik traģikomiskos apstākļos nācās satikties Jelgavā, Emīls līdz tam nepazina.

1940. gada maijā Rīgas Doma baznīcā notiek Emīla iesvētības. Viņš pats vēlāk raksta, ka tām sekojušas pēdējās īsti priecīgās svinības. Mēnesi vēlāk – 15. jūnijā Franču liceja zālē aizskan skolas beigšanas atvadu balle, bet vēlu naktī jau var dzirdēt, kā no kazarmām Miera ielā pa Aristida Briāna ielu aizbrauc Latvijas armijas kāpurķēžu vilcēji ar zenitartilērijas lielgabaliem. Otrā rītā avīzes ziņo – Padomju Savienība iesniegusi Latvijas valdībai ultimātu, pieprasot jaunas, Padomju Savienībai draudzīgas, valdības sastādīšanu un papildus padomju armijas daļu ielaišanu Latvijā. 17. jūnijā padomju karaspēks pāriet Latvijas un Igaunijas robežas. Sākas Latvijas okupācija.

Kā iepriekš nolemts, Emīls 1940. gada rudenī iestājas Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijā Jelgavā. Visapkārt valda dīvainas un neierastas vēsmas. Jelgavas pils greznajā zālē notiek krievu valodas stundas un marksisma-ļeņinisma lekcijas. Tās lasa ādas žaketē tērpies vīrs ar savādu krievisku akcentu. Visos pils stūros ir komunistu sienas avīzes un sarkanie karogi. Studentiem paziņo, ka pilnīgi visiem jāiet Oktobra svētku parādē. Tajā iet arī Emīls Dēliņš, tikai plakātu ar komunistisko saukli viņš nes otrādi – kājām gaisā. Seko pratināšanas, un Emīlu nepiemērotās sociālās izcelsmes dēļ no akadēmijas izslēdz. Ģimenē, kur līdz tam valdījusi pārticība, rocība pēkšņi kļūst negaidīta šaura. Tēva iekrājumi ir iesaldēti, pensijas izmaksas apturētas, un viņam jāpelnās ar Ļeņina rakstu tulkošanu latviski. Emīlam jāmeklē darbs, tikai kur to jaunajos apstākļos atrast? „Visi kādreizējie paziņas augstos amatos uz vienu rāvienu bija pazuduši, un viņu vietā iecelti komisāri un analfabēti ar piemērotu sociālu izcelsmi,“ tā savās atmiņās to laiku atceras Emīls Dēliņš.

Tomēr uz brīdi liekas, ka dzīve nokārtojas. Emīls uz ielas satiek ķirurgu Indriķi Pārupu, un tas, padzirdējis, ka puisis meklē darbu, pieņem viņu par grāmatvedi. Jaunais darbs ilgst tieši nedēļu – dakteri Pārupu klīnikas vadītāja amatā nomaina ideoloģiski pareizs ārsts, kura pirmais darbs ir atlaist no darba kapitālistu daktera paziņas. Tomēr darbu klīnikā Emīls turpina – viņu pārceļ par sanitāru, kura uzdevums ir slaucīt grīdas, iznest naktstraukus un ritināt apsējus. Padomju varas attieksme pret zināšanām ir tik īpatna, ka kādu rītu viņu iesauc operāciju zālē un saka: „Biedri Dēliņ, varat asistēt operācijā. Ja būsiet centīgs un turēsiet acis vaļā, izmācīsieties par feldšeri. Tas jums noderēs karadienestā Sarkanajā armijā.“ Emīlam liek turēt pacienta kāju. Operācija izrādījās kājas amputācija.

