Pirms 70 gadiem

Palielināt / Enlarge

Ivars Avots atklāj ALJA dibināšanas kongresu 1952. gadā Ņujorkā. FOTO no Ivara Avota personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jauno literātu pulciņš ALJA dibināšanas kongresā. No kreisās: Valda Birzniece, Ivars Avots (Henrijs Nordens), Baiba Bičole, Mudīte Austriņa un Kristaps Valters jun. FOTO no Ivara Avota personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Žurnāla „Raksti“ vāks; mākslinieks Ojārs Šteiners. FOTO no Ivara Avota personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ivars Avots demonstrē „EasyDown“. FOTO no Ivara Avota personīgā arhīva.

Ivars Avots, Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) organizācijas komitejas priekšsēdis, žurnāla „Raksti“ redaktors, autors: „Rakstu jau no astoņu gadu vecuma.“

Amerikas latviešu jaunatnes apvienība 2022. gadā svinēs savu 70 gadu jubileju. Ivars Avots bija ALJA organizācijas komitejas priekšsēdis, un kopā ar domu biedriem Juri Padegu, Baibu Bičoli, Laimu Maliku Gunāru Tobienu un Kristapu Valteru jun. 1952. gadā organizēja ALJA dibināšanas kongresu Ņujorkā.

Taira Zoldnere: Ivar, kad Tu ieradies Amerikā, un kā šeit veidojās Tava dzīve?

Ivars Avots: Esmu viens no eslingiešiem, un uz Ameriku atbraucu kā visi – ar kuģi. 1949. gadā mēs ar ģimeni nonācām Pensilvānijā. Man bija deviņpadsmit gadu, kabatā desmit dolāru, un sākumā strādāju celtniecībā par 25 centiem stundā. Uzreiz gan domāju par augstākās izglītības iegūšanu, bet bēgļu gaitās latviešu ģimnāziju līdz galam nebiju pabeidzis, un man vēl nebija arī tik laba angļu valoda, lai uzreiz iestātos universitātē. Palīdzēja politisks gadījums – es sāku apzināt latviešus, kas bija nonākuši Pensilvānijā. Atklājās, ka vairāki strādāja pie vietējiem fermeriem gluži kā vergi, un bija pat gadījums, kad fermeris man metās pakaļ ar cirvi, kad biju atnācis runāt ar latviešiem. Par to sūdzējos vietējai luterāņu sinodei, tā veica izmeklēšanu un atlaida mācītāju, kas bija šo ģimeņu sponsors.

Tolaik gribēju strādāt reklāmas laukā, jo rakstīju jau no astoņu gadu vecuma, tajā skaitā arī dažādus reklāmu tekstus. Ar luterāņu sinodes atbalstu man tika dota iespēja studēt Saskuhenas Universitātē (Susquehanna University), kas ir privāta luterāņu universitāte, un tur ieguvu bakalaura grādu Sociālajās zinībās. Atzīmes bija tik labas, ka nebiju vēl oficiāli beidzis koledžu, kad mani jau uzņēma Industriālā menedžmenta programmā Vortona koledžā, Pensilvānijas universitātē (Wharton Graduate School, University of Pennsylvania).

Taira Zoldnere: Kurp vēlāk Tevi aizveda profesionālā darba gaitas?

Ivars Avots: Mani vienmēr interesēja lieli uzņēmumi, tomēr tajā laikā bija iesācies Korejas karš, un vajadzēja atrast darbu militārajā jomā, lai mani neiesauktu armijā. Sāku strādāt aviokompānijā Boeing, un tomēr mani iesauca! Man gan palaimējās, jo strādāju kā auditors, un šajā darbā ļoti daudz ko iemācījos. Vēlāk atgriezos, strādāju Boeing, pēc tam – par projektu vadītāju kompānijā Arthur D. Little inc. Paralēli attīstīju arī pats savu konsultāciju biznesu. Nesen saskaitīju, ka savā darba dzīvē esmu pabijis 38 štatos ASV un 56 pasaules valstīs! Lai gan šajā laikā nevarēju aktīvi piedalīties latviešu sadzīvē, tomēr izdevās sarīkot vairākus latviešu saietus. Ilgāku laiku vadīju projektu Ņūorleānā, un tur sarīkoju vietējo latviešu tikšanos, kas notika pirmo reizi. Tāpat noorganizēju visu Riodežaneiro latviešu pirmo tikšanos, un tur kopā sanāca pāri par trīsdesmit latviešiem.

