Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Saulains sveiciens!

Laikraksts Latvietis Nr. 651, 2021. g. 26. maijā
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Šodien gan nomācies un visu šo nedēļu lietains, bet garastāvokli tas nespēj sabojāt, jo – zied ābeles. Man šķiet, viskrāšņākais laiks Latvijā. Neaprakstāms. No rītiem izeju dārzā un ievelku elpu: smaržo Dzejnieku narcises, pašā dārza malā patvērusies kautrīga ieviņa, acis žilbina tulpes gandrīz visās varavīksnes krāsās, vējš putina ķiršu un agro plūmju ziedlapiņas, staro pienenes, kad saulītei izdodas uzmirdzēt pa mākoņu spraugu, un balti sārtas uzputojušās ābeles. Jo vēsāks laiks, jo ilgāk šī trakā ziedēšana, kad prātu grūti iegrozīt racionālās sliedēs.

Mēnesis sākās īpaši priecīgi, jo plašsaziņas līdzekļos izlasīju, ka manai draudzenei, kādreizējai darba biedrei Antai (pēc pases Antainnai) Bušai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Vēl arī veselai virknei žurnālistu, no kuriem vairākus pazīstu un nešaubos, ka viņi arī to pelnījuši. Bet Antai šis apbalvojums pienācās jau sen. Atmodas laikā viņa bija viena no spilgtākajām kolēģēm Latvijas Radio, pēdējās LPSR Augstākās Padomes un pēc tam atjaunotās Saeimas Preses centra viena no veidotājām un vadītājām, vēlāk viena no Prezidenta dienesta atjaunotājām. Par to, kā mums gāja Latvijai vissarežģītākajā laikā, esmu uzrakstījusi savas grāmatas Ceturtais bauslis stāstā X stundā. Anta ir apbrīnojami izturīga un mērķtiecīga, gudra, ļoti erudīta, bet visvairāk es no viņas esmu mācījusies diplomātiju. Antai vienmēr izdevās saliedēt kolektīvu kādam uzdevumam, it kā gluži nemanot to prasmīgi vadīt, bet galvenais, saprasties ar jebkuru. Joprojām dažreiz nesaprotu, kā viņai tas izdodas. It kā nu jau pensijas gadi, bet viņa taču vēl aizvien nav rimusi. Tagad pēta savu Miglinieku dzimtu, raksta kārtējo grāmatu... Tāpēc mūsmājās šogad valsts svētkos Balto galdautu klājām ar sevišķu gandarījumu un svinējām, lai arī tikai ģimenes lokā, pa īstam un no sirds. Pašu Antu gan man izdevās apsveikt krietni vēlāk, un tad tikai uzzināju, ka pats ordenis viņai vēl nemaz nav rokā, kovida dēļ pasniegšanas ceremonija atlikta uz vēlāku laiku, kad būs drošāka epidemioloģiskā situācija. Kā es lepojos ar Antu un esmu pateicīga liktenim, ka man ir tāds draugs!

Jā, epidēmija pie mums vēl nerimst, skaitļi, ko ik dienas publisko ziņās, joprojām ir neiepriecinoši, vakcinācija rit gausi, slimnīcas pilnas. Pēdējās nedēļās to īpaši asi izjūtu, jo slimo vairākas draugu un paziņu ģimenes, pat otrreiz. Bet brālēns, kas tieši manā vecumā, pieslēgts pie elpošanas aparātiem. Turu īkšķi, lai viņam izdodas izķepuroties. Paši ģimenē esam jau vakcinēti, izņemot mazos bērnus, kurus vēl nepotē.