„Sviedriem pārplūdis, nezinādams ko iesākt, stāvēju operāciju zāles vidū un laikam izskatījos ļoti jocīgs, jo māsiņas aiz mutes pārsējiem sprausloja smieklos. „Biedri Dēliņ, cik ilgi jūs tā domājat stāvēt ar kāju rokās? Vai neredzat, ka uz grīdas pil asinis? Ietiniet kāju lignīnā un nesiet lejā uz centrālapkuri.“ Tā bija pirmā un, cerams, pēdējā reize mūžā, kad ir nācies braukt liftā ar vēl siltu cilvēka kāju padusē…“

Rīga šajā laikā ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Veikalus krievu karavīri izpirkuši tukšus, vēl nesen tik bagātajā pilsētā valda pašu parastāko preču trūkums, avīzes un radio mudina arvien centīgāk celt sociālismu, dažādi aizliegumi un ierobežojumi birst kā no pilnības raga. Taču briesmīgākais vēl priekšā. Cits pēc cita klusi un nemanāmi no savām mājām un darba vietām sāk pazust cilvēki. Par pazudušajiem skaļi taujāt vairās. Neviens nav drošs, ka tāds pats liktenis nepiemeklē arī viņu.

Tā kādu rītu pazūd arī Emīla draugs Harijs Nolle. Vēl iepriekšējā dienā abi sēdējuši kafejnīcā Luna, nākamajā rītā norunājuši sazvanīties, taču no rīta uz Emīla zvanu telefona klausulē cieti atbild sveša balss – viņa nav mājās. Ir 1941. gada 14. jūnijs. Pāri Latvijai iet pirmais izvešanas vilnis. Bet nedēļu vēlāk sākas karš.

Vāciešu ienākšanu Latvija sākumā uzņem ar atvieglojuma sajūtu. Padomju terors ir beidzies. 1. jūlija rītā Rīgas radiofons klusē. Tad atskan Dievs, svētī Latviju!, un atskan paziņojums par Latvijas atbrīvošanu. Cilvēkiem šķiet, ka atgriezušies Latvijas brīvvalsts laiki. Tobrīd neviens vēl nezina, ka pēc četrus gadus ilgām kara šausmām Latviju gaida piecdesmit gari padomju okupācijas gadi. Tas viss vēl tālā nākotnē, bet Emīls tajā dienā paņem klīnikas sarkanā stūrīša lepnumu – balto ģipša Ļeņina krūšutēlu un izmet pa septītā stāva logu! Tas sašķīst sīkās drumstalās, bet padomju laikā ieceltā galvenā ārste vien nosaka: „To gan es no jums, Dēliņ, negaidīju!“ Sanitāra laiks klīnikā Emīlam ir beidzies. Sākās karavīra gaitas.

Par Rīgas latviešu komandantu nozīmēts pulkvežleitnants Voldemārs Veiss. Šo vīru Emīls pazīst, un dodas pieteikties darbā. Veiss Emīlu aicina strādāt par tulku. Taču vācu valodu viņš zina tik vien, cik skolā mācījies. Veiss saka: nekas, iemācīsies. Un viņam izrādās taisnība.

Pavisam ātri kļūst skaidrs, ka vāciešiem par Latviju ir savi plāni. Agrākā Latvijas Republika kļūst par Latvijas ģenerālapgabalu, un Veisu ieceļ par ļoti ierobežotās latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora palīgu. Emīls kļūst par viņa sekretāru. Darba nav daudz, un puisim ir iespējas turpināt studijas. Tikai Lauksaimniecības akadēmijas vietā viņš izvēlas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti. Nākamie divi gadi paiet ātri, bet 1943. gada martā vācieši izsludina mobilizāciju Latviešu leģiona formēšanai cīņai pret boļševikiem. Skaitās, ka iestāšanās Leģionā ir brīvprātīga, taču, nedod Dievs, kādam jaunietim ignorēt pavēsti par iesaukšanu tajā! Pulkvedi Veisu ieceļ par Latviešu leģiona 1. kājnieku pulka komandieri, un Emīls atkal atrodas izvēles priekšā. Palikt Rīgā mierīgajā sekretāra darbā vai doties līdzi Veisam uz fronti? Viņš izvēlas pēdējo un kara transporta vilcienā dodas uz Gatčinu Ļeņingradas pievārtē, kur iedalīšanai leģionā tiek sūtīti Latvijas puiši.

