Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Emīls Dēliņš – 100

Atmiņas

Laikraksts Latvietis Nr. 650, 2021. g. 19. maijā
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Emīla un Nīnas Dēliņu 50. kāzu jubileja 1988. gada 18. dec., Melburnā. No kreisās: Jānis, Emīls, Nina, Maruta, Daris. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

Emīls Dēlinš 1955. gadā pie linotipa spiestuvē Čeltenhamā, kur tiek drukāts laikraksts „Austrālijas Latvietis“. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

Redaktors E. Dēliņš spiestuvē agrajos 1970. gados. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

Emīls Dēliņš ar Latvijas ārlietu dienesta vadītāju Dr A. Dinbergu 1998. gada 15. maijā savas rezidences priekšā Vašingtonā, ASV. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

Viņa svētība pāvests Jānis Pāvils II, ar vice konsulu Emīlu Dēliņu 1980. gada 10 dec. Vatikānā. Pāvests pieņēma E. Dēliņu kā pirmo neatkarīgās Latvijas pārstāvi savā pontifikātā. FOTO Pontificia Fotografia Felici.

2002. g. novembrī Pāvilostas rūpnīcā, kur gatavoja K. Ulmaņa pieminekli. Emīls Dēliņš tanī laikā ieteica tēlotājam, ka varbūt vajag samazināt cepures malu – „tā nebija tik liela“, viņš atceras. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

1989. gada Austrālijas latviešu Kultūras dienu gājiens Melburnā. No kreisās: Prāv. S. Gaidelis, Prāv. A. Grosbachs, Eva Brennere, Emīls Dēliņš. FOTO no Evas Brenneres personīgā arhīva.

Pirmā rindā no kreisās: Daris, Anita, Jānis. Otrā rindā: Māra, Maruta. FOTO no Anitas Andersones personīgā arhīva.

Emīls un Daris Dēliņi Šveicē 2003. gadā. FOTO no Dēliņu ģimenes arhīva.

No kreisās: Jānis, Maruta, Emīls un Daris Dēliņi pie Svētā Krusta baznīcas Melburnā. FOTO no Jāņa Dēliņa privātā arhīva.

Neatvietojams ceļvedis

Mans tēvs Emīls Dēliņš bija neatvietojams ceļvedis savu bērnu un mazbērnu dzīvēs.

Viņš mums ikdienu ļāva izjust savas nelokāmās dzīves vērtības... mīlestību uz ģimeni, darbu un latviešu tautu, tās valodu un vēsturi.

Tas veidoja mūsu bērnību un jaunību, un tagad, atskatoties uz šo laiku, mēs esam dziļi pateicīgi viņam, ka arī mēs esam balstījuši savas dzīves uz tiem pašiem pamatiem.

Šodien, atceroties mūsu mīļo tēti un vectētiņu šai 100 gadu dzimšanas atceres jubilejas diena no sirds pateicamies viņam, ka viņš bija tik gudrs un gadīgs ceļvedis.

Maruta

* * *

Mīļš un gādīgs tēvs

Mans tēvs bija ļoti mīļš un gādīgs tēvs. Ģimene viņam vienmēr bija pirmajā vietā, bet visu savu mūžu viņš arī dzīvoja ar Latviju sirdī. Viņa piecdesmit gadu sapnis par Latvijas neatkarības atjaunošanu piepildījās. Visus Latvijas okupācijas gados viņš teica, ka viņa kājas uz Latvijas zemes nebūs, kamēr tur būs pat viens Latvijas okupants. Savu solījumu viņš turēja. Ļoti žēl, ka viņš nepiedzīvoja Latvijas vēstniecības atvēršanu Austrālijā, kas paredzēta 2021. gada nogalē. Es domāju, ka viņš būtu lepns un gandarīts, ka mans brālis Daris un es, abi būdami Latvijas goda konsuli, staigājam viņa pēdās, Latvijas valstiskuma sardzē.

Mana tēva devums latviešu sabiedrībai Austrālijā bija ļoti nozīmīgs. Viņš aktīvi iesaistījās Austrālijas latviešu sabiedriskajā dzīvē un 51 gadu rediģēja un izdeva laikrakstu Austrālijas Latvietis. Pa visu šo laiku viņam liels atbalsts bija viņa sieva un mana māte Nina, kura arī bija laikraksta dibināšanas ierosinātāja.

