Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Melburnas vilinājums

Laikmetīgs stāsts par dzīvi Austrālijā pandēmijas ietekmē

Laikraksts Latvietis Nr. 654, 2021. g. 16. jūnijā
Astra Kronīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Art Deco interjers „Her Majesty’s“ teātrī. FOTO Astra Kronīte.

Proscēnijs „Her Majesty’s“ teātrī. FOTO Astra Kronīte.

Kārltonas dārzi (Carlton gardens) un slavenais paviljons. FOTO Astra Kronīte.

Demonstranti pie „Princess teātra“, kur pašreiz izrāda „Harry Potter“ lugu. FOTO Astra Kronīte.

Heimera koncertzāle (Hamer Hall). FOTO Astra Kronīte.

„Spectrum“. „Antresols“ galerijā. FOTO Astra Kronīte.

Leonarda Frenča vitrāžas griesti. FOTO Astra Kronīte.

Strēlnieks „Herakuls“. FOTO Astra Kronīte.

Latviešu nams Melburnā. FOTO Astra Kronīte.

No kreisās: Jānis Čečiņš (Zigis) un Ilze (Bonija) Viļuma (Robina) mēģinājumā Melburnā. FOTO Andris Kariks.

No kreisās: Ojārs Greste (Kārlis) un Ilona Brūvere (Astra) mēģinājumā Melburnā. FOTO Andris Kariks.

No kreisās: Ilze (Bonija) Viļuma (Robina) un Ilona Brūvere (Astra) mēģinājumā Melburnā. FOTO Andris Kariks.

No kreisās: Ieva Kaina, Ingrīda Jēkabsone un Astra Kronīte komeršā. FOTO no Astras Kronītes personīgā arhīva.

Maija sākumā, kad izlasīju ziņojumu par Sidnejas Latviešu teātra viesošanos Melburnā, doma iešāvās prātā aizlaisties uz pilsētu, kura mums bija ilgi noslēgta un nepieejama nejaukās sērgas dēļ, lai noskatītos izrādi, satikt draugus, piedalīties nozīmīgās svinībās un baudīt arī citus Melburnas piedāvājumus. Kad maija vidū pandēmija uzliesmoja Sidnejā, domāju, ka atkal viss izčibēs, bet beidzot saņēmos: izpildīju visu policijas pieprasīto dokumentāciju, kas pašreiz ir obligāta, lai brauktu no viena štata uz otru, un sāku plānot savu piecu dienu ceļojumu uz Viktorijas galvaspilsētu.

Ielidojot Melburnā ceturtdienas pēcpusdienā, bez grūtībām atradu savu viesnīcu netālu no lielās Spencer ielas stacijas un sāku pētīt, kā ērtāk nokļūt uz slaveno Viņas Majestātes (Her Majesty's) teātri, kur biļetes uz Verdi operu Makbets (Macbeth) mani gaidīja pie kases. Teātris atrodas tā saucamajā ķīniešu kvartālā, kurš ir viens no lielākajiem ārpus Ķīnas. Oriģinālais teātris, toreiz pazīstams kā The Alec (pēc Aleksandras, britu karaļa Eduarda VII sievas) tika atvērts 1886. gadā, un savā laikā bija lielākais teātris Dienvidu puslodē, lepodamies ar 2800 sēdvietām. Teātrī uzstājās tādas slavenības, kā operdziedone Nellija Melba (1911/1928) un baletdejotāja Anna Pavlova (1926/1929). Tas bija pazīstams kā tā laika pasaules mēroga teātra producenta J. C. Viljamsona (Williamson) teātru prototips. Diemžēl, oriģinālais teātris izdega, un interjers 20. gs. 30. gados tika pārbūvēts Art Deco stilā.

Melburnas operas kompānijai šis ir jauns iestudējums, režisors ir Brūss Beresfords (Bruce Beresford), kurš ir labāk pazīstams kā filmu režisors (Breaker Morant; Driving Miss Daisy). Izrādes laikā vajadzēja valkāt sejas masku un ievērot atstarpes starp sēdvietām. Pati prima donna Helena Diksa (Dix) nesen tik atveseļojusies no dzīvību apdraudošās saslimšanas ar Covid, kamēr bija atradusies Anglijā.

Iespaidīgākās atmiņas no šīs operas būs koris, kurš izpildīja raganu lomas. Koris, sadalīts trīs partitūrās, katrai daļai attēlojot vienu pareģi. Cēliens, kur Makbets otrreiz tiekas ar raganām, bija īpaši dramatisks: pērkona negaiss, zibens un kora satraucošā saruna ar traģisko varoni. Kaut gan prasīgie koloratūras dziedājumi un dueti bija muzikāli cildināmi izpildīti, trūka dinamika, tēlojot emocijas un motivāciju. Īpaši pirmā cēlienā dziedātāji likās sastinguši.