Pieaugot vakcinēto skaitam, sāk atcelt ierobežojumus. Taču to ir tik maz, ka savā ikdienā praktiski nejūtu (piemēram, darba kolektīvos, kur visi vakcinēti vai izslimojuši, drīkst nelikt sejas maskas). Diemžēl. Un ceru, ka pagaidām. Latvijā sācies Pasaules Čempionāts Hokejā 2021, ko Latvijai izdevies sarīkot 101 dienas laikā, glābjot visas pasaules hokeja sabiedrību, kura varēja citādi palikt bez lielajām sacensībām. Sākumā daļu bija paredzēts rīkot Minskā. Taču Baltkrievijas politiskās krīzes dēļ arī Latvija atteicās doties uz šīs valsts galvaspilsētu. Tā nu ļoti lepojamies, ka visu Čempionāta smagumu uzņēmusies Rīga. Darbs bijis zvērīgs, bet viss ir izdarīts Ginesa rekorda cienīgi. Tikai līdz šim bija paredzēts visas spēles aizvadīt pie tukšām tribīnēm. Lielā sabiedrības spiediena rezultātā valdība jau divas dienas lauza galvu, vai ļaut spēles noskatīties tiem, kas vakcinēti. Un nevar vienoties. Ja atļaus, pat es, kura nav nekāda hokeja fane (vismaz līdz šim), mēģināšu nokļūt uz kādu spēli.

Karstas diskusijas joprojām rit par XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem – vai tos atlikt uz vēl vienu gadu, vai tomēr pieļaut, un kādā formātā. Visām strīdīgajām pusēm ir savi argumenti. Manuprāt, sarīkot kaut ko tādu video un attālināti ir nebaudāmi. Tie nebūs nekādi Dziesmu un Deju svētki. Jau tagad ar lielām grūtībām piespiežu sevi kaut ko skatīties ekrānā. Trūkst un ļoti gribas jau tieši to klātbūtni un sajūtas, kas rodas no tiešas saskares, no kopīgajām emocijām.

Eh, ko nu es par tādām lielām lietām! Vingroju pa savu dārzu, elpoju dziļi un mēģinu sevi iepriecināt ar maziem ikdienas jaukumiem. Vienudien devos uz stādu audzētavām iepirkt stādus. Vajag gan ziedu stādus mājas apkārtnes greznošanai, gan tomātu stādus, kurus pati neaudzēju vienkārša iemesla dēļ: man patīk ļoti dažādas šķirnes, lai formas un krāsas būtu visas iespējamās. Pats to nevar nodrošināt. Tā nu apbraukāju veselu virkni siltumnīcu, brīnīdamās, cik šogad viss nabadzīgs, ar sliktu izvēli, maziem stādiem, ziedi tik tikko mēģina atvērties, jo esot pārāk auksts. Un tikai vienās siltumnīcās elpa aizrāvās – tāds ziedošs skaistums visapkārt! Pat apmulsu, pie pelēcības pieradusi. Un tad jau gribas noskaidrot, kas ir audzētāji un kā viņiem šis izdevies. Siltumnīcas Turaidas zieds apsaimnieko ukraiņu pāris – Raisa un Vladimirs Podureci. Abi ļoti atsaucīgi un sirsnīgi cilvēki, tāpēc te iegriežos ne jau pirmo gadu. Turpat netālu viņiem pieder arī neliels viesu nams, kas aktīvi darbojas. Saimnieku pāris Latvijā ieradies septiņdesmitajos gados, kad cēla Inčukalna gāzes krātuvi. Vladimirs tolaik bija jaunais speciālists, kuru nosūtīja uz tās celtniecību bezierunu kārtībā. Raja bija jauna dārzniece. Abi iedzīvojās Latvijā, kuras klimats tomēr krietni skarbāks nekā viņu dzimtajā Ukrainā, lieliski apguva latviešu valodu un tagad var lepoties ar vienu no krāšņākajām dārzniecībām Vidzemē. Arī abu dēli piedalās uzņēmuma apsaimniekošanā. Te arī atradu visu, kā man trūka, un iecerētajās krāsās.