Taira Zoldnere: Latviešu sadzīvē vienmēr esi bijis aktīvs – esi bijis ALJA organizācijas komitejas priekšsēdis un viens no dibinātājiem, tomēr Tava „īstā mīlestība“, liekas, ir bijusi rakstniecība un publicistika.

Ivars Avots: Rakstīt sāku no astoņu vai deviņu gadu vecuma. Rakstīju gan dzejoļus, gan stāstus, pats taisīju tādas neliels grāmatiņas, un tās pārdevu vietējiem puikām lasīšanai.

Taira Zoldnere: Skolas gados un bēgļu gaitās veidotais literārais žurnāls „Auseklis“ rakstīts ar roku, un tajā ir arī Tavas humora pilnās ilustrācijas.

Ivars Avots: Žurnālu Auseklis veidoju nometnes laikā Eslingenā. Tas tika rakstīts ar roku, vienā eksemplārā, un cilvēki pierakstījās rindā, lai lasītu.

Vēlāk nometnē radās arī pirmais mēģinājums izdot jauniešu žurnālu Ulubele. Lai tas iznāktu lētāk, iespiešana notika Vācijā. Tomēr ātri vien mums radās domstarpības, jo Ulubele bija vairāk domāts bērniem nekā jauniešiem, es to nevarēju uzskatīt par literāru žurnālu un atteicos no žurnāla redaktora amata.

Dzīvojot Amerikā, sāku rakstīt stāstiņus un notikumu aprakstus avīzei Laiks. Tomēr reiz gadījās, ka noskaitos uz avīzes redaktoru, jo tas manu rakstu bija ielicis slejā, par kuru netika maksāts honorārs. Nolēmu, ka jātaisa pašam savs izdevums.

Taira Zoldnere: Kā Tava ideja par literārā žurnāla izdošanu sakrita ar Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības dibināšanu?

Ivars Avots: Bija piecdesmito gadu sākums, un visās Amerikas pilsētās, kur bija latvieši, radās dažādi jauniešu pulciņi un kopas – literāras, sporta, teātra, mūzikas. Vairāki mani Eslingenas draugi, kā piemēram, Juris Padegs, bija ļoti aktīvi latviešu jauniešu dzīves organizatori.

Brīvās Eiropas komiteja bija ar mieru finansiāli atbalstīt jauniešu literāro žurnālu, bet bija vajadzīga organizācija, kas būtu žurnāla izdevējs. Sanācām kopā, aktīvie latviešu draugi – es, Juris Padegs, Baiba Bičole, Laima Malika, Gunārs Tobiens, Kristaps Valters juniors. Mani ievēlēja par organizācijas komitejas priekšsēdi, bet Juri Padegu – par vietnieku. Sākām apceļot Ameriku. Es braukāju apkārt pa Amerikas austrumu pusi, bet Juris – pa rietumu pusi, apmeklējot vietējos jaunatnes pulciņus, un visiem bija vēlēšanās piedalīties lielākā organizācijā. Puiši gribēja satikt meitenes, un meitenes atkal gribēja satikt puišus, un ar savu vietējo pilsētu vien nepietika. Gada laikā noorganizējām ALJA dibināšanas kongresu Ņujorkā, kurā piedalījās vairāki simti cilvēku. Es gribēju nodarboties ar žurnāla Raksti izdošanu un nekandidēju uz priekšsēža amatu. Par ALJA priekšsēdi ievēlējām Kristapu Valteru junioru.

Taira Zoldnere: Kā tolaik attīstījās ALJAs darbības virzieni?