Piektdien, kaut gan iepriekšējās nakts vidū viesnīcā ugunsgrēku trauksme iztraucēja miegu, piecēlos laicīgi, lai satiktos ar Daugavas Vanagu Austrālijas valdes priekšsēdi Jāni Kārkliņu uz pārrunām.

Pēc tam, dienas kārtā bija Kārltonas (Carlton) dārzu un pludmales apskate Seintkildā (St. Kildā). Bija skaista rudens diena. Izkāpjot no tramvaja, devos slavenā Karaliskās Izstādes paviljona virzienā (Royal Exhibition Building), kurš ir Austrālijas valsts pirmais parlamenta sēdeklis. Sākotnēji ēka tika celta 1880. gada lielajai izstādei, un tagad ir viens no pasaulē senākajiem atlikušajiem izstāžu paviljoniem. 2004. gadā tas ievietots Pasaules mantojuma sarakstā. Ēka, kad es to apstaigāju, bija klusa, ar maz apgrozību, kaut gan tajā ir ierīkots Covid-19 vakcināciju iecirknis. Apbrīnoju balto trīsstāvīgo strūklaku, apstādījumus un pilsētas debesskrāpjus, kuri rēgojās pāri rudenīgajām koku alejām. Kas to varēja paredzēt, ka pēc dažām dienām, cilvēki garās rindās šeit pat stāvēs stundām, lai tiktu potēti!

Nodoms bija sēsties tramvajā un doties tālāk uz slaveno Seintkildas pludmali, un kādā Aklandes (Acland) ielas konditorejā baudīt tasi kafijas un kādu kārdinošu torti, ar ko šī iela ir slavena. Bet izrādījās, ka tieši šajā piektdienas pēcpusdienā Melburnas skolēni un viņu atbalstītāji rīkoja protesta gājienu par tīru enerģētikas resursu pielietošanu pie parlamenta trepēm Springa ielā, kur kursēja mans tramvajs. Tramvaji negāja! Kādu pusstundu nogaidīju neziņā, pirms sāku staigāt līdz Flindersa ielai, kur nobloķētam tramvajam bija galapunkts. Liela nelaime nebija. Dabūju apskatīt tuvumā Viktorijas štata iestāžu namus un lepnas ēkas, kas 19. gs. otrā pusē uzbūvētas ar Zelta drudža iekasētiem nodokļiem. Pārsēdos citā tramvajā un pēc pusstundas beidzot nonācu pie jūrmalas un pie gaidītajām kūkām!

Piektdienas vakarā man jau bija rezervētas biļetes uz Melburnas Simfoniskā orķestra koncertu Heimera (Hamer) koncertzālē, kas atrodas tieši zem īpatnējā cirkus teltij līdzīgā torņa, kurš tajā vakarā spīdēja kā bāka zilā krāsā. Piestājos pie tilta un apbrīnoju, kā debesskrāpju logu margojums atspulgojas tumšajos Jarras (Yarra) upes ūdeņos. Visur cilvēku ritums, mašīnu un tramvaju skaņas – pilsētas pulss.

Kā viešņu Melburnas Simfoniskais orķestris šajā koncertā bija pieaicinājis austrālieti, kabarē zvaigzni Melissu Madenu Greiju (Melissa Madden Grey), kuras pseidonīms ir Miow Miow. Dziedones stils ir ļoti eksotisks gan izskatā, gan izpildījumā. Pati izcēlās ar kuplo, tumši melno saburzīto frizūru un riskantiem tērpiem. Bet uzvedums bija ļoti profesionāli izdomāts, ar publikas iesaisti, īpaši vīriešu, kurus māksliniece uz skatuves izjokoja un noveda padevībā! Starp jokiem un stāstījumiem Miow Miow sniedza krāšņu dziesmu klāstu kādās piecās valodās un dažādos stilos. Dzirdējām franču liriskās dziesmas (Ne me quitte pas) un 20. gs. 30. gadu vācu raupji pikantos varietē sniegumus. Es apbrīnoju diriģentu un orķestri, kuri nevainojami izsekoja mākslinieces pēkšņi svārstošiem tempiem, iestarpinājumiem un dinamikai. Man šķiet, ka šis koncerts tiem būtu bijis daudz izaicinošāks nekā nospēlēt kādu Mocarta kamerkoncertu!