Armijas pulka komandierim sekretārs nav paredzēts. Taču Veiss vēlas Emīlu paturēt savā tuvumā un ieskaita pulka štābā par kaujas rakstvedi. Nu Emīla uzdevums ir vienmēr pavadīt pulka komandieri, izdarīt atzīmes par viņa pavēlēm un pildīt speciālus uzdevumus.

Viņu ceļš ved uz Volhovas kaujas iecirkni. „Iedomājieties pašķidru, bērziem noaugušu mežu, sadzeniet tajā dažu divīziju kaujas ratus un ieročus, lieciet nolīt tiem pāri dažu nedēļu ilgam granātu un mīnu lietum, izgāžiet pāri sabedrotajai zemei, saskaldītajam kokam un tēraudam pārplūdušas upes ūdeņus, pārmetiet tiem šauras bērza laipas un uz pieciem pālīšiem celtas patvertnes – un jums radīsies priekšstats par Veisa pulka no 1943. gada 3. maija līdz 1944. gada 19. janvārim aizstāvēto kaujas iecirkni,“ jau Austrālijā savās atmiņās raksta Emīls Dēliņš. Par sekmīgi veiktu izlūku gājienu Volhovas kaujās viņš apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu.

Voldemāram Veisam Emīla dzīvē ir īpaša loma. Paaugstināts par 2. Latviešu brigādes kājnieku priekšnieku, Veiss Emīlu grib paturēt par savu adjutantu, taču tam nepieciešama virsnieka dienesta pakāpe. Pulkvedis savam rakstvedim iesaka doties uz kara skolu Vācijā. Pēc garās frontes vasaras un rudens Volhovā šis piedāvājums ir patiesi pievilcīgs.

Emīla ceļš ved uz Gracu, Austrijas Alpu dienvidu nogāzē, pēc tam uz Telcas kara skolu. Tuvojoties 1944. gada Lieldienām, Emīlam ir iespēja dabūt atvaļinājumu un uz īsu laiku atgriezties Rīgā. Viņa tēvs kārto dokumentus par padomju laikā nacionalizēto Braņķu māju atgūšanu, un Emīlam kā nākamajam saimniekam jābūt klāt. Atkalredzēšanos ar ģimeni aptumšo ziņa, ka ka kaujā pie Veļikajas smagi ievainots pulkvedis Veiss. Ar sanitāro lidmašīnu viņu nogādā Rīgā, un abi vēl pēdējo reizi redzās slimnīcas palātā. Trīs dienas vēlāk Veiss nomirst.

Pēc bērēm Emīlu gaida kārtējais likteņa pavērsiens. Kādreizējais Latvijas kara ministra ģenerāļa Baloža adjutants, tagad leģiona ģenerālinspektora štāba pulkvedis-leitnants Emīls Grapmanis taujā: „Nu, Dēliņ, un kā ar jums? Ko jūs domājat darīt? Vai negribat nākt pie manis? Jūs varētu uzrakstīt grāmatu par latviešu pirmo bruņinieka krusta kavalieri Veisu.“

Atpakaļ uz Vāciju Emīlam negribas, kā pats saka, Telcas gars ar skanīgajām nacionālsociālistu ērģelēm jau sen vairs neiet pie dūšas. Tā pēdējo kara gadu vasaru gluži negaidot iznāk pavadīt Rīgā. Grāmata par Veisu lēnām veidojas, bet tad pienāk satraucoša ziņa – krievi Tukumā! Emīls steidzas vēl aizbraukt uz savām Braņķu mājām, bet te viņu sagaida posta aina – lepnā tēva celtā kūts nodegusi, istaba, klēts un jaunā māja gan vēl stāvējušas, taču viss pamests, daži logi izsisti, grīda piemētāta saplēstām grāmatām. Viss vērtīgais aizvests. Brauciens atpakaļ uz Rīgu ir brauciens prom no bērnības mājām.

Emīla vecāki izlemj palikt Rīgā. Reiz, glābjoties no cariskās Krievijas vajāšanām, viņi jau bēgļu gaitās bijuši. Otrreiz to piedzīvot viņi nevēlas. Bet Emīls lai braucot uz Ventspili, un tad pāri jūrai uz Zviedriju. Vīri Leģionā spriež, ka zviedri viņus krieviem neizdošot, tur varēšot pārlaist juku laikus. Šīm viņu cerībām nebija lemts piepildīties...

Taču Emīlam atkal stāv visi labie gari klāt. Uz Zviedriju viņš neaizbrauc. Pienāk pavēle – jābrauc uz Vāciju, uz Berlīni. Kara beigas Emīls sagaida Šveices pierobežā, Konstancē. Franči okupē Konstanci pavisam viegli – pāris ložmetēju kārtas, un pilsēta ir sabiedroto rokās. Emīla Dēliņa kara gaitas ir galā. Tagad viņš ir pārvietotā persona. Divi pēckara gadi, lai arī grūti, tomēr ir lietderīgi. Emīls turpina Rīgā aizsāktās ķīmijas studijas studijas Štutgartes Tehniskajā augstskolā.

Vācija atgādina drupu kaudzi, tajā palikt negribas. Latvijā ir krievi. Bet par baltiešiem sāk interesēties Austrālija. Šim kontinentam ir nepieciešami iedzīvotāji, taču Austrālija neslēpj – tā vēlas, lai jaunpienācēji būtu baltās rases pārstāvji, strādīgi un uzticami.

Emīls Dēliņš uz Austrāliju dodas ar pirmo šāda veida pārvietojamo personu transporta kuģi 1947. gadā. Uz klāja ir 262 latvieši. Kuģis bijis kā maza, labi apgādāta pilsētiņa, kurā netrūcis pat kino. Drīz pēc kara tas ir īsts brīnums. Baltiešu bēgļi ceļojuma laikā pat izdod atceres izdevumu Baltijas Vikings latviešu, lietuviešu, igauņu un angļu valodās.

Austrālijas krastā kuģis piestāj decembra sākumā. Šajā laikā te valda ziemeļeiropiešiem neierasts karstums. Austrālijas prese apraksta baltiešu bēgļu traģisko likteni un cildina viņu augsti kvalificējamo darbaspēku. Tāpat kā viss Rietumu valstu bloks, arī Austrālijas valdība neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, un bēgļu dokumentos iebraucēji apzīmēti par Latvijas pavalstniekiem. Iebraucējiem nu jāatkalpo viens gads valdības noteiktā darbā. Jauno austrāliešu dzimtenē iegūtajai izglītībai un kvalifikācijai nav nozīmes – dažādu akadēmisko grādu īpašnieki nu strādā mežā, skalda akmeņus un novāc cukurniedres...

Taču gads paiet ātri, un dzīve jaunajās mājās palēnām sāk iet uz labo pusi. Emīls Dēliņš apmetas Melburnā, kur 1949. gadā nodibina laikrakstu Austrālijas Latvietis. Laikrakstu viņš izdod un rediģē 51 gadu – līdz 2000. gadam. Avīžniecība Emīlam ir pazīstama sfēra jau no Latvijas laikiem – 1939. gadā publicējies Latvijas Kareivī, pēc Otrā pasaules kara Vācijā strādājis Lībekas Vēstneša un Latviešu Ziņu redakcijās. Tiesa, iegūt atļauju Austrālijas Latvieša dibināšanai nav bijis viegli – pat tālajā Austrālijā nav sveša birokrātija.