Mana tēva cieņa pret franču kultūru un valodu mani iedvesmoja studēt franču valodu universitātē Melburnā un Kanā (Caen) Francijā. Kļuvu par franču valodas filologu un vēlāk par pasniedzēju pedagoģijas fakultātē. Pirms vairākiem gadiem man bija iespēja apmeklēt Franču liceju Rīgā kopā ar mana tēva skolasbiedru un labo draugu Vaideloti Apsīti. Abi klasesbiedri vairākus gadus sēdēja vienā solā. Mani vecāki pārvaldīja franču un vācu valodas, un atminos, ka viņi bieži pārbaudīja manas gramatikas zināšanas un franču valodas vārdu krājumu. Mans tēvs tulkoja lugas no franču un vācu valodām. Tur bija Žana Anuija traģēdija Antigone, Cīrulis un Satikšanās Sanlisā, Žana Kokto Svētie briesmoņi, arī Fridriha Dirrenmata, Eižena Jonesko un citu autoru lugas. Lugas tēvs tulkoja tajos brīžos, ko viņam izdevās atrauties no avīzes. Tas viņam bija sirdsdarbs, un skaidrs, ka viņš to darīja bez atlīdzības. Īpaši labi pazīstamais un iecienītais Sidnejas Latviešu teātris (SLT) uzveda vairākas viņa tulkotās lugas. Tas nemaz nav tik vienkārši, iztulkot lugu labā latviešu valodā, nezaudējot svešvalodas nianses. Mēs – bērni, vēl ļoti jauni būdami, gājām regulāri uz Austrālijas latviešu teātra (ALT) un Melburnas latviešu teātra (MLT) izrādēm. Māsa Maruta vairākkārt uzstājās MLT izrādēs. Apmeklējām arī dievkalpojumus, prāvesta Arnolda Grosbacha draudzes bērnu vasaras nometnes, Latvijas svētku atceres pasākumus; tā bija ļoti svarīga daļa no mūsu bērnības gadiem. Vēlos pieminēt, ka sarunas valoda mūsu mājās vienmēr bija tikai latviešu valoda. Bērnības gados svētdienas rīta rituāls mūsu mājās bija Melburnas Daugavas skolas mājas darbu veikšana mana tēva uzraudzībā. Pie viņa rakstāmgalda sēdējām vismaz stundu, bieži ar sakostiem zobiem. Pēc mājās darbiem iesākās prieki, jo kopā ar tēvu aizstaigājām uz Īglemontas parku. Svētdienas pēcpusdienas bieži pavadījām kopā ar labiem draugiem Misiņiem, Apsīšiem, Jurjāniem, Veidēm, Vairogiem u,c. Kopā ar viņiem notika sēņošana, izbraukumi, makšķerēšana. Jaukas dienas! Jaukas atmiņas!

Jānis Dēliņš,
Latvijas Goda konsuls

* * *

„Tas, kas nav pierakstīts, nav noticis“

2021. gads liekas pilns ar nozīmīgiem notikumiem. Latvijas 100 gadu de jure diplomātisko atzīšanu simtgade, mūsu tēva – Emīla Dēliņa 100 gadu jubileja un arī gads, kad Austrālijā tiek atvērta Latvijas vēstniecība.

Uzaugot Dēliņu ģimenē, caur mūsu tēva darbiem, draugiem un ģimenes ceļojumiem pa pasauli, man bija prieks būtu aculieciniekam daudzos momentos, kas saistīti ar Latvijas diplomātisko dzīvi un tās attīstību un atzinību, un Austrālijas latviešu sabiedrības izaugsmi un cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu Latvijas pēckara okupācijas laikā.

Novēroju sava tēvu ikdienas darbu jau no bērnības un skolas gadiem, kad bieži kāpu auto un braucu līdzi tēvam uz spiestuvi Čeltenhamā (Cheltenham), lai savāktu jaunāko Austrālijas Latvieša izdevumu. Vēlāk pelnīju kabatas naudu, līmējot avīzes garāžā, un tad devāmies uz Melburnas galveno pastu tās nosūtīt.

Vēlāk, kad laikraksta tehnoloģija sāka digitalizēties un izdomāju palīdzēt tēvam pāriet no rakstāmmašīnas, ko IBM beidza apkalpot, uz datoru, lai sagatavotu avīzes slejas. Tēvs bija gados un teica: Ko nu es ņemšos ar tādām elektroniskām mašīnām. Vēl viena klapata. Labāk to avīzi slēgt ciet. Cik nu ilgi es to vēl darīšu – lai kāds cits to dara, kas ir jaunāks. Es negribēju, ka viņš tik viegli to visu pamet. Nopirku viņam datoru, izgatavoju latviešu burtus un klaviatūru tā laika Pagemaker programmai un tad nedēļas nogalē mājās apsēdāmies birojā, un iemācīju tēvam, kā ar to strādāt. Šis nebija viņam viegli, bet beigās visu saprata, bija priecīgs, ka tika pāri tehnoloģijas šķērslim. Avīze varēja turpināt iznākt vēl vairākus gadus.

