Intervija – Diasporas vēstniece Elita Gavele

Elita Gavele – oficiālais portrets. FOTO LR Ārlietu ministrija.

Palielināt / Enlarge

Ar Valsts prezidentu Egilu Levitu vēstnieku pieņemšanas laikā Rīgas pilī 2019. gada decembrī. FOTO Ilmārs Znotiņš - Valsts prezidenta kanceleja.

Palielināt / Enlarge

Ar meitu Patrīciju un vīru Juriju Joelu „Rīga Jūrmala mūzikas festivāla“ laikā Dzintaru koncertzālē 2019. gada augustā. FOTO no Elitas Gaveles personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ar mazmeitu Claudia Francisku. FOTO no Elitas Gaveles personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ceļojumā pa Izraēlu, 2020. gada martā. FOTO no Elitas Gaveles personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Golfa laukumā „Viesturi“. Baudu skaistu dienu un golfa sezonas atklāšanu 2021. gada martā. FOTO no Elitas Gaveles personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pirmā tikšanās ar PBLA valdi, uzsākot darbu speciālā uzdevumu vēstnieka diasporas jautājumos 2020. gada septembrī. No kreisās: PBLA pārstāvniecības vadītājs Jānis Andersons, PBLA projektu lietvede Lora Egle, PBLA priekšsēde Kristīne Saulīte, vēstniece Elita Gavele un PBLA izpilddirektors Raits Eglītis. FOTO Laura Celmiņa, Ārlietu ministrija.

Palielināt / Enlarge

Es savā Abrenes tautas tērpā – dalība akcijā „Uzvelc savu tautastērpu“, 2020. gada 4. maijā. FOTO no Elitas Gaveles personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Darbā. FOTO no Elitas Gaveles personīgā arhīva.

Elita Gavele. FOTO no Elitas Gaveles personīgā arhīva.

Ilze Nāgela: Kā jūs kļuvāt par diplomāti? Vai šo profesiju bijāt sev izvēlējusies, vai arī kādas sakritības to veicināja?

Elita Gavele: Esmu dzimusi Saldū, Latvijas mazpilsētā, burvīgā, siltā un saulainā Saldus pilsētā. Pabeidzu Saldus 3. astoņgadīgo skolu un tad jau bija vēlme turpināt mācības Rīgā, kļūt par mūziķi, un es iestājos Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. Vidusskolai sekoja izglītība Latvijas Valsts konservatorijā*, un iegūtais kora diriģenta diploms.

Taču izglītības process nekad nebeidzas, un arī man nācās tik daudzas lietas apgūt pašai visdažādākajos ilgāka termina vai jāsaka termiņa apmācību kursos un lekcijās.

Saldū iepazinos arī ar savu vīru, dakteri, un tad, kad sākas Tautas frontes laiks un šī kustība pārņēma visu Baltiju, arī mans vīrs, būdams lietuvietis, atgriezās savā dzimtenē Lietuvā. Man jau nekas cits neatlika, kā sekot viņam ar mūsu mazo meitiņu Patrīciju. Līdzīgi, ka šobrīd plašajā diasporā, vēlme saglabāt savu identitāti, valodu un kultūru bija patiesi liela, tādēļ atradu vēl latviešus Viļņā un pievienojos viņu rīkotajiem pasākumiem. Viens no pirmajiem bija Latvijas – Lietuvas brālības dibināšanas pasākums, kur arī tad iepazinos ar nupat uz Lietuvu nosūtīto pilnvaroto lietvedi Albertu Sarkani. Un te nu jāsaka, ka tā laikam bija patiesi nejaušība, kad Sarkaņa kungs mani uzaicināja pastrādāt Latvijas vēstniecībā un pievienoties vēstniecības mazajai komandai. Un tā kopš 1991. gada 9. septembra esmu ārlietu dienestā, un tā nu ir mana gandrīz vienīgā darbavieta, ja neskaita to brīdi, kad strādāju Saldus Mūzikas skolā un vadīju Saldus jauniešu kamerkori. Septembrī būs 30 gadi kopā ar manu Ārlietu ministriju! Nav joks!

Ilze Nāgela: Cik valodas pārvaldāt?

