Trimda

Es uzaugu trimdā. Nezinu, kad es pirmo reizi šo vārdu dzirdēju vai sapratu. Varbūt tikai tagad. Ko tā nozīmē? Es uzaugu ģimenē, kas tika izsūtīta no tēvu zemes. Viņi negribīgi to atstāja, bet daļēji viņu iemesls bija citi kas jau agrāk tika izsūtīti uz austrumiem, un Sibīriju.

Cik es zinu, mans vectēvs (mātes tēvs Augusts Tikiņš) bija sarakstā, lai viņu aizvestu, jo viņš bija skolas pārzinis Baldonē.

Viņš turpretim kopā ar manu mamma izceļoja uz Ameriku. Tur mana mamma iepazinās ar manu tēvu, kas bija leģionārs 19. divīzijā un kara invalīds. Es piedzimu, tiku kristīts un iesvētīts latviešu luterāņu baznīcā, kura oficiāli saucās Latvijas ev. lut. Baznīca Trimdā. Katru gadu (un biežāk) mums atgādināja, kāpēc mēs esam trimdā.

Angliski vārds trimda tiek tulkots exile. Kur un kādēļ trimda sākās?

Tagad zinu, ka tā sākās ilgi pirms latvieši tika izsūtīti vai izkaisīti pa pasauli. Tā sākās, kad cilvēks nepaklausīja Dieva pavēlēm. Rezultāts bija „Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai viņš apstrādātu zemi, no kuras viņš tika ņemts. Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku.“ (1. Moz. 3:23-24). Ievērojat, ka ceļš cilvēkam pašam nebija iespējams atrast atpakaļ.

Cik ilgi trimda cilvēkiem turpinājās? Līdz kamēr kāds nāca viņus atbrīvot. Trimdinieki paši to nevarēja. Tie, kas to mēģina pierādīt, ka viņi vēl nav brīvi. Īsta brīvība ir kā dāvana, ko tikai var saņemt vai atraidīt.

Mans tēvs izlēja savas asinis, lai saudzētu Latvijas brīvību, bet viņš to zaudēja. Tie, kas tika izsūtīti uz Sibīrija, arī zaudēja savu brīvību, un paši par sevi neviens nevarēja to atgūt. Mēs visi esam līdzīgi šajā ziņā.

Tikai Dievs var atbrīvot cilvēkus, jo tā cena ir par lielu un dārgu, lai mēs paši to darītu. Dievam bija jāsūta Savu Dēlu, lai Viņš mūsu vietā mūs atbrīvotu. Es uzaugu baznīcā, kur daļa liturģijas bija: „Žēlīgais Dievs, mūsu Tēvs debesīs! Mēs Tev sūdzam savus grēkus un pārkāpumus, ar ko gan esam pelnījuši Tavu bardzību un Tavu sodu. Mēs Tevi lūdzam: esi mums žēlīgs un piedod mums Tava mīļā Dēla, mūsu Pestītāja Jēzus Kristus vietniecisko ciešanu un nopelna dēļ.“

Tieši šī daļa bija atslēga man un mums kļūt brīviem no izsūtījuma.

Tūlīt sekoja vārdi: „Visuspēcīgais un mūžīgais Dievs par mums ir apžēlojies Kristū Jēzū, un Viņa dēļ piedod mums visus mūsu grēkus, lai atgriežamies un iemantojam mūžīgo dzīvošanu.“ Draudze dzied: Āmen! Dieva cilvēki saka: Āmen! Atbrīvotie saka: Āmen!

Kopš Latvija atkal ieguva savu neatkarību, mēs vairs neskaitāmies trimdā, arī vairs nesaucamies baznīca trimdā. Mēs tagad esam brīvi!

Varbūt mūsu ārējie apstākļi nav mainījušies, bet iekšēji kaut kas jauns notiek. Pāvils saka: „Tātad jūs vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji (trimdā), bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā.“ (Efeziešiem 2:19-22).

Mūsu atbildība tagad nav tikai pieminēt tos, kas izsūtīti, bet censties atbrīvot tos, kas vēl nav brīvi. Mums ir dota atslēga durvīm, kas ved uz brīvību. Dievs, lai palīdz mums un mūsu tautai to atrast un lietot Dievam par godu un citiem par svētību. Tādēļ –

Ņem mani gūstā, Kungs, Tad brīvība man augs,
No manām rokām šķēpu rauj, Tad uzvara man plauks!
Ja paša spēks mans balsts, Es nāvē nogrimstu,
Ja Tava roka mani ved, Es briesmās pastāvu.

Un lai Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“