Ivars Avots: Mūsu moto bija – Pulcēsimies, priecāsimies un precēsimies! Jaunatne bija aktīva visdažādākajās kultūras un sporta jomās. Reizēm gan vecāka gadagājuma cilvēki uzskatīja, ka esam pārāk nenopietni un pārāk daudz ballējamies. Tomēr mēs rīkojām sanāksmes un konferences par dažādām tēmām. Daudzi ALJA biedri vēlāk sāka darboties Amerikas Latviešu apvienībā (ALA), kas jau bija citā, nopietnākā sabiedriskā līmenī. ALJA darbā piedalījos līdz 1955. gadam, bet pēc tam biju aizņemts gan universitātē, gan vēlāk savā darbā. Pēdējo reizi ALJA kongresā biju 30 gadu jubilejas kongresā 1981. gadā Ņujorkā. Vaira Paegle un es bijām uzaicināti kā runātāji, bet mums toreiz gan bija tikai kādi desmit klausītāji. Tomēr pēc tam ALJA atkal sāka augt, piedalījās politiskās aktivitātēs, un tagad Amerikas Latviešu jaunatnes lieta iet ļoti spēcīgi.

Taira Zoldnere: Ko Tu pašreiz, atskatoties uz savu pieredzi, vēlētu diasporas jauniešiem?

Ivars Avots: Lietas ir ļoti mainījušās, un apstākļi ir pavisam citādi nekā bija manā jaunībā. Domāju, ka tagad arvien lielāka nozīme ir ekonomiskajiem un biznesa sakariem ar Latviju. Latviešu izcelsmes jaunieši savā darba dzīvē varētu skatīties pēc iespējām attīstīt ekonomisko sadarbību. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) Amerikā ir ļoti aktīva, un es priecājos par plāniem tieši Bostonā izveidot LIAA nodaļu. Ļoti daudz preču jau ceļo no Latvijas uz Ameriku, Latvijas uzņēmumi attīsta savu ražošanu Amerikā, un arī Amerikas uzņēmumi varētu daļu ražošanas darīt Latvijā.

Taira Zoldnere: Pirmais žurnāla „Raksti“ numurs iznāca 1952. gada jūnijā. Kā notika darbs, izdodot žurnālu „Raksti“?

Ivars Avots: Redakcijā bijām trīs – Mudīte Austriņa, Andra Kadile un Henrijs Nordens, bet palīdzēja arī Kristaps Valters. Mēs laiku pa laikam tikāmies Konetikutā, Mudītes mātes mājās. Oficiālais Rakstu izdevējs bija ALJA Organizācijas komiteja un es, Ivars Avots, kā priekšsēdis. Tomēr vienlaicīgi es darīju arī redaktora darbu ar vārdu Henrijs Nordens, kas bija mans segvārds. Kādā konferencē, liekas, Detroitā, vienai jauniešu delegācijai bija uzdots, lai met nost no redaktora amata to Nordenu un lai Avots pārņem arī redakciju. Neatceros nemaz vairs iemeslu, kas bija viņus tā sadusmojis. Bez Nordena vārda lietoju vēl kādus divus, trīs citus segvārdus – ja žurnālā pietrūka rakstu, es rakstīju klāt ar citu vārdu.

Iesākām ar ļoti interesantiem autoriem – Baibu Bičoli, Olafu Stumbru, Henriju Nordenu, Mudīti Austriņu, Dzintaru Freimani, Modri Zeberiņu, Māri Ubānu un citiem. Rakstu vākus ilustrēja jaunie latviešu mākslinieki: Voldemārs Avens, Laris Strunke, Tālivaldis Stubis, Anna Pētersone-Auzere, Viestarts Aistars un citi. Ojārs Šteiners reiz uzzīmēja diezgan abstraktu zīmējumu vienam no Rakstu numuriem, kurā it kā varēja saskatīt kailu sievieti. Atceros, ka par to saņēmām daudz pārmetumu no vecākās paaudzes.

Žurnāla saturs visus ļoti interesēja, un mēs to izsūtījām pa visām pilsētām. Jaunieši lasīja ar prieku, bet mēs nevarējām sarūpēt abonēšanas maksas. Brīvās Eiropas komitejas piešķirtā nauda pamazām izbeidzās, un tā 1954. gadā žurnāls apstājās.

Taira Zoldnere: Lai arī žurnāls „Raksti“ pastāvēja neilgu laiku, tajā savas pirmās publikācija pieredzēja vairāki ievērojami autori. „Rakstu“ iesākto ceļu pārņēma un vēl tagad turpina literārais žurnāls „Jaunā Gaita“. Vai arī Tu turpināji nodarboties ar rakstniecību?