Elita Gavele: Varu teikt, ka mana otrā dzimtā valoda ir lietuviešu valoda, to esmu iemīļojusi un savulaik esmu daudz tulkojusi no lietuviešu valodas. Lai gan nekad neesmu speciāli mācījusies valodu, bet laikam mana muzikalitāte ir ļāvusi uztvert valodas skanējumu un valoda ir ienākusi manī kaut kā ļoti vienkārši un pašsaprotami. Lietuviešu valoda ir patiesi grūta valoda, un mani vienmēr uzjautrina, kad latvieši saka, ka saprot un zina lietuviešu valodu. Lai arī mūsu valodas ir pēdējās no Baltu valodu saimes, un, patiesi, daži vārdi varbūt ir līdzīgi, taču, ja kāds iedomājas, ka katram latviešu vārdam pieliekot galotni „s“ jau sanāk lietuviešu valoda, tad viņš rūgti maldās. Pilnībā pārvaldu arī krievu valodu, jo esmu tā sauktais padomju laika bērns, un krievu valodu mācījāmies skolā kā pirmo svešvalodu. Skolā mācījos vācu valodu, bet tā sāk pamazām piemirsties tās retās lietošanas dēļ, un protams, angļu valoda, bez kuras nebūtu iespējams strādāt kā diplomātam.

Ilze Nāgela: Kādās zemēs esat strādājusi?

Elita Gavele: Esmu patiesi laimīga, ka esmu strādājusi zemēs, kuras patiesi mīlu un ar vislielāko sirsnību atceros visus savus nozīmējumus. Kā jau iepriekš minēju, tad mana pirmā ārlietu dienesta darba vieta no 1991. gada bija Lietuvā, kur dienēju līdz pat 2000. gadam, strādājot kopā ar diviem vēstniekiem – Albertu Sarkani un Ati Sjanīti. Tad sekoja dienests ministrijā Sabiedrisko attiecību nodaļā, un 2002. gadā saņemu nozīmējumu uz Latvijas vēstniecību Krievijā, Maskavā. Tas bija labs laiks, cerīgs laiks, Krievija bija atvērta pārmaiņām, tik daudz pozitīvu lietu notika. Mans darba lauks bija humanitārie, izglītības un kultūras jautājumi. Ieguvu neskaitāmus draugus kultūras aprindās, ar dažiem vēl šobaltdien uzturu draudzīgus kontaktus. Man patiesi žēl, ka šodienas Krievija ir tālu, tālu no tās Krievijas un Maskavas, kurā es strādāju no 2002. līdz 2005. gadam.

Atgriežoties Ministrijā mani uzaicināja Valsts sekretārs Normans Penke ieņemt viņa padomnieka vietu, kas bija interesants un izaicinošs postenis. Kā es pati smeju, tad 2007. – 2008. gadi tika pavadīti lidmašīnā – pildīju bijušā ārlietu ministra Arta Pabrika biroja vadītājas pienākumus, un šie bija ļoti aktīvi mana darba gadi. Daudz jaunu iemaņu un komunicēšanas prasmju ieguvu, vadot Informācijas un sabiedrisko attiecību departamentu Ārlietu ministrijā.

2011. gadā saņēmu vēstnieka nozīmējumu uz Gruziju un nerezidējošā vēstnieka nozīmējumu uz Armēniju. Šis bija mans iespējami visizaicinošākais laiks, jo, pirmkārt, tas bija mans pirmais nozīmējums kā vēstniecei, otrkārt, tas bija laiks, kad gatavojāmies savai pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē. Austrumu partnerības valstis, kurās iekļāvās arī Gruzijā un Armēnija, bija viena no Latvijas lielajām prioritātēm prezidentūras laikā. Neraugoties uz darba apjomu, bijām maza, bet ļoti enerģiska vēstniecība un sarīkojām patiesi skaistus pasākumus un lielu skaitu vizīšu, tādējādi atbalstot Gruzijas un Armēnijas Eiropas centienus. Nekad neaizmirsīšu Gruzijas un Armēnijas cilvēku neticamo viesmīlību un īpaši siltās jūtas pret Latviju!

Pēc dienesta Gruzijā un Armēnijā, pēc nedēļas atvaļinājuma jau biju lidmašīnā ceļā uz Izraēlu, kura bija mana nākamā dienesta vieta. Fantastiska valsts, fantastiski cilvēki. Izraēlā dzīvo liela [Latvijas] ebreju kopiena, kura izbrauca uz Izraēlu, sākot jau ar 1971. gadu. Vairāk nekā 4 tūkstoši. Manu sirdi priecēja tas, ka viņi visi patur Latviju savās sirdīs, lasa un interesējas par notiekošo Latvijā. Kad tikai rocība to ļauj, sēžas airBaltic lidmašīnā un dodas apmeklēt Latviju. Man lielākais prieks par patiesi svētīgu darbu, ko paveicām kopā ar Latvijas ebreju Asociāciju – izdevām 2 bukletus, kuros apkopojām to slaveno ebreju vārdus, kuri dzimuši Latvijā un kuru pienesums Izraēlas Valsts celtniecībā, tās kultūras, zinātnes un politikas laukā ir augstu novērtēts Izraēlā.

