Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Tautas sēru dienā pēc 80 gadiem

Neaizmirsti tos, kas aizvesti!

Laikraksts Latvietis Nr. 654, 2021. g. 16. jūnijā
Lauma Zušēvica -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā.“ (Mihas 6:8).

Bija 1941. gada 14.'jūnija rīts Rīgā. Kā parasti, arī šorīt ļaudis gāja savās darba gaitās. Tomēr kaut kas neparasts, nospiedošs karājās pāri visai pilsētai. Cilvēku izskats 14. jūnija rītā bija vēl drūmāks un nospiestāks. Naktī bija noticis kaut kas, ko vēl daudzi neapjēdza un par īstenību uzzināja tikai vēlāk,“ – tā raksta to dienu aculiecinieks Eglīte. Toreiz daudzi neaptvēra, kas bija noticis. Nākamie notikumi atklāja, kādēļ to nekad neaizmirsīsim.

Pagājuši 80 gadi. Mūsu uzdevums ir ne tikai pieminēt cietušos, bet atgādināt, cik briesmīgs cilvēks var kļūt, ja apgalvo, ka Dievs ir miris, jo tā tiek iznīcināta sirdsapziņa un nedzirdīgas kļūst ausis bērnu raudošām balsīm, mātes, tēva, vecvecāku kliedzieniem. Kurls tāds cilvēks Dieva mācībām, akls – otra ciešanām. Vārdi par to, kā mums būs dzīvot, spriežot taisnu tiesu, mīlot citam citu, žēlastībā un pazemībā staigājot sava Dieva priekšā, nežēlīgajiem apcietinātājiem, sirmgalvju un bērnu nicinātājiem droši vien būtu likušies kā joks. Vai kāds drošsirdīgi prasīja: „Vai Tu Dieva nebīsties?“ Bet komunistu mandātu izpildītājiem nodoms bija izraisīt bailes latviešu sirdīs, ne savējās.

Tas, ka komunistu vara nespēja panākt visu, ko bija 14. jūnijā iecerējuši, apliecina vēl lielākais 1949. gada 25. martā izvesto skaits. Tomēr 1949. gadā viss jau bija citādi – tad jau ārpus Latvijas piespiedu kārtā bija izbraukuši daudzi, kuri nu jau vairs neklusēja, bet dievnamos un pie valstu valdībām pacēla savas balsis, neļaujot aizmirst, kā Latvija cieš. Palīdzību saņemt diemžēl neizdevās. Daudzviet izskanējis minējums: tas tādēļ, ka Latvija tik maza valsts.

Māc. Dr. Egils Grīslis reiz rakstīja: „Lai tie, kas skaita tautu lielumu, nekad neaizmirst, ka tā nekad nav maza tauta, kam ir lieli mocekļi.“ Latvju tautai tādu netrūkst, kas uzdrīkstējušies pacelt savas balsis, spriest taisnīgi, dzīvē īstenot mīlestību, darīt to, kas ir labs, lūgt palīdzību, pazemīgi stājoties Dieva priekšā.

Katram jālūdz un jāstrādā, lai tā būtu, jo netrūkst bezdievīgo varas, kas tagad vajā, bailēs iedzen cilvēkus, kas paceļ savas balsis uz mums. Bezdievīgas varas grib padarīt arī mūsu ausis kurlas un sirdis cietas, neticīgas. Nepadosimies! Dievs nav iznīcināms. Var pazust mūsu, ne Viņa atmiņas. Kristus uzklausa lūgšanas, izprot katra ciešanas un mīlestībā dāvina uzvaru Augšāmcelšanās un mūžīgās dzīvības apsolījumā.

Dievs Kungs, ne visi ņem vērā Tavu mācību ne tagad, ne pirms 80 gadiem, kad 14. jūnija naktī klauvēja pie durvīm tie, kas bez žēlastības vai žēlsirdības terorizēja nevainīgus cilvēkus, kuri tika aizvesti, nomocīti vai nošauti. Tavā priekšā mēs pazemībā un cieņā pieminam visus latvju tautas aizvestos un nomocītos.

Dievs, dod Gara spēku iedziļināties viņu stāstos un tos neaizmirst, lai cik sāpīgi tas būtu! Dievs, svētī Latviju un katru valsti, kas apdraudēta un bailēs nonākusi!

Pasargā mūsu tautu un dāvini drosmi pacelt savu balsi, apliecinot patiesību, strādāt par labu taisnīgumam, visās attiecībās īstenot mīlestību, kas ir pretspēks ļaunumam!

To lūdzam lielā Cietēja, grēka un nāves Uzvarētāja, cerības Devēja – Jēzus Kristus vārdā. Āmen.

+ Lauma Zušēvica
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com