Uz viesnīcu dodoties, braucu atkal ar tramvaju. Ik pa brīdim skanēja balss, atgādinot lietot sejas maskas, braucot sabiedriskajā transportā. Piektdienas vakars ir vēlais iepirkšanās vakars Melburnā. Pulkstenis pusvienpadsmit, bet pilsēta pilna ar gājējiem, ar ielas buskeriem un dzīvību. Atgādināja Rīgu, kad es tur uz laiku dzīvoju un strādāju... tā ir lielpilsēta!

Sestdiena. Jādodas uz Latviešu namu un uz sidnejiešu teātra izrādi. Bet pirms tam vēl laiks ieiet iemīļotajā mākslas galerijā un apciemot dažus īpašus mākslas darbus. Biju iecerējusi apskatīt vēlreiz Morgana (Morgan) ģimenes dāvinājumu, skaisto 17.,18. gs. glāžu kolekciju, bet šoreiz tās vietā atradās ekspozīcija Spectrum par krāsām. Krāsas ir sens atradums; tās iespaido, kā mēs zemapziņā uztveram savu apkārtni. Katrai krāsai piemīt sava vēsture un nianses, kas atšķirīgas no vienas kultūras uz otru. Katru reizi, kad ieeju galerijā, skatos augšup uz brīnišķīgajiem Austrālijas mākslinieka Leonarda Frenča (French) vitrāžas griestiem (1968). Šoreiz, tie bija krāsu ekspozīcijas fokus.

Bet, katru reizi arī atrodu ko jaunu, un šoreiz mani fascinēja nekad iepriekš neievērota bronzas statuja Strēlnieks. Autors ir vācu tēlnieks Josefs Uphues. Izrādās, ka darbs ir bijis izrādīts Melburnā 1880. gadā, tajā pašā gadā, kad uzbūvēja slaveno izstādes paviljonu, kuru apciemoju dienu agrāk! Laikam pilsētas birģermeistariem arī šī statuja ir patikusi, lai to iegādātos savai pilsētai. Statuja notver grieķu mitoloģijas varoni Heraklu (Heracles) momentā, kad tas šauj bultu, lai nogalinātu cilvēkēdāju Stimfāliešu putnus, kuri terorizēja Arkādiju. Izstieptā roka tur loku. Muskuļi ir nostiepti kā stīgas, bet tomēr tēlniekam ir izdevies iedot tēlam jauneklīgu maigumu un lokanību.

Pienāca brīdis doties uz Elvudu (Elwood), kur atrodas Melburnas Latviešu nams. Par laimi izkāpu pareizā pieturā, jo neesmu tur bijusi vismaz piecus gadus. Ieejot foajē, atkal bija jāievēro piesardzības noteikumi un jāpierakstās. Jau agrāk biju ievērojusi, ka mans mobilais neuztver Viktorijas piereģistrēšanās kodus. Cik īpatnēji – viena zeme, bet katrā štatā sava slimības izsekošanas sistēma. Šajā laikā vēl pastāvēja skaitlisks apmeklētāju ierobežojums. Zālē tikai pieļauti 150 skatītāji. Vēlāk, man stāstīja, ka uz izrādi esot bijuši vairāk nekā 120 cilvēku.

Vispirms jāizteic Sidnejas Latviešu teātra ansamblim atzinība par to, ka viņi uzdrošinājās šajos svārstīgos laikos iestudēt jaunu lugu un vēl vairāk par to, ka ansamblis apņēmās viesizrādi noturēt Melburnā. Mans ceļojums uz Melburnu apliecina, cik es un citi teātra mīļotāji esam noilgojušies piedalīties kādā dzīvā sarīkojumā.

Sniegums izraisīja dažādas emocijas un pārdomas. Bet tas, ka bija ko pārdomāt, pats par sevi liecina, ka jaunās dramaturģes, Ivetas Salgrāves lugai bija miesa uz kauliem.

Sākumā luga risinājās diezgan lēni, kamēr visas personas tika iepazīstinātas. Izvēlētā norises vieta – mazpilsētiņas vietējais krogs – deva iespēju visiem savu tēlu pamazām atklāt. Ar katras personības stāstu attiecības ciešāk savijās. Tikai beigās uzzinām, ka visiem kopīga ir kāda saite ar vecajām Līču lauku mājām – Līču vilinājums. Lugas rakstniecības stils tamdēļ vairāk atgādināja romāna struktūru. Nebija īpaša sasprindzinājuma, lai uzturētu tempu.