Ilze Nāgela: Kādi ir jūsu vaļasprieki/hobiji?

Elita Gavele: Godīgi sakot, esmu darbaholiķis, un vaļaspriekiem laika paliek maz. Taču neraugoties uz visu, ja man ir kāda iespēja, es ar lielāko prieku uzspēlēju golfu. Gruzijā sāku nedaudz zīmēt ar eļļas krāsām (par gleznošanu es to baidītos nosaukt). Un, protams, vienmēr, kad brīvs brīdis, tas tiek veltīts mūzikai un lasīšanai. Man liekas, ka manu dienesta laiku Izraēlā varētu iekļaut Ginesa rekordu grāmatā, ņemot vērā apmeklēto Izraēlas Simfoniskā orķestra koncertu skaitu. Šie koncerti bija kaut kas neaizmirstams, un īpaši, kad pie diriģenta pults bija Zubins Meta, ilggadējais Telavivas Simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs.

Par diasporas vēstnieces darbu

Ilze Nāgela: Jūsu amata nosaukums ir „Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos“. Ko tas praktiski nozīmē? Vai Jūs pārstāvat Latvijas valsts intereses diasporā, vai diasporas intereses Latvijā?

Elita Gavele: Dažādu vēsturiski sarežģītu un arī ekonomisku norišu rezultātā Latvija ir valsts ar lielu diasporu. Pēc dažādām aplēsēm ārpus Latvijas dzīvojošas diasporas apjoms ir vairāk nekā 370 000. Mēs apzināmies, ka arī šie cilvēki ir piederīgi un vajadzīgi Latvijai, tādēļ mans kā speciālo uzdevumu vēstnieces diasporas jautājumos uzdevums ir nodrošināt, lai Latvijas valsts veidotā politika diasporas jautājumos būtu starp valsts iestādēm koordinēta, tālredzīga un vērsta uz diasporas iekļaušanu valsts norisēs – gan pilsoniskās un politiskās līdzdalības veicināšanā, gan tautsaimniecības un zinātnes attīstībā, gan remigrācijas veicināšanā. Kontekstā ar Latvijas demogrāfiskajiem izaicinājumiem un ārvalstīs mītošo tautiešu straujajiem asimilācijas procesiem, īpaši svarīga ir diasporas saiknes ar Latviju saglabāšana. Tas attiecināms gan uz latviešu valodas un kultūras tradīciju saglabāšanu diasporā, gan tādu apstākļu nodrošināšanu Latvijā, lai cilvēki vēlētos atgriezties. Man uzdevums ir nodrošināt un uzturēt divvirziena saikni starp diasporu un valsti. Šo un citu Diasporas likumā nospraustos mērķu sasniegšanai ir izstrādāts un Valdībā apstiprināts Plāns darbam ar diasporu 2021. – 2023. gadam, kas ir pirmais visaptverošais šāda veida dokuments, kurā iekļauti visi veicamie uzdevumi un sasniedzamie rezultāti, noteiktas atbildīgās iestādes un nepieciešamais finansējuma apmērs to īstenošanai. Plāna izstrādes procesā ļoti lielu lomu spēlēja tieši diasporas organizācijas, kuras vislabāk spēja identificēt diasporai aktuālās vajadzības. Vienlaikus vēlos atzīmēt, ka Latvijā Ārlietu ministrijas vadībā darbojas Diasporas konsultatīvā padome, kuras vadība ir uzticēta man. Šajā padomē darbojas 27 valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvji, no kuriem 13 ir tieši diasporas organizāciju pārstāvji, un tas ir efektīvs veids, kā veidojot diasporas politiku Latvijā, nodrošināt, ka diasporas vajadzības tiek sadzirdētas un nodrošinātas. Tādēļ īsā atbilde uz Jūsu jautājumu būtu – abējādi – pārstāvu gan valsts intereses diasporā, gan diasporas intereses Latvijā.