Ivars Avots: Man bija paradums katru dienu uz vienu vai vairākām stundām apsēsties un rakstīt. To man bija iemācījis Anšlavs Eglītis, kurš kādu laiku bija mans atbalstītājs un skolotājs. Bet notika tā, ka tajā laikā es arī apprecējos, un kādā reizē mana jaunā sieva jautāja: Ko tu tur dari? Es atbildēju, ka rakstu. Nu ko tad es rakstot? Sacīju, ka rakstu stāstu. Uz to viņa man atvaicāja: Un ko tad es pa to laiku lai daru?... Tā beidzās mana rakstnieka karjera...

Ar rakstniecību es apstājos, bet ar rakstīšanu gan nē. Tūlīt pēc Latvijas atbrīvošanas, izdevu grāmatiņu Sāksim savu uzņēmumu, kas tika vairākkārt publicēta un arī izdalīta visiem Saeimas locekļiem. Mani raksti bijuši publicēti vairāk nekā 30 žurnālos un grāmatās gan ASV, gan citās valstīs.

Taira Zoldnere: Tev ir saglabāti abu šo žurnālu eksemplāri un kopijas. Kas notiek ar žurnālu „Auseklis“ un „Raksti“ kopijām, lai šis kultūrvēsturiskais mantojums neietu zudumā?

Ivars Avots: Žurnāla Raksti eksemplāri glabājas Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Žurnāls Auseklis man liekas ļoti interesants, un varbūt muzejs LaPa būtu vieta, kur to izstādīt. Tomēr gribētos, lai žurnāls nenoput muzeja vitrīnā. Varbūt kādam būtu interese to papētīt un izzināt, ko tāds pusaugu puika domāja un kā jutās, dodoties bēgļu gaitās no Latvijas uz Čehiju un Vāciju.

Taira Zoldnere: Piekrītu, ka tas varētu būt interesants pētījums par īstenām, aktuālām tā brīža sajūtām un notikumiem, kas tomēr ir pavisam kas cits nekā atmiņu stāsti. Tev ir arī iznākusi viena grāmata angļu valodā „The Legacy of a Sow's Ear: The Rise and Fall of Arthur D. Little“ 2004. gadā, kas stāsta par Tavām profesionālā darba gaitām.

Ivars Avots: Grāmatu sarakstīju tāpēc, ka tas bija interesants temats. Neviens īsti nesaprata, kāpēc šis uzņēmums nogāja dibenā, un mani bijušie kolēģi labprāt piedalījās ar savām atmiņām. Ir bijušas grāmatas par to, cik lepna firma ir Arthur D. Little, bet es nekautrējos atklāt visus sīkumus par konsultantu firmām, un tur ir pat tāda nodaļa Slepenā seksa dzīve. Ne visi bija ar maniem atklājumiem apmierināti, bet es jau to biju sagaidījis.

Taira Zoldnere: Liekas, ka Tev arvien ir kāda jauna ideja. Pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem ASV, tev radās ideja par „EasyDown“ – ierīci, ar kuru nolaisties no augstceltnēm ugunsgrēka gadījumā.

Ivars Avots: Pēc Pasaules Tirdzniecības centra katastrofas, sāku domāt, ka cilvēki taču grib izbēgt, ja celtnē sākas ugunsgrēks, un ir vajadzīga kāda ierīce. Sameklēju inženieri, kas man palīdzēja izstrādāt tehnisko pusi, un radās ierīce, ar ko var droši nolaisties no liela augstuma un palikt dzīvs. EasyDown es demonstrēju Latvijā, jo domāju, ka varbūt tur mūsu ideju varētu attīstīt tālāk. Diemžēl cilvēks, kas apņēmās šo lietu turpināt, nomira un arī mūsu inženieris nomira, un tā EasyDown nekur tālāk vairs nav ticis.

Ar tehniku saistīta vēl viena mana aizraušanās – autobraukšana ar ātrumu pa līkumotu trasi. Pirmo reizi uz trasi mani paņēma līdzi draugs, bet es atgriezos mājās vienos zilumos, un nolēmu, ka šo lietu man vajag darīt! Iesāku, kad man bija 69 gadi, un to darīju līdz 80 gadu vecumam. Lai brauktu, vajadzīga attiecīgi laba automašīna, laba ķivere, un tad jābrauc pa trasi, cik tik ātri var Citiem braucējiem braukt garām var tikai tad, ja viņi signalizē, ka drīkst apdzīt. Ātrumi ir lieli, darbojas centrbēdzes spēks, braukšana ir liels fizisks un emocionāls izaicinājums.

Taira Zoldnere: Savā dzīvē ik pa laikam esi aizrāvies ar dažādām lietām. Viena no tām ir kulinārijas māksla.

Ivars Avots: Tas taisnība – kad man bija kādi desmit, divpadsmit gadi, uzrakstīju grāmatiņu par ēdienu gatavošanu, kuru savulaik izlasīja arī Anšlavs Eglītis. Viņš par to uzrakstīja savu stāstu Izsalkuša zēna pavārgrāmata.

Taira Zoldnere: Vai atceries kādu recepti no savas zēnības pavārgrāmatas?

Ivars Avots: Jāsaka, ka tie visi bija tādi puiku ēdieni, bet atceros, ka pirmā recepte, ko pats izstrādāju, bija ar siļķēm pildīti cepti burkāni.

Vēl arvien uz Ziemassvētkiem tradicionāli gatavoju latviešu ķūķi, kas ir kārtaina grūbu un šķiņķa biezputra, un to gatavo cepeškrāsni. Ļoti garšīga! Amerikā gan grūbas grūti dabūt, jāiet uz krievu veikalu.

No latviešu ēdieniem vēl gatavoju cūkas cepeti ar skābiem kāpostiem. Cūkas stilba cepeša recepti iemācījos Siguldas restorānā Aparjods, kur šo ēdienu sauc par Bāni. Māksla ir tāda, ka lielo stilba gabalu vispirms novāra kopā ar garšvielām, un tikai pēc tam liek krāsnī. Visi ir lielā sajūsmā arī par manis gatavotiem sautētiem skābiem kāpostiem.

Taira Zoldnere: Vai esi ar mieru padalīties ar savu sautēto kāpostu recepti?

Ivars Avots: Tā ir Latgales sautēto kāpostu recepte. Kāpostus ieliek dziļā traukā (var likt klāt arī svaigos), sauju smalkās ripiņās sagrieztus puravus, mazliet arī sīpolus, kādreiz piegriežu ābolu un parasti pielieku arī ķimenes. Kārtīgu ēdamkaroti brūnā cukurā un mazliet tomātu kečupa. Pārlej ar ūdeni un sautē kamēr ūdens iztvaikojis. Ja kāposti nav vēl mīksti, pielej vēl ūdeni. Beigās liek zem kāpostiem nedaudz zoss tauku, lai tie mazliet apcepas. Nav jābaidās, ja drusku piedeg. Sautēšanā var paiet vairākas stundas – tas jāredz pēc garšas.

Taira Zoldnere: Vai Tev iznācis bieži viesoties Latvijā, un vai arī tagad seko līdzi Latvijas notikumiem?

Ivars Avots: Latvijā esmu bijis gandrīz katru gadu. Piedalījos Latvijas ekonomiskās dzīves atjaunošanā, palīdzēju izstrādāt LIAA ieceri, kā arī veidot Liepājas brīvostas un Rīgas brīvostas konceptu, par ko tiku godalgots. Esmu bijis uzņēmuma Ave Lat padomes priekšsēdis un veicināju vairāku citu uzņēmumu darbības uzsākšanu. Lasīju lekcijas universitātēs par projektu vadību un privatizāciju.

Katru rītu man paiet vismaz stunda, lasot par jaunākajiem notikumiem, un parasti sāku ar Delfi un Apollo. Mežaparkā atrodas mana vecāku māja, bet tagad gan cīnos ar Latvijas birokrātiju, lai to varētu pārdot. Kad beigsies ierobežojumi, dikti jābrauc uz Latviju – gan lietas kārtot, gan draugus satikt! ■