Vēl varu izstāstīt par vienu brīnumu. Esmu atbrīvojusies no sava kāsa. Jā, tā paša, kas mani klepināja jau kopš janvāra. Izgāju visādus izmeklējumus, kādus minējumus tik nesaklausījos un kādas zāles tik neizmēģināju – nekas nelīdzēja. Pati domāju, ka tas man kas psihosomātisks. Bet, ziniet, apnīk nepārtraukti krekšķēt un biedēt apkārtējos cilvēkus. Vienreiz veikalā uznāca pamatīga klepus lēkme. Tad nu vajadzēja redzēt, kā tauta pašķīda uz visām pusēm! Ej nu iestāsti, ka nez cik reižu esmu bijusi uz testiem, kovids man nav atrasts. Gudroju, ko vēl varētu izmēģināt. Viena no draudzenēm ieteica kineziologu, manuālo terapeitu un osteopātu vienā personā Dr. Ati Grundmani. Pierakstījos pie viņa uz pieņemšanu. Nācās gaidīt gandrīz 2 mēnešus, un beidzot mūsu randiņš notika. Tas tik bija piedzīvojums! Pat nezinu, kā to aprakstīt. Vispirms – humora pilns, sen tik daudz nebiju smējusies. Nopietnā puse – ne nu gluži vingrošana un pareiza elpošana, sāpju punktu iztaustīšana un izmasēšana, organisma sakarību iedarbināšana, nē, tas bija vēl kas cits. Tiku pie kārtīgas sava ķermeņa nostrādināšanas, kā rezultātā kāss izgaisa kā nebijis, arī daudzi sāpju punkti atlaidās. Vingrošana, saprotams, jāturpina arī mājās, un tas patiešām palīdz uzturēt tonusu un moži justies.

Grāmatu lasīšanā, ko te vienbrīd ēdu pa diviem sējumiem nedēļā – gandrīz kā pusaudžu gados, esmu iestrēgusi. Meita nopirka nupat iznākušo Andra Zeibota Lēngaiti. Tas ir Konstantīnam Raudivem un Zentai Mauriņai veltīts romāns. Abi rakstnieki līdz šim man palikuši neizprasti, tāpēc cerēju šajā grāmatā atrast atbildes, ar ko un kāpēc viņi bija tik populāri. Viņu grāmatas esmu mēģinājusi lasīt vairākkārt, taču tās man nav gājušas pie sirds. Zeibota romāns lasās lēni un piņķerīgi, lai gan nevaru neatzīt autora meistarību, iejūtoties gan Raudives, gan Mauriņas domāšanā, pasaules uztverē un ikdienā. Tiešām interesanta man šķiet Rietumvācijas atmosfēra 20 gadus pēc kara, kad šī cilvēces traģēdija joprojām sāpīgi un kropļojoši dzīvo sabiedrības apziņā. Varbūt Raudive ar saviem aizkapa balsu pētījumiem bija tik pieprasīts lektors tieši tāpēc, ka šādos sarežģītos laikos mistika arvien kļūst populāra. Njā... Esmu tikusi līdz romāna vidum, bet neesmu pārliecināta, ka izlasīšu visu. Tomēr kaut kas tur ir, ko citur neesmu atradusi.

Bet Dobelē sācies Ceriņu festivāls. Tā tagad pārsaukti Ceriņu svētki. Man gan labāk patika vecais apzīmējums, kad ceriņu ziedēšanas laikā tur uzstājās operteātra mākslinieki. Tagad pandēmijas dēļ viss būšot citādi. Esmu iecerējusi vienā nelietus dienā aizbraukt un saelpoties ceriņu smaržu milzīgajā selekcionāra Pētera Upīša iekoptajā dārzā, kur viņa darba turpinātāji Dārzkopības institūta speciālisti šobrīd savākuši jau ap 240 šķirņu. Mani besakūki, kā saka latgalieši, gan vēl tikai iekrāsojas. Bet Dobele jau esot vissaulainākā vieta Latvijā, tāpēc tur šīs smaržīgās ziedu vālītes atveras ātrāk.

Lai veselība un labs prāts! Sazināsimies!

Sirsnīgi –

jūsu Biruta,
Ikšķilē 2021. gada 21. maijā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI







Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com