Ilze Nāgela: Vai šajā amatā jūtaties vairāk kā diplomāts vai padomnieks, vai ierēdnis? „Latvieši ir visur“ – mēs tiešām esam visur; kā esat paredzējusi savu diasporas vēstnieces darbu organizēt?

Elita Gavele: Amata pienākumus sāku pildīt pagājušā gada septembrī, un jāsaka, ka ir jau pagājuši gandrīz 8 mēneši intensīva darba ļoti neierastos Covid-19 pandēmijas apstākļos. Nekas nav kā iepriekš. Joprojām nav iespējas tikties klātienē, un saiknes uzturēšanai ar diasporu ir nemitīgi jādomā par jauniem un inovatīviem risinājumiem. Un man ir patiess prieks, ka cilvēki sāk pielāgoties šiem apstākļiem – diasporas organizācijas kļūst daudz radošākas – rīko daudz interesantu pasākumu digitālās platformās, kas bieži vien ļauj piesaistīt vēl vairāk dalībnieku, nekā klātienes pasākumos. Šis laiks ir jāiztur, uzkrājot enerģiju un idejas laikam, kad atkal varēsim pulcēties.

Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka visas aktivitātes un uzdevumi, kas iekļauti Plānā darbam ar diasporu tiek turpināti – arī jaunās iniciatīvas, ko nosaka gan diasporas vajadzības, gan norises pasaulē. Globālās pandēmijas izplatīšanās un tās ierobežošanas apstākļos par prioritāru kļūst pāreja uz digitālām un tālmācības mācību metodēm, kas ir būtisks priekšnoteikums latviešu valodas apguves turpināšanai. Svarīgi ir turpināt darbu pie kultūras un tās vērtību saglabāšanas diasporā, tādēļ esam uzsākuši aktīvu darbu, lai apzinātu diasporas arhīvu materiālus. Jāturpina darbs pie Diasporas likuma ieviešanas dzīvē, kas paredz jaunu likumprojektu vai likumprojektu grozījumu izstrādi divpadsmit dažādās jomās, t.sk., veselības, sociālās nodrošināšanas, izglītības un daudzās citās jomās. Jādara tas darbs, kas mudinātu diasporu palūkoties Latvijas virzienā ar domu par atgriešanos mājās pavisam.

Šajos astoņos mēnešos, kopš pildu speciālo uzdevumu vēstnieka amatu, esmu iepazinusies ar lielāko daļu mūsu diasporas biedrību, iespēju robežās cenšos piedalīties visos organizētos pasākumos, ar lielāko prieku rīkojam zoom sarunas ar atsevišķam organizācijām, tā kā darba netrūkst, bet es daru savu darbu ar vislielāko prieku!

Ilze Nāgela: Aptuveni cik liels ir paredzēts Latvijas valsts finansiālais atbalsts diasporai?

Elita Gavele: Kā jau minēju iepriekš, Plāns darbam ar diasporu paredz arī finansējumu diasporas politikas īstenošanai un tās atbalstam. Finansējums ir visai ievērojams – vairāk nekā 3 miljoni eiro gadā. Šie līdzekļi ir paredzēti tādu svarīgu mērķu kā latviskās identitātes un piederības sajūtas Latvijai stiprināšanai, latviešu valodas un kultūras saglabāšanai ārpus Latvijas, diasporas pilsoniskās un politiskās līdzdalības veicināšanai, diasporas iesaistei tautsaimniecības un zinātnes attīstībā, kā arī remigrācijas veicināšanai. Bet es vēlētos uzsvērt, ka remigrācija vai atgriešanās mājās nav mūsu pašmērķis. Katram pašam jāpieņem lēmums par atgriešanos, mums savukārt jādara viss, lai šī atgriešanās būtu vienkāršāka un saprotamāka pašai diasporai. Ko tas nozīmē – lai dodoties mājup, katram būtu skaidrs, uz kurieni viņš atgriežas, kur mācīsies viņa bērni, kur ģimenes tēvs un māte strādās, kur ģimene dzīvos. Nekādā gadījumā nevēlētos, lai lēmums par atgriešanos tiktu pieņemts pārsteidzīgi, nesagatavoti. Tādēļ visiem iesaku pirms šāda lēmuma pieņemšanas, rūpīgi tam gatavoties, tādēļ arī strādā mūsu pieci reģionālie koordinatori, kuri ir gatavi sniegt visu nepieciešamos palīdzību pirms atgriešanās. Tādēļ jau arī tiek veikti papildinājumi un labojumi mūsu likumdošanā, lai atvieglotu šo atgriešanās procesu.

