Mazdēls un vīnu lauki (4)

Palielināt / Enlarge

Ciemos pie krustmātes. Centrā Kristaps Zariņš. FOTO Suzanna Zariņa.

Trešais turpinājums. Sākums LL647, LL648, LL649.

Esam jau vairāk nekā nedēļu prom no mājām, un pirmais uzdevums šodien pienākas veļas mazgāšanai!

Kamēr veļas mazgājamā mašīna rūc, piezvanu krustmātes dēlam Aivaram, lai noskaidrotu, kā un kad vislabāk varētu apciemot manu krustmāti Vitu veco ļaužu mītnē. Aivars paskaidro, ka viesošanās laiki stipri ierobežoti Covid-19 dēļ, un jāpiesakās vairākas dienas pirms ierašanās. Mēs bijām gribējuši apciemot Vitu pēc pāris dienām – nākošajā trešdienā. Aivars bija jau pieteicies apciemot māti tajā dienā, bet ir ar mieru ļaut mums braukt viņa vietā un pārsūta mums vajadzīgo informāciju kā pieteikties apciemošanai. Sazvanāmies ar veco ļaužu mītni un sarunājam, ka mēs viesosimies pie Vitas Aivara vietā. Māsīca apstiprina, ka pierakstīs mūsu viesošanos, bet kad ieradīsimies, mums būs jāizpilda vairāki dokumenti un jāparaksta apstiprinājums, ka neesam slimojuši, ne arī parādījuši jebkādas Covida pazīmes. Labi, ka esam galīgi veseli un varēsim droši apciemot krustmāti.

No bērnu mājas līdz Vangeratai pa taisnāko lauku ceļu nedaudz pāri pa 200 km. Tos mēs nobraucam pāris minūtes pāri divām stundām un mobilais ceļrādis godīgi noved mūs līdz veco ļaužu mītnes durvīm.

Kad visi dokumenti izpildīti, sejas maskas uzliktas un rokas vairākkārt nomazgātas, aizved mūs pa gariem koridoriem līdz istabai, kur pie durvīm rāda, ka šeit apmetusies Vita Marek, mana krustmāte. Bet istabā it neviena! Dežurante iebilst, ka gan jau aizgājusi pie vīra, kam atsevišķa istaba divas durvis tālāk pa koridoru. Ejam tur un, kā domāts, abi ir kopā Rolanda istabā.

Pienākot pie durvīm, krustmāte paskatās uz mums un jautā: „Kas jūs tādi, nepazīstu! Ņemiet nost tās maskas un rādāties godīgi. Mūsu istabā tie sejas autiņi nav vajadzīgi!“

Saņemot tādu stingru rīkojumu, atmaskojamies! Krustmātes acis izplešas platas, un viņa jūsmīgi izsaucās: „Kristap! Kā tu šeit tiki? Aivaram bija pieteikts būt šodien. Viņš gan ir nerātnis dēls!“ Seko krustmātes apkampieni un bučas kā man, tā arī Suzannai, un mīļi sasveicināmies ar Rolandu.

Krustmāte ved mūs atpakaļ uz savu istabu, lai tuvāk parādītu kā viņa ir iedzīvojusies. Pie sienas gleznas un latviskie šķīvi, kuri paņemti no iepriekšējās mājas, bet uz bufetes ģimenes fotogrāfijas un grāmatas. Istabai patīkams skats uz dārzu un stūrī aiz durvīm iekārtota privāta vannas istaba ar visām vajadzīgajām ierīcēm. Krustmāte pasaka, ka šeit viņai patīk un ka Rolandam tagad nav jārūpējas par viņas labklājību. Tomēr Rolandam grūtāk iedzīvoties. Viņam patika darīties, bet pēc slimošanas krietni vājāks un fiziski nevar padarīt daudz ko agrāk varēja, un tātad viņam šeit iet grūtāk.

Krustmāte paņem Suzannu pie rokas un dodas pa koridoru parādīt viņai visu kompleksu un iepazīstināt viņu ar kaimiņiem un dežurantiem. Es palieku pie Rolanda un pārrunājam par viņa jauno dzīves vietu un veidu.

Bet drīz pieteiktais laiks nāk uz beigām un jādodas atpakaļ uz ieeju. Rolands iesēžas motorkrēslā un, darbinot virziena un ātruma regulētāju, ar smalku meistarīgu vadību, pavada mūs uz atvadīšanos telpu, kur atkal apkampāmies un sirsnīgi atvadījāmies.

Izejot autostāvvietā, pienāk Aivars un vaicā kā gāja satikšanās? „Vai mamma bija pārsteigta kad Jūs ieradāties manā vietā?“ Pasmejamies, bet zinām, ka viņš dabūs rājienu, kad apciemos mammu nākošajā nedēļā. Par sodu Aivars piedāvā izmaksāt mums pusdienas pirms mēs dodamies uz Raterglenu (Rutherglen) vīnu laukiem, kur sarunāti pāris vakari naktsmājas un vīnu lauku sirojums.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl