Sandras Kalnietes video uzruna melburniešiem

Palielināt / Enlarge

Sandra Kalniete. FOTO Ekrānuzņēmums.

Godātie piemiņas sanāksmes dalībnieki!

1941. gada 14. jūnijs daudzu Latvijas ģimeņu vēsturē ir ierakstīts ar ciešanu un zaudējuma sāpēm. Šogad paiet 80 gadi kopš Padomju okupācijas vara īstenoja pirmo Latvijas iedzīvotāju masveida deportāciju. Tūkstošiem nevainīgu cilvēku tika izrauti no mājām, pakļauti varmācībai, nežēlībai un pazemojumiem. Ceļā uz izsūtījuma vietu tika šķirtas ģimenes – vīrieši ieslodzīti gulaga nometnēs, sievietes ar bērniem nometinātas stingras uzraudzības vietās. No 15 424 izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem nometnēs nomira 3341 cilvēks, arī mans vectēvs Jānis Dreifelds, un nometinājumā gāja bojā 1940 cilvēki, arī mana vecmāmiņa Emilija Dreifelde. Abi aizgāja mūžībā, nezinot, ka no viņu klēpja celsies 14 mazbērni.

Mana mamma Ligita, četrpadsmitgadīga meitene, izdzīvoja un atgriezās Latvijā pēc septiņpadsmit gadiem un sešiem mēnešiem. Tur izsūtījumā viņa satika manu tēvu Aivaru Kalnieti, kas kopā ar mammu Mildu bija izsūtīti 1949. gada 25. martā, jo bija bandīta ģimenes locekļi. Mans vectēvs, meža brālis Aleksandrs Kalnietis, bija notiesāts par pretošanos padomju režīmam un ieslodzīts Pečorlaga nometnē aiz polārā loka. Viņš nomira dažus mēnešus pirms manas piedzimšanas, tā arī neuzzinot, ka viņš turpināsies trešajā paaudzē. Pēc piedzimšanas mani divreiz mēnesī bija jāreģistrē vietējā čekas nodaļā. Man nav brāļu un māsu, jo vecāki nolēma, ka vairāk vergu viņiem nedzims.

Rīt, pieminot 14. jūnija izsūtīšanu, visos Latvijas novados pulksten vienpadsmitos sāksies upuru un cietušo novadnieku vārdu lasīšanas ceremonija Aizvestie. Neaizmirstie. Tā mēs godināsim ikviena izsūtītā piemiņu, jo nav nekā personīgāka par cilvēka vārdu un uzvārdu, kas pavada ikvienu no dzimšanas līdz nāves brīdim un turpina pastāvēt līdz laiku aizlaikiem vēstures annālēs. Piemiņas pasākumi notiks arī tautiešu mītņu zemēs. Vārdu lasīšanas ceremonijai var sekot tīmeklī ikviens visā pasaulē, pieslēdzoties interaktīvai Latvijas kartei deportētie.kartes.lv. Šīs kartes sadaļā Deportētie iedzīvotāji tumšas krāsas apļi apzīmē izsūtīto cilvēku dzīvesvietu 1941. gadā. Nospiežot uz apļa, ir redzams, kuri un cik cilvēku no turienes ir izsūtīti. 15. jūnijā no Baltijas valstīm izsūtīto cilvēku vārdus lasīs pie Eiropas Parlamenta Briselē.

Baltijas valstīs nav tādas ģimenes, kurai nebūtu sava stāsta par Sibīriju un par tuviniekiem, kuri tās aukstajos plašumos pazuduši bez vēsts. Šos stāstus nedrīkst aizmirst un tie ir jāstāsta, gan lai atcerētos mūsu mīļos un skumtu par tiem, kas neatgriezās, gan lai saprastu, kā ģeopolitika ietekmē cilvēku un valstu likteņus, un mācītos sevi sargāt. Tāpēc par vēstures taisnīgumu un patiesību ir jācīnās.

Lai kur es būtu, es vienmēr apzinos, ka esmu Sibīrijas bērns, un tas man uzliek īpašu pienākumu. Savas sāpes un asaras es nesu sevī tā, lai tās man netraucētu domāt un rīkoties kā politiķei. Komunisma noziegumu starptautisko atmaskošanu esmu izvirzījusi par savu uzdevumu un tam strādājusi gan būdama vēstniece un ministre, gan Eiropas komisāre un Eiropas Parlamenta deputāte. Esmu piedzīvojusi daudz rūgtu brīžu, kārtējo reizi sastopoties ar nevēlēšanos saprast, ka abi totalitārie režīmi – nacisms un komunisms – ir bijuši vienlīdz noziedzīgi. Kad 2004. gadā to pirmoreiz pateicu publiski, atklājot Leipcigas grāmatu gadatirgu, tad mani medijos gandrīz nomētāja ar politiskās retorikas akmeņiem. Taču tas neizdevās, jo Eiropas Savienībā bija ienākušas valstis no Padomju dominētās Eiropas daļas, kurā tūkstošu tūkstoši bija cietuši no komunisma noziegumiem, un viņu balsis vairs nebija ignorējamas. Sākot ar 2004. gadu, mēs, Baltijas un Austrumeiropas politiķi, diplomāti, vēsturnieki, sabiedriskie darbinieki esam nenogurstoši skaidrojuši Rietumu sabiedrībai, kas patiesībā notika aiz Dzelzs priekškara. Tas bija skudru darbs likt patiesības graudu pie grauda, taču tam ir rezultāts. Šodien vairums Rietumu politiķu un akadēmisko aprindu pārstāvju zina, ka 20. gadsimtā Eiropā ir valdījuši divi totalitārie režīmi – nacisms un komunisms, kas pastrādājuši noziegumus pret cilvēci. Man tas bija liels gandarījums, kad jaunās Eiropas Vēstures mājas ekspozīcijā Briselē vienu otram līdzās ieraudzīju atrodamies Hitleru un Staļinu, kāškrustu un sirpi-āmuru. Bez mūsu neatlaidīgās skaidrošanas un atgādināšanas par komunisma noziegumiem, tas nekad nebūtu noticis.

Tieši tāpēc, ka manas dzimtas stāsts ir tāds, es vēsturi uzskatu par ļoti svarīgu sabiedrības apziņas daļu. Tā palīdz saprast, ka mēs neesam vienīgā tauta un valsts, pret kuru pastrādāts liels noziegums un nodarīta liela netaisnība. Tādu tautu pasaulē ir daudz. Vardarbība pret cilvēkiem un veselām tautām turpinās arī šodien un mums, demokrātisko valstu politiķiem ir jāieņem skaidra un principiāla nostāja šajos jautājumos. Mūsu pienākums ir aizstāvēt cilvēka tiesības un nepiekopt business as usual ar vislielākajiem cilvēka tiesību pārkāpējiem – Krieviju, Baltkrieviju, Ķīnu, Ziemeļkoreju, Venecuēlu, un šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Šo valstu amatpersonām ir jāatbild par pastrādātajiem noziegumiem. Pret tām un uzņēmumiem, kas nodrošina šo režīmu budžeta ienākumus, ir jāvērš sankcijas, ko ASV un ES regulāri dara.

Kad rakstīju grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kā arī veidojot Likteņdārzu, es meklēju atbildi, kas cilvēkam palīdz izturēt necilvēcīgas ciešanas, ieslēgt dvēselē sāpes un pazemojumu, lai spētu tam pacelties pāri. Manam tēvam Aivaram, tāpat kā daudziem jaunības cerību pilniem cilvēkiem, izsūtījums aizvēra durvis uz dzīvi, kāda tā būtu varējusi būt. Un tomēr mans tēvs ne tikai izdzīvoja, bet kļuva par galveno rūpnīcas elektriķi. Pēc Staļina nāves viņš pat iestājās augstskolā. Tēvs prasmīgi izmantoja mazāko spraugu režīmā, lai izrautos no viņam lemtās bedres. Tā bija varonība. Līdzīgi varonības stāsti ir daudzās izsūtīto un trimdinieku ģimenēs. Nepadošanās stāsti, ko atkal un atkal būtu jāstāsta, lai tie iedvesmo mūsu bērnus un bērnu bērnus. Mēs neesam bāreņu un sevis žēlotāju tauta! Mēs esam sīksti izdzīvotāji – čakli, strādīgi un gudri. Un 14. jūnija un 25. marta lielās izsūtīšanas dienas nav tikai sēru un piemiņas dienas. Tās ir mūsu vecvecāku un vecāku varonības un pašaizliedzības dienas!

Godātie tautieši!

Tās ir vēstures mācības, kas Latvijas cilvēkiem vienmēr jāatceras, jo mūsu ģeopolitiskais stāvoklis ir tieši tāds, kā 1940. gadā, un tieši tāpat Latvijai ir gara sauszemes robeža ar divām agresīvām diktatūrām – Krieviju un Baltkrieviju, kas savu mērķu sasniegšanai pārkāpj starptautiskās tiesības. Taču Latvija vairs nav viena. Mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts un mūs sargā NATO sabiedroto drošības vairogs. Labi, ka pēcneatkarības paaudzei Latvijas drošība ir pašsaprotams stāvoklis. Tomēr mēs nekad nedrīkstam zaudēt modrību.

Es bieži sevi pieķeru domās sakām maniem Sibīrijā nobendētajiem vecvecākiem: „Kaut jūs zinātu – Latvija tagad ir brīva!“ Un tad pati sevi apsaucu: „Viņi taču to zina, jo, lai kur Sibīrijas plašumos būtu izplēnējušas izsūtīto miesas, visu Sibīrijā nobendēto dvēseles ir atgriezušās Latvijā. Jā, karos, Sibīrijā un trimdā mūžībā aizgājušo dvēseles ir atgriezušās Tēvzemē. Tās pulcējas Likteņdārzā un kā gaišs starojums mūs visus – vecus un jaunus, pieaugušos un bērnus – pavada un sargā. Tās sargā mūsu tautu no pārsteidzīgiem lēmumiem un brīdina no lētticības. Lai arī Latvija tagad ir citāda nekā viņu jaunības un bērnības gados, mūsu Tēvzeme ir brīva un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kādu valsti veidojam. Lai mums pietiek saprāta un godaprāta labot pieļautās kļūdas un izvairīties no jaunām, liktenīgām, kas varētu apdraudēt Latvijas valsts un tautas brīvību!“

Sandra Kalniete

Video: https://youtu.be/sg7C1795IaI