Jāņa Dēliņa uzruna

Cienījamie tautieši!

14. jūnijs ir Latvijas tautas sēru diena.

1941. gada 14. jūnijs nav nozīmīgs tikai tā laika paaudzei. Tas ir jāatceras arī mums, kas piedzimuši pēc tam. 14. jūnijā mēs atceramies Latvijas iedzīvotāju varmācīgo aizvešanu no Latvijas 1941. gadā uz spaidu nometnēm Sibīrijā. Aizvesto skaitļi ir ļoti lieli, un tos ir grūti aptvert. Tos vislabāk raksturo individuālo personu traģēdijas, par kurām aizvien jauni stāsti mūs sasniedz vēl šodien.

Liecības un atmiņu stāstus par 14. jūnija notikumiem ir jāturpina vākt un sakopot, lai nākamajām paaudzēm būtu laba izpratne par deportāciju apmēru un tās sekām.

Latvijā nav ģimenes, kuru šīs deportācijas tuvākā vai tālākā radu vai draugu lokā nebūtu skārušas.

Manam tēvam Emīlam Dēliņam 1941. gadā bija 20 gadi. Kādas ir viņa atmiņas par 14. jūniju? Mans tēvs bija ne tikai diplomāts, bet arī žurnālists, un viņš vienmēr uzsvēra sekojošo: „Kas nav uzrakstīts, nav noticis.“

Emīls Dēliņš stāsta:

„1941. gada 13. jūnija pievakarē Rīgā ar 8. līnijas tramvaju braucu no mājām Āgenskalnā uz pilsētu. Uzvaras laukumā, no tramvaja loga pa labi, tai pašā laukumā, kur 1938. gada jūnijā bija notikuši 9. Vispārīgie Dziesmusvētki, bet tur pašlaik paceļas padomju okupantu uzvaras piemineklis, skatam atvērās neparasta aina. Viss plašais Uzvaras laukums bija pilns ar smagajām kravas automašīnām. To bija nevis daži desmiti, bet vairāki simti.

Ko tas varēja nozīmēt? Kādus karaspēku manevrus? Bet automašīnas nebija militāras, bet civilās.

Vakarā man bija norunāta tikšanās ar kādu bijušo skolas biedru „Luna“ kafejnīcā, Aspazijas un Brīvības bulvāru krustojumā, tā paša nama otrajā stāvā, kur pašlaik atrodas Rīgas pirmais un lielākais „Makdonalda“ restorāns. Mēs sēdējām pie loga un skatījāmies uz Brīvības pieminekli, kuru jau sen vairs neapgaismoja Latvijas laika spožie prožektori.

Kaut kas nezināms, nedrošs, varbūt draudīgs gulēja pāri mūsu dzimtajai pilsētai Rīgai, bet – kas tas īsti bija, to nevarēju pateikt ne es, ne mans draugs, kuru sauksim par Hariju. Avīzēs meklēt atbildi mūsu jautājumiem bija veltīgi, bet baumas varēja dzirdēt uz katra stūra. Pie skaidrības netikuši, norunājām no rīta sazvanīties pa tālruni.

Kad 1941. gada 14. jūnija rītā pirms došanās uz darbu piezvanīju Harijam, tālruni atbildēja nepazīstama balss. Jautāju, vai varēju runāt ar Hariju.

„Viņa te vairs nav,“ bija strupa atbilde.

„Kā tā – nav? Bet pulkstenis taču vēl nav astoņi!“

„Vai tad Jūs nesaprotat: viņa te vairs nav!“ Un runātājs nolika klausuli.

Galvu pagrozījis, kāpu tramvajā un devos uz darbu. Uzvaras laukums šorīt bija tukšs: kā ar burvju mājienu no laukuma bija pazudušas visas te vakar sabrauktās kravas mašīnas. Arī to bija grūti izskaidrot.

Viena smagā automašīna gan stāvēja manas darba vietas priekšā Pulkveža Brieža ielā 15, bet mašīnas kravas telpā bija saspiedies ļaužu pulciņš, arī sievietes mēteļos ar saiņiem rokās. Kāda no sievietēm, mani nākam ieraudzījusi, pavicināja ar roku. Automātiski pamājis pretī, un iegāju nama durvīs.

Nama piektajā stāvā, agrākās Pārupa klīnikas gaitenī, man pretī izskrēja māsa Martinsone, satraukumā pietvīkušu seju:

„Vai redzējāt, kas notiek tur, apakšā? Tur pašlaik aizved arī Krišjansonus!“

Krišjansonu ģimene bija klīniskas nacionalizētā nama agrākie īpašnieki, bet mājēja no smagās automašīnas – viņu meita, mana kādreizējā skolas biedrene.

Tādas ir manas atmiņas par 1941. gada 14. jūnija rītu Rīgā.“

14. jūnijs ir kļuvis ne tikai par padomju deportācijas aizvesto piemiņas dienu, bet arī par simbolu visiem 20. gadsimta totalitārās varas kauna darbiem Latvijā.

Kā Latvijai un latviešu tautai izdzīvot – tas ir jautājums, kam atbildi jāmeklē mums visiem un arī tām paaudzēm, kas nāks pēc mums.

14. jūnija atceres dziļākā nozīme ir paturēt prātā mūsu tautas eksistences pastāvīgo apdraudējumu.

Mūsu vienīgais spēks ir mūsu apziņa, ka esam apdraudēti. Brīvības cīņa ir nepārtraukta modrība. To mums atgādina Latvijas vēstures notikumi Otrā pasaules kara laikā un Latvijas okupācijas gados aizvestie.

Cienījamie tautieši, apņemsies visi nosargāt mūsu valsts suverenitāti!

Lūgsim Dievu par brīvu un neatkarīgu Latviju!

Paldies par jūsu uzmanību!

Jānis Dēliņš,
Latvijas Valsts goda konsuls Viktorijā, Austrālijas galvaspilsētas teritorijā, Tasmānijā un Austrālijas ārējās teritorijās.
2021. g. 13. jūnijā