Mūsu pirmais ārzemju ceļojumus bija 1972. gadā uz Eiropu un ASV. Austrālijas vasaras brīvdienu laikā mūsu iepazīstināja ar tā laika tēva paziņām daudzās pasaules galvaspilsētās, to skaitā ar Anatoliju Dinbergu, kas turpināja strādāt Vašingtonā kā Latvijas pilnvarotais charges d'affaires posteni, ko ASV valdība turpināja atzīt līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Kas tad būtu zinājis, ka šodien es turpinu mūsu ģimenes saistību ar Latvijas diplomātisko kopienu kā Latvijas goda konsuls Ņujorkā.

Vēlāk bija citi ceļojumi, kuros tēvs domāja, ka būtu svarīgi mums būt klāt. Nekas nebija uzspiests, bet vienmēr uzprasīja vai ir vēlmes pievienoties. Piemēram, 1980. g.: Vai Tu gribi mums braukt līdz pie Pāvesta? vai 2002. g.: Ja Tev ir laiks, atbrauc man līdz uz Latviju apskatīties, kā top Kārļa Ulmaņa pieminekļa gatavošana. (Šo projektu tēvs īstenoja kopā ar Rīgas Latviešu biedrības palīdzību.)

Ir prieks tagad atskatīties uz visiem tiem momentiem un uz to mantojumu, ko viņš atstāja mums, mūsu ģimeni, latviešu sabiedrībai un Latvijas diplomātiskajam tēlam pasaulē. Grūti mums būtu to visu atcerēties šodien, ja tēvs nebūtu tik pamatīgi visu pierakstījis vai nobildējis. Kā žurnālists viņš mēdza teikt: Tas, kas nav pierakstīts, nav noticis.

Daris Dēliņš,
Ņujorkā
2021. g. 12. maijā

* * *

Patriots, žurnālists un diplomāts

Pieminot Emīlu Dēliņu, mūsu ievērojamo, spējīgo, zinīgo un izdarīgo personu, precīzi apzīmēts kā patriots, žurnālists un diplomāts, kam šogad 15. maijā pagāja simts gadus kopš dzimšanas.

Kādu laiku Dēliņu ģimene dzīvoja Princess Street, Kew, pretējā ielas pusē un netālu no Brenneru ģimenes mājas.

Tuvāk iepazināmies Melburnas latviešu sabiedriskajā dzīvē, kad 22 gadus biju saimniece bērnu vasaras nometnē Sprīdīši, kur arī Dēliņa kundze Nīna vairākus gadus kalpoja kā saimniece, un abas gulējām vienā saimnieču istabā. Dēliņu ģimenes trīs bērni – Maruta, Jānis un Daris, un Brenneru dēli – Roberts un Viktors arī vairākus gadus kopā bija Sprīdīšu bērnu saimē.

Emīls Dēliņš visu laiku darbojās latviešu sabiedriskā laukā, īpaši kā žurnālists, bet visvairāk no 1979. gada 2. jūlija, kad tika iecelts par latviešu konsulāro pārstāvi Austrālijā. Viņš bija it sevišķi aktīvs pēc Austrālijas premjerministra Gough Whitlam 1974. g. lēmuma atzīt de jure (likumīgi) Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā, kas līdz tam bija atzīts tikai de facto. Sekoja visāda veida protesti, ko bieži vadīja mūsu konsuls, līdz beidzot tika panākta likuma atcelšana. Tas bija milzīgs panākums ne tikai viņam, bet arī visai Austrālijas latviešu sabiedrībai.

Spilgtā atmiņā man paliek sirsnīgā viesmīlība pēc 18. novembra Latvijas karoga uzvilkšanas un neatkarības svētku aktiem Latvijas konsulātā Melburnā, kas arī bija Dēliņu ģimenes mājas, kur piedalījās latviešu organizāciju pārstāvji un citi viesi.

1989. gadā es vadīju Austrālijas Latviešu 39. Kultūras dienas Melburnā, kur svētku gājienā mēs abi soļojām viens otram blakus gājiena priekšgalā. 1999. gadā, kad vadīju Melburnas latviešu biedrību, un tā svinēja savu 50 gadu pastāvēšanu, valde iecēla Emīlu Dēliņu par biedrības goda biedru par to, ka 50 gadus viņa vadītais laikraksts Austrālijas Latvietis veicinājis sabiedrisku rosību.

