Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Ir tāds uzskats, ka ar vārdu „vēsture“ var apzīmēt visu no seniem laikiem līdz 50 gadiem pirms šodienas. Pēc jaunākiem statistikas datiem, 41,7% no Latvijas 1 893 223 iedzīvotājiem ir dzimuši pirms 50 vai vairāk gadiem. Tātad ir vēl ciešas saites ar visjaunāko „vēsturi“, bet kā ir ar mazliet senākiem laikiem? Simtgadnieku vēl ir nedaudz, bet tad drīz pazūd dzīvā saite ar tautas un valsts vēsturi.

Mēs mēdzam paļauties uz to, ka mūsu vēstures saglabāšanu nodrošina arhīvi, bibliotēkas un muzeji, bet to iespējas ir tomēr ierobežotas. Arhīvos atrodas tas, ko varētu nosaukt par mūsu „formālo“ vēsturi – oficiāli valsts dokumenti, baznīcas grāmatas, okupācijas varas deportēto saraksti, krimināllietas, citu iestāžu dokumenti. Arvien populārāka kļūst ģimenes koku pētīšana, sevišķi izmantojot lielo materiālu daudzumu, kas ir jau digitalizēts un pieejams internetā, pašam pētniekam ērti sēžot pie datora savās mājās jebkur pasaulē.

Bibliotēkās atrodas grāmatas, laikraksti, kartes no visādiem laika periodiem, un daudz no tā arī ir pieejams internetā.

Tomēr paliek ļoti daudz, kas nav kaut kādā veidā piefiksēts jau minētajās arhīvos, bibliotēkās un muzejos. Vēstures pētniecībā visu laiku „uzpeld“ jaunas informācijas un jauni materiāli, kuri glabājušies privātpersonu īpašumā, dažreiz pat nezinot. Piemēram, lauku mājā pēkšņi atrod dokumentus, kuri bijuši noslēpti sienā. Vai arī aprakti metāla kastē, kā bija ar Latviešu leģiona 6. Robežapsardzības pulka dokumentācija no 1944. gada, ko pirms mēneša anonīmais entuziasts nodeva Kara muzejam. Apraktā kaste bija atrasta Brocēnu novada Remtes pagastā.

Bieži vēsturiskās vērtības nav šādā veidā noslēptas, bet stāv acu priekšā. Nenovērtētas. Daži uzskata vecās lietas, vecos dokumentus par nevajadzīgiem krāmiem, un, piemēram, vecam cilvēkam aizejot mūžībā, visu gados sakrāto ved uz konteineru izmešanai. Dažreiz pats īpašnieks ar vecumu pats sāk atkratīties no gadiem sakrātā.

Viena galējība ir visu izmest ar domu, ka vēsture nav svarīga. Otra galējība ir paturēt pilnīgi visu, tādējādi apkraujoties ar patiešām nevienam nevajadzīgām lietām. Abas galējības ir sliktas.

Šīs pārdomas sevišķi attiecas uz latviešu trimdinieku sakrātām vēstures liecībām, jo vienkārši tie sastāda skaitliski mazāko daļu no mūsu tautas. Katra izmestā vecā grāmata varētu būt pēdējais eksemplārs, kas vispār vēl pasaulē pastāv. Katrs izmestais dokuments varētu būt pēdējā liecība par kādu trimdas posmu.

Kopsim savu vēsturi un savas vēstures liecības!

GN
2021. g. 2. jūn.