Baltieši Austrālijā ir pirmie nebritu izcelsmes imigranti. Līdz šim te skanējusi tikai angļu valoda, nu atskan arī latviešu balsis. Pirmās paaudzes latviešu trimdiniekiem nācies piedzīvot niknus uzbrukumus tāpēc vien, ka savā starpā runājuši latviski. Pat sabiedriskajā transportā pieprasīts savā starpā sarunāties tikai angliski, ja neklausījuši, gadījies, ka kāds anglis, skots vai īrs pat palaidis rokas vai uzspļāvis uz piedurknes. Tomēr drīz apmēram 43 000 Austrālijas baltieši (vairāk nekā puse bija latvieši) jau bijis nopietns spēks, kas palīdzējis Austrālijai atkopties no kara laika ekonomiskajām sekām.

Emīls Dēliņš rosīgi iesaistījās Austrālijas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Kopš 1952. gada viņš darbojās Latviešu apvienībā Austrālijā, kam 1972. gadā pievienojās latviešu sabiedriskās organizācijas Jaunzēlandē. Bet 1967. gadā tika dibināta Austrālijas Baltiešu padome, kas apvienoja kopējai rīcībai centrālās latviešu, lietuviešu un igauņu organizācijas.

Pamazām latviešu trimdinieki Austrālijā sabūvēja mājas, viņu bērni centās iegūt pēc iespējas labāku izglītību, darbs gāja no rokas, un valsts atbalstīja latviešu organizāciju uzturēšanu. Tāpēc 1974. gada 3. augusts nāca gluži kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Austrālijas premjerministrs Gofs Vitlems negaidīti nāca klajā ar paziņojumu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas de iure atzīšanu kā PSRS sastāvdaļu. Emīls Dēliņš kādā intervijā stāsta, ka patiesībā Vitlems bez savas valdības akcepta un formālas piekrišanas nolēmis – Baltijas valstis tik ilgi bijušas okupētas, ka jāatzīst to iekļaušana Padomju Savienībā. Vieglāk būs sarunāties ar Krieviju, vieglāk būs pārdot kviešus. Atzīšanu viņš izdarījis ļoti diplomātiski – aizsūtījis Austrālijas vēstnieku Maskavā uz Tallinu aplūkot labu gleznu izstādi. 28.-30. jūlijā vēstnieks apmeklēja Igauniju, līdz ar to īstenojot praksē Baltijas okupācijas atzīšanu de jure. Diplomātijā ir savi noteikumi – kādā valstī akreditēts vēstnieks nedrīkst apmeklēt šīs valsts okupēto teritoriju. Tajā brīdī, kad Austrālijas vēstnieks apmeklējis okupēto Tallinu, tas nozīmējis – Austrālija atzīst Baltijas valstu iekļaušanu PSRS. Īsu laiku pat ticis slēgts viens no diviem pasaulē atzītajiem Latvijas ģenerālkonsulātiem. Baltieši jutās nodoti. Lai gan neatkarības atgūšana Baltijas valstīm tolaik likās maz ticama, tomēr sirds dziļumos daudziem mirgoja maza cerības liesmiņa, ka kādreiz Baltijas valstis atkal būs brīvas un neatkarīgas. Gofa Vitlema rīcība šo cerību nodeva.

Baltijas valstu intereses kārtējo reizi tika izmainītas lielās politikas sīknaudā. Ārlietu departaments savos ieteikumos rakstīja, ka Baltijas valstu okupācijas atzīšana varētu palīdzēt mazināt PSRS nepatiku pret Austrālijas politiku, īpaši pret pieaugošo sadarbību starp Ķīnu un Austrāliju, kā arī Austrālijas atteikšanos izvietot savā teritorijā kopīgu ar PSRS kosmosa izsekošanas staciju. Tomēr šajā ziņojumā bija arī uzsvērts, ka ir iespējami stipri baltiešu protesti pret šādu lēmumu.