Paldies Dievam, kas mums bija devis tik spējīgu, izdarīgu un sadarbīgu personu, kāds bija mūsu Emīls Dēliņš.

Eva Brennere

* * *

Laikraksts „Austrālijas Latvietis“

Pagājušā gadsimta 50.tos gados no bēgļu nometnēm Vācijā Austrālijā iebrauca liela latviešu saime (ap 19 000), kas izklīda pa šo lielo kontinentu. Ikdienas dzīvē latvietim bija jāapgūst sveša valoda, jāizprot šīs zemes iedzīvotāju sabiedriskie uzskati un dzīves normas.

Kā svētdiena, kā skaists atpūtas brīdis bija Emīla Dēliņa izdotais laikraksts Austrālijas Latvietis, ko abonēja un lasīja lielā latviešu saime. Šis laikraksts bija kā liela josta, kas apvija visu šajā zemē dzīvojošo latviešu saimi kā vienu lielu ģimeni. Latvietis lasīja par latviešu sabiedrisko dzīvi, satikās sabiedriskos pasākumos un veidoja jaunas draudzībā. Kā skaista garīgā bauda bija laikrakstā paustā cerība Latvijas nākotnei.

Emīls Dēliņš atbalstīja Latviešu tautas deju un dziesmu ansambli Saules josta. Ar rakstiem Austrālijas latvietī viņš lasītājiem stāstīja par ansambļa devumu latvietībai un par Saules jostas sasniegumiem tā pasaules turnejās.

E. Dēliņš bija tālredzīgs politiķis. Vēl Padomju Savienības laikā viņš meklēja sakarus ar toreizējās Austrālijas valdības parlamentāriešiem, lai pievērstu uzmanību Latvijai un tās stāvoklim Padomju Savienībā. Viņš atzīmēja Latvijas valsts dienu – 18. novembri, rīkojot Pieņemšanas kādā no Kanberas ievērojamākiem hoteļiem. Lūgto viesu vidū bija Austrālijas valdības pārstāvji, austrāliešu sabiedrības prominentas personas un latviešu sabiedrības pārstāvji Austrālijā. Ar šo vairāku Pieņemšanu rīkošanu viņš austrāliešu sabiedrības ievērojamākās aprindās panāca uzmanību un politisku domu izmaiņu par toreizējiem politiskiem notikumiem Latvijā un Padomju Savienībā.

Citēšu Emīla Dēliņa teikto: „...latviešu tauta ir lepna un izturīga tauta. Tā, gadu simteņiem dzīvojot zem svešām varām, paturēja savu identitāti un ticību, ka vienreiz būs kungi savā zemē...“

Skaidrīte Dariusa

* * *

Mans krusttēvs – ģimenes tēvs un cēls, erudīts Latvijas laika džentlmenis

Mani vecāki, Velta Jureviča un Ziedonis Apsītis, pazina Emīlu Dēliņu no skolas laikiem Latvijā. Viņi kopā apmeklēja Franču liceju Rīgā. Tuva draudzība mūža garumā bija arī ar mana tēva vecākā brāļa Vaideloša, kurš bija Emīla klasesbiedrs. Bēgļu gaitas manus vecākus no krusttēva šķīra, bet kad mamma un tētis ieradās Austrālijā 1950. gadā, Emīls ar savu kundzi Nīnu bija jau priekšā. Pārtrauktās saites tika atjaunotas, un, bērniem ienākot pasaulē – Marutai, manai māsai Mārai, Jānim, man un Darim (šādā secībā un ar divu gadu atstarpēm), draudzība savijas ciešāka. „Dēliņkungs“ kļuva par manu krusttēvu un „Apsīškundze“ un „Apsīškungs“ uzņēmās krustvecāku godu Dēliņu pastarītim.

Bērnības gadi pagāja vienos ciemos un kopējos ģimeņu izbraukumos. No mīļākajām ekskursijām bija sēņošana Vorandaitā (Warrandyte) mūsu iesauktajās Priedītēs, pikniki pie Emeralda ezera, Dandenongas kalnos un peldēšana Īditveilas (Edithvale) pludmalē. Sanācām kopā ģimenes svētkos, vai arī tāpat vien. Iemīļota bija svētdienas vakaru tradīcija mūsmājās kopīgi noskatīties franču detektīvsēriju Maigret jaunajā, melnbaltajā televīzijā. Kamēr lielie cilvēki pakavējas dzīvojamā istabā pie konjaka vai Dubonnet glāzītes, mājas otrā galā bērni dēkojās, reizēm gatavojot pašsacerētas ludziņas, ar kurām iepriecināt vecākus, vai arī plānojot drosmīgākas nodarbības – slepenus nakts sirojumus vietējā apkaimē.