Ilze Nāgela: Vai redzat atšķirību starp trimdas latviešiem un jauno diasporu? Kādu? Dažreiz jaunatbraucēji aktīvi pievienojas trimdas latviešu sabiedrībai, bet lielākoties gan turas savrup, tiekas savā starpā... utt. Vai Jums būtu kāda laba „recepte“, kā trimdas latviešus un viņu pēcnācējus apvienot, savest kopā ar diasporas latviešiem

Elita Gavele: Mēs neesam izņēmums. Runāju ar saviem kolēģiem Igaunijā un Lietuvā, viņiem situācija līdzīga. Man, diemžēl, nav kāda konkrēta recepte, kā apvienot, kā jūs jautājāt, jauno diasporu un veco trimdu. Kā es kādreiz esmu jau teikusi – jāmeklē tās sadarbības formas, kas varētu patiesi vienot. Es iespēju robežās sekoju līdzi virtuālajām diskusijām par politiku Latvijā, kuras organizē mūsu biedrības un redzu, ka par politiskajām aktivitātēm, par vēlēšanām Latvijā un dažādiem citiem politiskajiem procesiem zoom sarunas apvieno jaunus un seniorus, jauno diasporu un trimdu. Es arī saprotu, ka jaunajai paaudzei, kuri devās projām no Latvijas darba meklējumos arī nav viegli, viņiem jārūpējas par savu darbu, par bērnu izskološanu, par nostāšanos uz kājām, un tas varbūt daļēji arī neļauj viņiem kļūt par aktīviem diasporas biedrību biedriem. Bet noteikti vienojošais bija, ir un būs – mūsu Latvijas lielie svētki – Līgo svētki / Jāņi, 18. novembris un Ziemassvētki.

Par Austrāliju

Ilze Nāgela: Vai esat kādreiz bijusi Austrālijā? Kurās Austrālijas pilsētās esat bijusi?

Elita Gavele: Tā nu dzīve ir sagadījies, ka nekad neesmu bijusi Austrālijā, tikai ar skaudību klausījusies manu draugu ceļojumu uz Austrāliju atmiņas. Es ļoti ceru, ka kādreiz COVID beigsies, un man būs tā laimē apciemot latviešus Austrālija un savam acīm redzēt gan valsti, gan satikt latviešus.

Ilze Nāgela: Ko vēlētos teikt Austrālijā dzīvojošajiem latviešiem?

Elita Gavele: Es varu tikai apbrīnot Austrālijas latviešus. Dzīvojot gadu desmitiem projām no Latvijas, saglabāt to sirds siltumu un mīlestību pret savu Dzimteni. Un ne tikai sirds siltumu – saglabāt valodu, kultūru, tradīcijas, audzināt savus bērnus patiesi latviskā garā. Visi esam priecīgi, ka darbu Austrālijā jau ir uzsākusi pilnvarotā lietvede Ieva Apine, un rudens pusē (Red.: Austrālijā – pavasarī) durvis vērs jau mūsu vēstniecība Austrālijā!

Ilze Nāgela: Vai lasāt laikrakstu „Latvietis“, kas iznāk jau 13. gadu gan elektroniski, gan drukātā veidā – uz papīra?

Elita Gavele: Jā, jā, jā! Lasu gan elektroniski, gan drukātas avīzes. Drukātie izdevumu gan nonāk pie mums ar lielu novēlošanos, taču manas kolēģes zina un var to apliecināt, ka katru reizi, kad viņas ienes man pienākušo laikraksta numuru, es nolieku darbus pie malas un izlasu avīzi. Tas varbūt liekas smieklīgi, jo esmu jau daudzus rakstus izlasījusi elektroniskajā versijā, bet drukātam izdevumam ir savs siltums un sava vilkme. Varbūt šī iemesla dēļ man arī mīļāk ir lasīt drukātas grāmatas nevis to elektroniskas versijas.

Ilze Nāgela: Sirsnīgi pateicos Jums par šai iepazīšanās intervijai ziedoto laiku. Laipni lūdzu un aicinu Jūs dalīties ar savām domām un idejām laikraksta slejās. Un, protams, cerot, ka šis COVID pandēmijas murgs drīz beigsies, gaidīsim Jūs ciemos Austrālijā! ■

* Tagad Latvijas Mūzikas akadēmija