Emīls Dēliņš uzņēmās Austrālijas Baltijas Padomes politiskās rīcības koordinēšanu Vitlema lēmuma atcelšanai. Baltiešu rīcības iespējas Austrālijā sarežģīja tas, ka Gofs Vitlems lielā austrāliešu sabiedrības daļā bija iecienīts un mīlēts politiķis.

Baltiešu rīcība bija ātra un vienota. Visās lielākajās Austrālijas pilsētās tika rīkoti protesta gājieni, tostarp lāpu gaismā, demonstrācijas ar plakātiem un protesta sanāksmes. Viena no grandiozākajām sanāksmēm norisinājās 9. augustā, kad trijās lielākajās Austrālijas pilsētās Melburnā, Sidnejā un Adelaidē ielu demonstrācijās izgāja ap 15 000 baltiešu. Bet Melburnā lāpu gājienā vien piedalījās ap 4000 demonstrantu. Daļa baltiešu piedalījās demonstrācijās un gājienos ģērbušies tautas tērpos. Melburnā notika pat Dāmu gājiens Baltijas brīvībai, kurā piedalījās tikai sievietes. Latviešu protesti iekļuva laikrakstu pirmajās lappusēs un televīzijas ziņās. Par 9. augusta demonstrāciju Melburnā ziņoja trīs no četrām televīzijas stacijām, visi radio raidītāji un lielākie laikraksti. Baltiešu organizācijas izmantoja iespēju arī informēt sabiedrību ar avīžu sludinājumu starpniecību, kuros stāstīja par Baltijas valstu vēsturi un to inkorporāciju PSRS. Vairākas avīzes publicēja intervijas ar baltiešu organizāciju vadītājiem. Melburnas Herald 6. augustā bija intervija ar Emīlu Dēliņu. Bet opozīcijā esošajiem liberāļiem nu bija iespēja solīt, ka šis kļūmīgais solis tiks atcelts un atklāti izteikt savu atbalstu baltiešu centieniem. Pašam to negribot, Vitlemam Baltijas valstu okupācijas jautājumu septiņdesmitajos gados bija izdevies aktualizēt ar jaunu spēku.

Bija jāņem vērā arī spēcīgais baltiešu trimdas tīkls visā pasaulē. Uzreiz pēc Austrālijas valdības lēmuma sekoja telefona zvani latviešu organizāciju līderiem. Amerikas Savienotajās valstīs zemeslodes otrajā pusē vēl bija 2. jūlijs, un ASV latviešu līderis Gunārs Meierovics pēc šokējošās ziņas saņemšanas rīkojās tik ātri, ka Austrālijas vēstniecības darbinieki ASV jau no paša rīta pie savām durvīm ieraudzīja piketētāju pūli, kurš pieprasīja atcelt Latvijai nodevīgo lēmumu. Traģikomiski, bet Austrālijas vēstniecības darbinieki Amerikā par savas valdības lēmumu uzzināja no piketētājiem... Bet pašam Gofam Vitlemam teju ik uz soļa nācās sastapties ar baltiešiem, kuri atgādināja par savām tiesībām uz Latvijas valstiskuma nepārtrauktību. Emīlam Dēliņam, koordinējot baltiešu protesta akcijas, izdevās praktiski neiespējamais.

Kad pie varas Austrālijā nāca liberāļi Malkolma Freizera vadībā, vēsturiskais taisnīgums tika atjaunots. Bet ne Jaunzēlandē, kura kompānijas pēc arī bija atzinusi šo de jure. Šis lēmums zaudēja spēku tikai 1991. gadā, kad Baltijas valstu neatkarības atgūšanu atzina visā pasaulē.