Dēliņu māja mums ar māsu likās eksotiska – divos līmeņos, iebūvēta kalna nogāzē, latviešu arhitekta Leo Svīķera projektēta, ar spīdīgām pulētām koka grīdām. AL redakcijas centrāle bija lejas stāvā. Mana māsa Māra atceras, ka bija īpašs neparasti, ka Emīlam bija mājas birojs. Mūsu tētis un citi mūsu draugu vecāki brauca uz pilsētu vai citām ārpusmājas vietām pelnīt maizi.

Draudzības starp mums pieciem bērniem pastāv vēl šodien, kaut esam izkaisīti ne tikai pa Austrāliju, bet arī tālāk pasaulē.

Gadu gaitā savu krusttēvu vērtēju ar nobriedušāku skatienu, izprotot labāk arī viņa lomu latviešu sabiedrībā. Allaž cēls, ar stāju. Tajā laikā mūsu kontakts pārsvarā bija sabiedriskos pasākumos Melburnas Latviešu namā. Kaut šajās reizēs sarunas nebija garas, tās vienmēr bija saturīgas. Arī krusttēva publiskās uzrunas izcēlās ar savu skaidro formulējumu un kodolīgumu – turklāt sniegtas no galvas, kas mani ļoti imponēja!

Siltā atmiņā palikusi mūsu beidzamā tikšanās reize ģimenes lokā mūsu mājās mammas 75 gadu dzimšanas dienas viesībās. Ilgāku laiku nebijām tikušies neformālā vidē, un bija ļoti patīkami atkal relaksēti patērzēt. Kā vienmēr, mūs apskāva senās ģimenes saites, mīlestība pret Latviju – un frankofīlisms! Bija sajūta, ka mūsu attiecības sasniegušas zināmu pilnbriedumu, ne tikai jo krusttēva priekšā mana dzīve bija pa lielam sakārtota, bet arī sapratu, ko nozīmēja atbildība izraudzīt bērniem krustvecākus un pašai būt krustmātei tuvu cilvēku bērniem. Ar siltumu atceros un novērtēju sevis doto iespēju daudzu gadu garumā baudīt vērtīgas attiecības ar savu krusttēvu – ģimenes tēvu un erudītu Latvijas laika džentlmeni.

Anita Andersone

* * *

Radīja lielāku kopības sajūtu

Emīla Dēliņa 100 gadu atceres dienā mēs pieminam viņu kā izcilu Latvijas goda konsulu Melburnā, kā arī laikraksta Austrālijas Latvietis redaktoru. Kā goda konsuls Emīls Dēliņš bija laikā, kad latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas tautieši cīnījās par savu valsti, par savas valsts neatkarības atkal atzīšanu. Šai cīņā Emīls Dēliņš bija viens no sekmīgākajiem pie Austrālijas liberāļu un strādnieku partiju valdībām.

Ar savu laikrakstu Austrālijas Latvietis Emīls Dēliņš palīdzēja latviešu ieceļotājiem Austrālijā izveidot un nostabilizēt organizētu sabiedrības tīklu, kas radīja lielāku kopības sajūtu.

15. maija gars ir dzīvs; lai slava un pateicība šī gara nesējam, Emīlam Dēliņam!

Bruno Krūmiņš

* * *

Dēliņa rīcība neapstrīdami starp ietekmīgākajām.

No savas puses vēlētos uzsvērt Emīla Dēliņa īpašo lomu Vitlama bēdīgi slavenā lēmuma atcelšanā. Īsā laikā Edgars Dunsdorfs grāmatā The Baltic Dilemma aprakstīja šī lēmuma debates parlamentā, norādot uz divkosību un loģikas trūkumiem. Vērtīgs darbs, gan šauram ieinteresētu lokam. Bet politisks lēmums bija politiski jāatspēko. Un Dēliņš to spēja veicināt, pateicoties personīgam kontaktam ar opozīcijas līderu Freizeru. Pārējais ir vēsture – Freizeram nonākot pie varas, Vitlama lēmums tika nekavējoši anulēts.

Okupācijas laikā trimdas pārstāvju apelācijas pie politiķiem nav bijis retums. Dēliņa rīcība neapstrīdami uzskatāma starp ietekmīgākajām.

Jānis Daliņš



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com