Skatuve bija ļoti ekonomiski un lietderīgi iekārtota. Bārs un daži galdiņi. Atmiņā lugā dramatiski spilgts moments paliek mātes Astras (Ilona Brūvere) saruna ar meitu Robinu (Ilze Viļuma), kas tika notēlota un norunāta tik saistoši, ka jutos, ka klausos personīgu sarunu aiz durvīm. Sarunas saturs arī bija ļoti laikmetīgs. Kad kļūst par māti vai tēvu, cik no sava ego un paša identitātes jāuzupurē? Vai mums katram nav pienākums sev, sevi attīstīt un dzīvot savas ieceres? Lugā iekļautas modernu laiku nianses: iepazīšanās, lietojot sociālos mēdijus un cik tie uzticami; viendzimuma attiecības un citas tēmas. Aktieri kopumā sniedza ticamus tēlus. Īpaši paliek prātā Ilzes Viļumas spraigais tēlojums un Andra Karika – Līču saimnieks, kurš no pirmās uznākšanas parādīja pašpārliecinātu cilvēku ar noteiktību. Viņš bija centrālā persona, kura visus lugas domu dzīparus saveda kopā. Daži jautājumi tomēr palika neatbildēti. Cik Robinai domāts būt vecai, lai viņa varētu piesaistīt Kārļa (Ojārs Greste) uzmanību? Toties gribējās no Kārļa uzzināt momentu, kad viņš beidza izpildīt sava brālēna uzdoto uzdevumu un patiešām sāka iemīlēt Astru – savu sociālos mēdijos iepazīto mīlas interesi? Kā no katras labas izrādes, daudz secinājumu. Jācer, ka tagad, kopš dibināta Pasaules Latviešu Amatieru Teātru Savienība (PLATS), būs pieejamākas arvien vairāk jaunas lugas, kuras mūsu ansambļiem būs iespējams iestudēt. Caur tiem mums, diasporas latviešiem, atvērsies durvis uz plašāku saprašanu par pašreizējiem sabiedrības uzskatiem Latvijā un Latvijas rakstnieku psihi.

Svētdiena. Debesīs skaista ledaini auksta saule. Aiz loga bērzu birze zelta lapām. Šodien svinama manas korporācijas Dzintra gadadiena. Tā kā atrodos Melburnā, pievienojos šoreiz Melburnas kopas svinībās, kuras notiek Latviešu ciema mazajā zālē Vantirnā (Wantirna). Pie ieejas skaistas dzeltenas rozes, un viesu grāmata, kas domāta arī kā piereģistrēšanās. Melburnas kopai šis ir nozīmīgs gads, jo kopš kopas dibināšanas pagājuši tieši 65 gadi. Nesu sveicienus no korporācijas māsām Adelaidē, kuras Zoom veidā arī piedalās svētku konventā. Ap pusnakti iepriekšējā vakarā namamātes un Melburnas kopas seniores Valdas Jefimovas mājās biju daļēji piedalījusies globālā konventā no Rīgas, arī ar modernās tehnoloģijas palīdzību. Tehnoloģija mūs tuvina, bet nekad nevarēsim izbēgt laika starpību starp Latviju un Austrāliju, kas patreiz ir septiņas stundas (salīdzinot ar Sidneju un Melburnu) un Pertā vēl vairāk. Draudzīgās pārrunās un jautrās dziesmās tika aizvadīts vēl viens komeršs. Pēc trim gadiem cerēsim uz atvērtāku pasauli, kad korporācija Dzintra svinēs savu simtgadi.

Pirmdien jau pamodos ap 5 no rīta, jo bija jātiek uz galveno staciju, lai tiktu uz Overland – vienīgo vilcienu, kas vēl savieno Melburnu ar Adelaidi. Biju izvēlējusies lidot uz Melburnu, bet atgriezties ar vilcienu. Ceļojumiem ar vilcienu piemīt zināms prestižs un eksotiskums. Prātā nāk greznas stacijas no romantiskā 19. gs. dzelzceļu ziedu laikiem. Sēžot savā ērtā sēdvietā, ainavas slīd garām kā pastkartes. Laikam biju skatījusies par daudz SBS kanālā dokumentālās filmas, kur kāda izcila personība (Joanna Lumley, Michael Portillo) ceļo pa parastiem cilvēkiem nepieejamām vietām, jo ar nopūtu jāsaka, ka šis brauciens mani pievīla.