Bet Emīls Dēliņš meistarīgi iejutās austrāliešu politiskajā vidē, lobējot Latvijas intereses ne tikai liberāļu, bet vēlāk arī leiboristu valdībās. Jaunās Freizera valdības ārlietu ministra pirmais darbs bija piezvanīt Dēliņa kungam uz Melburnu un uzaicināt pie sevis, lai nolasītu kādu dokumentu – tā bija nota Austrālijas vēstniekam Maskavā. Pirmkārt, vēstnieks vairs nedrīkst apmeklēt Baltijas valstis, jo tās netiek atzītas par PSRS sastāvdaļu, otrkārt – ar šo dienu amatā atpakaļ iecelts Latvijas goda konsuls Roberts Makomass – visvecākais goda konsuls Austrālijā. Kopš konsula darbības atjaunošanas Austrālijas valdība savos paziņojumos vairākkārt uzsvēra, ka uzskata Latvijas konsulāta pastāvēšanu par pierādījumu inkorporācijas neatzīšanas politikai...

Latvijas konsulāts Melburnā bija dibināts 1931. gadā. Latvijas konsulārais apgabals aptvēra Tasmānijas un Viktorijas pavalstis, taču pēc Otrā pasaules kara, kad Austrālija kļuva par mājvietu vairāk nekā 20 000 latviešiem, ar Austrālijas valdības neoficiālu piekrišanu konsulāro palīdzību nācās sniegt daudz plašākā reģionā. Roberts Makomass 1975. gadā bija jau vecs vīrs, un konsulāta darbības stiprināšanai Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs trimdā, pilnvarotais lietvedis Vašingtonā Anatols Dinbergs 1979. gada augustā iecēla Emīlu Dēliņu par goda vicekonsulu Melburnā. Pēc gada Austrālijas Ārlietu ministrija oficiālajā konsulārajā sarakstā iekļāva ne tikai Latvijas goda konsulu, bet arī vicekonsulu. Anatols Dinbergs 1980. gada maijā vēstulē Emīlam Dēliņam rakstīja: „Biju ļoti iepriecināts saņemt Jūsu 1. maija vēstuli ar formālo paziņojumu par Jūsu vārda un amata uzņemšanu Konsulārajā sarakstā. Tas stiprina mūsu pozīcijas ne vien Austrālijā, bet arī citur...“ Emīls Dēliņš goda konsula posteni pārņēma 1982. gada augustā. Kā pats par sevi rakstījis – nu viņš bija konsuls bez valsts. Līdz kļūšanai par konsulu ar valsti vēl bija jāgaida astoņi gari gadi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Emīls Dēliņš līdz pat savai nāvei 2004. gada 21. februārī pildīja Latvijas goda ģenerālkonsula pienākumus Austrālijā un Jaunzēlandē.

1988. gada jūlijā Latvija kā valsts tika pārstāvēta Austrālijas 200 gadu jubilejas starptautiskajā izstādē Melburnā. Trimdas latviešu piecdesmit gadu garumā sapņotais sapnis par Latvijas neatkarības atjaunošanu bija piepildījies. Piepildījās arī Emīla sapnis par Dēliņu ģimenes atrašanos Latvijas valstiskuma sardzē – abi viņa dēli strādā Latvijas konsulārajā dienestā – Daris Gunārs Dēliņš ir Latvijas goda konsuls Ņujorkā, Jānis Roberts Dēliņš – goda konsuls Melburnā.

Emīls Dēliņš bijis Latvijas goda vicekonsuls, goda konsuls un ģenerālkonsuls Austrālijā un kopš 1993. gada arī Jaunzēlandē. Divreiz saņēmis Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) Kultūras fonda balvu, apbalvots ar Daugavas Vanagu nozīmi zeltā. Saņēmis karalienes Elizabetes sudraba jubilejas medaļu un Austrālijas ordeni. 1998. gadā ieguvis Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni un 2000. gadā uzņemts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru.

Latviju viņš vēlreiz ieraudzīja tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Kā pats savulaik teicis, viņa kājas uz Latvijas zemes nebūs, kamēr te būs kaut viens padomju okupants. Savu solījumu viņš turēja.

Ilona Bērziņa



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com