Sēdvietai nebija nekādas vainas, un vagons bija pustukšs. Ja vēlējos, varēju aiziet uz kafejnīcu un nopirkt kādu uzkodu, jo brauciens ir 10 stundu garš. Viktorijas pusē jālieto maska; Dienvidaustrālijas pusē – nav obligāta. Varbūt pandēmijas dēļ, vai arī tāpēc, ka vienkārši tā tas ir, neviens nevarēja nekur izkāpt. Ne, ka tur būtu bijis ko redzēt! Vilciena maršruts iet no Melburnas uz Džīlongu (Geelong), tad uz Araratu un Oršamu (Horsham), pirms krusto robežu un lēni seko autoceļam uz Adelaidi. Visas pieturvietas izlikās neapkoptās, rūpnieciskās vietās, pilsētas nomalēs. Visnesmukākā bija Dienvidaustrālijas pusē – Marejbridžā (Murray Bridge), tieši pārbraucot pāri slavenajai Mareja (Murray) upei. Nemeloju, ka domāju, ka bijām iebraukuši kādā atkritumu bedrē. Bijusī stacijas ēka nožēlojamā stāvoklī. Bija jau pievakare, kad vilciens šķērsoja kalnus, kas ielenc Adelaides pilsētu. Tur vēl bija redzamas dažas glītas stacijas, un vilciena maršruts vijās caur staltiem eikaliptiem apaugušajām klintīm un labi iekoptiem laukiem. Ieradāmies punktīgi!

Tādas nu bija manas piecas dienas Melburnā. Pilnas jauku piedzīvojumu un skaistām atmiņām. Biju gandarīta, ka viss iecerētais kaut cik izdevās. Bet... stāsts vēl nav beidzies.

Atgriezos Adelaidē pirmdien, 24. maijā. Trešdien, 26. maijā izsludināja, ka no plkst. 18.00, Viktorijas un Dienvidaustrālijas robeža tiek slēgta, un Melburna ieiet septiņu dienu ieslodzījumā (lockdown). Visiem, kuri bijuši Melburnā starp 20. un 24. maiju, jāiet uz Covid pārbaudēm pirmajā, septītā un trīspadsmitajā dienā pēc atgriešanās. Jāietur izolācija, līdz rezultāts ir negatīvs. Satraukums! Nākamā sestdienā esmu atbildīgā saimniece Daugavas Vanagu virtuvē. Vai lai sarunāju atvietotāju? Ko darīt ar iepirktiem produktiem? Laimīgā kārtā, mana pirmā Covid pārbaude ir negatīva, un nekādas Covid pazīmes man nav. Skaistās atmiņas par Melburnu sāk strauji izgaist. Jūtu līdz melburniešiem, kuriem paredzētais deju un dziedāšanas lieluzvedums Mēness stari danco, ir atcelts uz nezināmu laiku.

Dažas dienas vēlāk, nelaimīgā kārtā, darbā kritu un smagi sasitu celi. Nogaidīju dienu, bet, kad pampums nenogāja un celis arvien pulsēja, prasīju vīram mani aizvest uz slimnīcu uz rentgenu. Varbūt patiešām ir lauzta kāja? Aizbraucām. Pie ieejas mani nopratina, vai esmu bijusi Melburnā, un nelaiž tālāk. Ratiņos iesēdināta, sēžu pie durvīm tumsā, svaigā gaisā ar masku uz sejas. Prasa datumus, prasa iebraukšanas atļaujas apliecinājumus. Šīs braukšanas atļaujas, kuras es jau pirms došanās uz Melburnu caur policiju nokārtoju, jebkuram ir jānokārto, pirms krusto robežu. Vienu apliecību no katra štata pārvaldības. Parādu. Vēl nogaidu, pirms mani ievieto speciālā izolācijas istabiņā, kur gaidu. Un gaidu. Neviens nenāk. Pēc dažām stundām rentgenologi pilnos aizsargtērpos un ar cimdiem rokās iestumj ierīci manā istabiņā un uzņem rentgenus. Viss labi. Celī nav lūzums.

Saprotu, ka visām lietām ir savs process, un nenormālos laikos, kādos mēs atrodamies, viss liekas dīvaini. Beidzamajā gadā, kamēr pandēmija smagi skārusi citas pilsētas, Adelaide ir bijusi ļoti pasargāta, pretstatā Melburnai, kur visi pilsoņi bija noslēgumā gandrīz četrus mēnešus. Tomēr. Vai biju pareizi rīkojusies, braucot uz Melburnu tik trauslā laikā? Par mata tiesu tiku atpakaļ mājās, bez obligātā ieslodzījuma. Ceļojumi mani vienmēr vilinās, bet varbūt Melburnas vilinājums, vismaz uz kādu laiku, ir pabalējis.

Rakstot šīs rindiņas, jauni uzliesmojumi uzzināti Jaundienvidvelsā un Kvīnslandē.

Astra Kronīte
Laikrakstam „Latvietis“
2021. g. 10. jūnijā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com